Mans Crazy stāsts, kā es aizbraucu līdz pasaules malai
Lūk, viņa stāsts (centīšos to jums nodot, cik iespējams tādu, kā to saņēmu):
Hmm, ar ko, lai sāk? Nedaudz jokaini ir atskatīties atpakaļ, jo pēdējos piecus gadus esmu cits cilvēks. Lai stāsts kaut kā veidotos, sākšu no bērnības. Esmu dzimis piecu bērnu ģimenē, uzaudzis lauku miestā ar nosaukumu Daibe. Mani sauc Edgars, bet vārdam šajā stāstā nav nozīmes. Mana bērnība nebija idilliska, bet par briesmīgu to arī nevar nosaukt. Agrā bērnībā piedzīvoju vecāku šķiršanos. Ne gluži parastu: viņi juridiski bija precējušies, dzīvoja dažu soļu attālumā viens no otra, taču kopā arī viņi nebija. Tāds savāds ģimenes modelis, ko bērnam vērot. Būdams mazs bērns, esmu piedzīvojis arī seksuālu vardarbību. Iespējams, tieši tas, bet varbūt vienkārši daudzu apstākļu sakritība, noveda mani līdz pamatīgai alkohola lietošanai, nemitīgai marihuānas pīpēšanai, deviņu gadu ilgai smēķēšanai, pilnai mutei lamuvārdu un slimīgai pornogrāfijas vērošanai. Alkoholu iepazinu gana agri. Dzīvojot kopā ar brāļiem laukos, ziņkārīga eksperimentēšana bija ierasta lieta. Dzīves laikā paguvu izmēģināt dažādus dzeršanas paveidus - esmu lacis divlitrīgos alus apšaubāmās kompānijās, mudinājis jaunākus bērnus par sevi lietot alkoholu un vēlāk, pārvācoties uz Rīgu, esmu iepazinis arī "izsmalcināto" dzeršanu. Respektīvi, apgrozījies gana turīgu ļaužu lokā un dzēris "stilīgi". Nelepojos ne ar vienu no saviem alkohola patēriņa paradumiem.Rīgā iepazinu arī marihuānu, kura kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Tie, kas lepni apgalvo, ka tā nespēj radīt atkarību, visticamāk jau ir atkarīgi un dzīvo pašapmānā. Es patstāvīgi pīpēju šo populāro narkotiku aptuveni divus gadus. Dienu no dienas. Zem dūma jutos lieliski (starp citu, tagad jūtos tikpat labi, arī vairs nepīpējot, bet tolaik nezināju, ka tas vispār ir iespējams). Dzīve šķita daudz skaistāka, mierīgāka, jautrāka. Nesaskatīju tajā nekā slikta. Arī pornogrāfijas skatīšanās loma pieauga manā dzīvē. Mēdzu to vērot reizēm pat piecas vai sešas reizes dienā, turklāt nebija nozīmes - biju viens vai kopā ar draudzeni. Tas bija slimi, bet bija arī reizes, kad blakus gultā man guļ sieviete, bet es izvēlos lūrēt porņikus. Loģiski, ka manā nenobriedušajā galvā kokteilis, ko veidoja alkohols, marihuāna un pornogrāfija, radīja pieaugošu, slimīgu dzīves uztveri. Atceroties visas lietas, ko esmu darījis, man ir pretīgi ap sirdi. Tik tiešām - slimas, stulbas, pretīgas lietas esmu sadarījis savā agrīnajā dzīves posmā. Esmu laimīgs, ka tagad esmu cits cilvēks - piecus gadus neesmu dzēris ne piles alkohola, neesmu smēķējis ne marihuānu, ne parastās cigaretes, vairs neskatos pornogrāfiju un pat rupji nelamājos. Esmu laimīgs un ar mieru sirdī. Baisais dzīves posms man ir beidzies. Tomēr, kā tas notika, lūk, tas ir gana aizraujošs stāsts:Es biju divdesmit piecus gadus jauns, kad kopā ar draugu nolēmām ar autostopiem aizceļot līdz pasaules malai "Sagres" Portugālē. Tas ir rietumu galējais punkts, kas atrodas vairāk kā četrus ar pusi tūkstošus kilometru attālumā no Latvijas. Manas angļu valodas zināšanas bija švakas, cerēju izlīdzēties uz drauga zināšanām. Arī naudas man bija maz. Tik vien kā pilnas kabatas ar marihuānu, kuru tolaik audzēju pats. Tas bija aprīļa mēnesis, kad naktīs temperatūra noslīdēja zem nulles grādiem. Diži neko neplānojot, mēs ar mazām mugursomām plecos aizgājām uz tuvāko lielceļu un devāmies savā avantūrā. Ceļš nebija vienkāršs. Gana ātri sākām daudz kašķēties ar draugu. Tikai tad, kad sapīpējos, uz mirkli viss