Mans Crazy stāsts, kā es aizbraucu līdz pasaules malai
Cilvēks ar labo sirdi
“Cik sen tu nelieto alkoholu?” Es vaicāju mūsu tikšanās sākumā.
“Pusotru mēnesi!” Viņa atbildēja.
Es pārsteigta lūkojos sievietē. Priekš cilvēka, kurš beidzis plostot tik nesen, viņa izskatījās pat ļoti labi. Sejā nebija manāmas ierastās alkoholisma pazīmes. Taču es negaidīju, ka šis būs tikai pirmais no daudzajiem pārsteigumiem, kādus viņa man sagādās.
Dzīve pirms un pēc Minesotas programmas
Esmu rūdīts
alkoholiķis. Varbūt kāds vēlētos mani izlabot, – “tu biji rūdīts
alkoholiķis”. Taču, lai cik ilgi es nelietotu alkoholu, es esmu un
vienmēr būšu alkoholiķis. Tagad es to zinu un esmu laimīgs ar šo
faktu, vismaz beidzot es atzīstu savu vājumu alkohola priekšā, un,
līdz ar šo atziņu, nāk brīvība un spēja dzīvot piepildītu dzīvi bez
piles grādīgās dziras. Ja runā par to, kāds es biju, tad mani var
raksturot kā tos tipus uz kuru paskatoties vien īsu brīdi jau ir
skaidrs, ka viņš ir pamatīgi nodzēries. Mans dzeršanas stāžs bija
vairāki gadu desmiti, esmu izgulējis gana daudz grāvju, sāpinājis
gana daudz cilvēku, sabeidzi gana pamatīgi veselību un noslīcinājis
pudelē gana daudz sapņu. Ja atskatos uz savu dzīvi, tad varu teikt,
ka dzīve pirms pārstāju plītēt nemaz nebija dzīve. Es esmu laimīgs
vien pēdējos piecus gadus, kopš alkoholu nelietoju, un varu teikt,
ka tikai tagad atkal dzīvoju pa īstam.Datorspēlēm uzdāvināju 8760 stundas no savas dzīves!
Mūsdienās, kad esam brīvi cilvēki un spējam iegādāties visu, ko sirds kāro, un zinātnieki turpina izgudrot arvien jaunas lietas, kā atvieglot mūsu dzīvi, laiks ir vienīgais, ko mēs nespējam ietekmēt. Iztērēto laiku nav iespējams nopirkt veikalā, ar to nav iespējams kaulēties, to nevar atgūt. Diemžēl es šo vērtību izšķiedu, truli spēlējot datorspēlēs. Tagad es par to vairs nebēdāju - kas bijis, bijis! Priecājos, ka varu uz šo savu dzīves posmu atskatīties, kā jokainu mirkli no manas dzīves, taču atkārtot to vairs nevēlos.
Naktstauriņš
Šis ir mans stāsts.
Tieši tāds, kāda ir bijusi mana dzīve – skarbs un nešķīsts. Tajā
nebūs noklusētu mirkļu vai izpušķotu faktu. Tas būs tāds, kādu es
atceros un joprojām izjūtu savu dzīvi. Ir pienācis laiks man to
izstāstīt un dabūt kaut nelielu daļu smaguma nost no saviem
pleciem.
Es esmu jauna, skaista, veselīga sieviete, var teikt, ka šobrīd esmu “skaistākajos gados”. Taču lielāko daļu savas dzīves es jūtos sakropļota, morāli izvarota, neglīta un novecojusi.
Es vēlos tēti mīlēt!
Garus gadus esmu
sadzīvojusi ar savu dzīves stāstu, nemaz neapsverot domu to kādam
stāstīt. Mums latviešiem vienkārši nav pieņemts “veļu mazgāt
publiski”, tas pat savā veidā tiek nosodīts. Turklāt kāpēc lai es
par to runātu, kāda gan no tā jēga? Taču, kad es izlasīju atklāto
“Alkoholiķu bērna stāstu”, mani visu laiku žņaudza rūgtuma kamols
un acīs sariesās asaras, jo stāstā atklātās emocijas bija tik
pazīstamas un spēju saredzēt daudz līdzību. Tad es sapratu, ka arī
man ir jāatrod spēks un jāizstāsta savs stāts, jo kāds cits,
saskatot līdzības ar mani, spēs kliedēt smacējošo vientulības
sajūtu.
Vēstule no alkoholiķa
Divas dienas pēc
projekta "Putnu Būris" palaišanas pasaulē, saņēmu vēstuli no kāda
cilvēka, kurš izteica pateicību par šī projekta radīšanu un dalījās
ar savu alkohola lietošanas stāstu. Diemžēl viņa dzīvē alkohola
lietošana radīja pārāk smagas sekas un atliek tikai cerēt, ka
cilvēki mācīsies no viņa dzīves un līdzīgās situācijā
nenonāks.
Sākumā vēlējos uzbrukt autoram ar kaudzi jautājumu, izkratīt pamatīgi viņa dvēseli un aprakstīt viņa dzīvi maksimāli spraigi un iespaidīgi. Izdarīt tā, lai pēc stāsta izlasīšanas cilvēki vairs nevēlētos alkoholam pieskarties. Taču sapratu, ka viņa vēstule, ir ideāla tieši tāda, kāda tā ir - bez liekiem specefektiem. Tādēļ neesmu mainījusi viņa teiktajā, ne vārda.
Pamēģināju nelietot un iepatikās
Divi alkoholiķi satiekas aklajā randiņā
Alkoholiķu bērna stāsts
Sveiki, mani sauc Zane
Nuts (īstajā vārdā Zane Riekstiņa), esmu projekta "Putnu būris"
autore un, tā kā ar šo projektu vēlos mudināt cilvēkus nebaidīties
no saviem dzīvesstāstiem, tad būs tikai godīgi, ja pirmā dalīšos ar
savējo.Es uzaugu mazā pagastā Priekuļi, kur, līdzīgi kā vairumam manu vienaudžu, arī mani vecāki sirga ar alkoholismu. Tiesa, problēmas ģimenē katram bērnam bija citādas - kādam vecāki malkoja vairākus aliņus dienā, bet allaž ieradās darbā un viņus neviens par dzērājiem nesaukāja, citam “dropēja” tikai viens no vecākiem un otrs visiem iespējamiem līdzekļiem centās piesegt savu laulāto draugu. Manā ģimenē alkohola varā bija abi vecāki un viņu dzeršanas stils bija: kārtīgs “kodiens” un tad - vairāku nedēļu skaidrības laiks.