šķita skaisti un forši. Mūsu ceļš līdz gala mērķim ilga vairāk nekā pusotru mēnesi. Bija neskaitāmas reizes, kad vienkārši vēlējos nozust no šī ceļa, taču kaut kā saņēmos turpināt. Pa ceļam mēs piedzīvojām lērums atgadījumu. Ēdām mēs ļoti maz. Mūsu dienas iztiku veidoja viens kukulis maizes un pa ceļam atrasti augļi. Dzērām mēs ūdeni. Dienas pavadījām uz lielceļa, bet naktīm snaudā kur pagadās. Mums pat nebija telts. Pa ceļam kāpām svešos auto, ļāvām sevi vest uz priekšu un katru brīdi atdevāmies marihuānas viltīgajam mierinājumam. Es domāju, ka dzīvoju aizraujošu dzīvi. Taču nebiju gaidījis, ka tieši šis piedzīvojums liks man beidzot saskatīt, cik patiesībā biju nožēlojams. Kādā dienā Portugālē mēs sastapām vietējos jauniešus, kuri piedāvāja mums kopā patusēt kaut kādā pagrabā. Ilgi nedomājot, metāmies kārtējā piedzīvojumā. Tusiņš izvērtās pamatīgā dzeršanā. Mums tika dots kaut kāds vietējais brūvējums, kurš manam ziemeļnieka kuņģim izrādījās par ņipru. Taču es tik un tā to izdzēru pamatīgā daudzumā un vakarā attapos, četrrāpus agoniski vemdams miskastē. Es jutos pretīgi, nožēlojami un sasodīti slims. Sajūta bija, ka todien izvēmu visu savu dzīvi. Es mocījos uz grīdas un kādā brīdī ievēroju, ka man blakus stāv mans draugs - ceļojuma pavadonis, tobrīd galvenā uzticības persona. Viņš stāvēja malā, ņirdza un filmēja mani. Es apzinos, ka līdzīgā situācijā, iespējams, uzvestos tieši tāpat, taču tas nemaina to, ka tobrīd jutos pārskaities uz draugu. Man patiešām bija neiedomājami slikti, bet atbalsta vietā saņēmu ņirgāšanos. Ko padarīt - tāda tā alkohola/narkotiku pasaule ir. Citādas vērtības, citāda attieksme pret notiekošo. Man šis mirklis no dzīves izrādījās "tas" mirklis. Mirklis, kad dzīve pēkšņi mainās. No rīta es biju atguvies no pretīgās alkoholiskās dziras važām, bet joprojām pārskaities uz savu ceļojuma kompanjonu. Mēs uzmetām plecos somas un turpinājām savu ceļojumu. Klusēdami gājām pa ceļa malu, līdz sasniedzām apli. Aplī bija paredzēts nogriezties, bet es burtiski sevī dzirdēju balsi, kas teica: "Turpini iet uz priekšu". Man nebija nekādu racionālu apsvērumu šo balsi klausīt - valodas zināšanas, karte, smartphones - viss - bija mana drauga rokās. Nebija nekāda iemesla pamest draugu. Taču es to izdarīju. Es vienkārši turpināju iet taisni un aizgāju prom no viņa. Paliku viens, bez pārtikas, naudas un idejām, kā atgriezties Latvijā. Somā es atradu lapu un pildspalvu. Uzrakstīju uz lapas lieliem burtiem HELP un pielīmēju sev pie muguras. Nezinu, vai nostrādāja šis uzraksts, bet turpmākajā ceļojumā es iepazinu portugāliešu labestību un cilvēku atvērtību. Es zināju, ka kaut kur šajā reģionā ar busiņu ceļo mana drauga (cita drauga) tētis. Diemžēl es nezināju, kur viņi ir, kā viņus atrast. Es vienkārši turpināju iet. Portugāļi ļoti atsaucīgi mani uzņēma savā automašīnā. Es gana ātri aizbraucu līdz pilsētai Porto. Šajā pilsētā es apsēdos uz sola, lai rakstītu dienasgrāmatu. Drīz man pievienojās kāds necila izskata kungs. Viņš bija netīrs un apbružāts. Man nepatika, ka viņš cenšas apsēsties man blakus. Tāpēc gana rupjiem vārdiem liku viņam to saprast. Taču šis vīrs nesatricināmā miera noteica, "I am God!" un uzreiz aizgāja prom. Tie vārdi bija jokaini. Pirmajā mirklī man tas šķita smieklīgi, bet gana pēkšņi sajutu dīvainu apjausmu. Es pat vairs nespēju saprast, vai tie patiesi bijuši vīra mutiski izteikti vārdi. Katrā ziņā pār mani nāca negaidīta apjausma. Es atcerējos un pa īstam apzinājos visas pretīgās lietas, kuras biju darījis: cilvēkus, kuru biju apsmējis, ļaunus vārdus, ko biju veltījis mīļajiem, manis veiktās pārestības. Pirmo reizi dzīvē es apzinājos savu rīcību, turklāt patiesi to nožēloju. Es pavadīju krietnu laiku tā sēžam un nožēlojot. Tad piecēlos un turpināju ceļu uz priekšu.Es aizgāju līdz Spānijai un vienā pilsētā vairs nespēju nostopēt automašīnas. Tas šķita neierasti, jo līdz šim, kopš pametu draugu, stopēšana veicās labi. Man vajadzēja virzīties uz priekšu, bet iekšā bija sajūta, ka jāatgriežas tikko pamestajā Spānijas pilsētā. Tikko kā biju atgriezies, es saņēmu SMS. Tur rakstīja šis drauga tētis: "Mēs būsim uz A8 ceļa." Man nebija ne jausmas, kur tas ir. Vietējiem iedzīvotājiem izjautāju par šo ceļu, un, izrādās, tas atradās pretējā virzienā no turienes, kur biju devies. Respektīvi, ja es būtu turpinājis iet uz priekšu un nostopējis auto, būtu palaidis garām iespēju atgriezties Latvijā ar drauga tēti.Tonakt mēs sastapāmies. Izrādās, drauga tētis bija kristietis un lika man novilkt mugurā esošo t-kreklu ar miroņgalvu. Es nekavējoties paklausīju un pat izmetu šo maiku miskatē. Viņi man iedeva jaunu maiku. Busiņā bija vairāki cilvēki, kur visi, izrādās, bija kristieši. Viņi busiņā nerunāja par Dievu, bet daudz dziedāja slavēšanas dziesmas. Jokaini, bet šīs dziesmas man radīja baigo kaifu. Caur šīm dziesmām es izpeldējos dīvainā klātbūtnē. Neticami, bet man tas ļoti patika. Es jutu tādu patiesu, nejustu mīlestību viņos. Mēs šādi ceļojām, līdz apstājāmies pie kādas baznīcas un viņi teica: "Ja vēlies, nāc iekšā!" Es paklausīju. Nesapratu, kas tur notiek. Šķita, ka baznīcā tiek veikti kādi jocīgi rituāli. Es toreiz nepazinu Dievu, bet savā galvā noteicu: "Dievs, es šo nesaprotu, tāpēc iešu ārā." Ārā es sastapu vienu melnādainu cilvēku, kurš palūdza man attaisīt vienu trauku. Pēc tam viņš apsēdās man blakus un teica: "Atdod man manu marihuānu." Es biju šokā par viņa pieņēmumu. Tas gan bija pareizs - man kabatā tiešām bija lērums narkotiskā auga. Visu ceļu, kopš iekāpu drauga tēta busiņā. iekšēji es jutos slikti, ka pakļauju riskam cilvēkus, kuri man izpalīdz. Respektīvi, ja mūs apturētu, tad pie manis esošais marihuānas daudzums būtu gana liels, lai nepatikšanas būtu pilnīgi visiem. Tomēr mani sirdsapziņas pārmetumi nebija gana spēcīgi, lai es brīvprātīgi atbrīvotos no šīs savas iemīļotās narkotikas. Es vīrietim atbildēju: "Kas tu esi galīgi ku-kū? Man nav nekādas marihuānas!"Viņš tomēr nelikās mierā un teica vēlreiz: "Atdod man manu marihuānu." Sasodīti jocīgi, taču pēkšņi es sajutu sirdī vajadzību paklausīt, tāpēc ieliku roku kabatā un atdevu viņam visu. Tik jocīgi, bet tajā brīdī es jutu, ka no maniem pleciem būtu nocelta klints. Mani pēkšņi nemocīja lieka nasta. Palēnām pieauga manī patīkama eiforiska brīvības sajūta. Pēc šī notikuma ar mani sāka notikt daudz dažādu patīkamu notikumu. Todien es sāku meklēt Dievu. Pārstāju ticēt sakritībām un ļāvu sev ieklausīties Dievā. Es nemeklēju Dievu baznīcā, bet ļāvu viņam vadīt sevi. Sāku lasīt Bībeli un ļāvu sevī ienākt tās mācībām. Es iepazinu arī Jēzu Kristu. Es pēkšņi spēju redzēt daudz tālāk, dziļāk. Es dzīvē jūtu patiesu vieglumu. Es uzticos Dievam, un viņš mani vienmēr nomazgā un piepilda. Kopš šiem notikumiem es vairs neesmu atkarīgs, ja nu vienīgi no Dieva. Lai Dievs ar Jums visiem! Novēlu Jums visiem atrast cerību sev un saviem spēku, atrast spēku uzticēties Dievam. Noticēt, ka mums katram ir nozīme šajā dzīvē. Esiet svētīti! Paldies Edgaram par viņa stāstu.
Stāstu pierakstīja: Zane Nuts
Paldies, Zane, par Tavu Ceļu un sirds skaidrību, to ejot, un citu smagumus nest palīdzot!!!! :) :) :) :) :)