Minesotas programmā esmu bijis divas reizes. Tikai pēc otrās reizes, es iemācījos dzīvot skaidrā. Pirmajā reizē es nopietni nepievērsos programmai, vien pavirši mācījos un pildīju uzdevumus. Es spēju noturēties kādu laiku skaidrā, taču nebiju gatavs mainīt dzīvi un ātri iekāpu klasiskajā slazdā – domāju: “ja reiz gana ilgi esmu noturējies skaidrā, tad tagad esmu “iemācījies dzert””. Ak, cik es toreiz biju naivs…nē, es biju stulbs! Atceros, cik lepns biju, kad pēc sava skaidrības posma sadzēru ar kolēģiem un nākamajā dienā ierados darbā. Toreiz lielījos: "redziet, redziet visi, kā es māku dzert, es neesmu tāds kā biju, tagad esmu parasts cilvēks, kas kontrolē alkohola uzņemšanu!" 

Jau nākamajā reizē, kad pieliku alkoholu pie lūpām dzēru tāpat kā iepriekš. Uzkāpu uz pamatīga plosta. Darbu ātri nodzēru. Neko es nebiju iemācījis, alkoholiķim dzert nemaz nav iespējams iemācīties. Dažu mēnešu laikā biju atkal nodzēries līdz līmenim kāds bija pirms Minesotas programmas iziešanas – man nebija darba, nebija naudas un biju pievīlis visus, kuri mani mīlēja un pats sevi. Nolēmu atgriezties programmā, šoreiz ar pilnīgi citu motivāciju.

Savā skaidrības laikā biju sapratis, ka skaidrā dzīvot ir labāk, tāpēc, kad uzsāku programmu atkārtoti, manis paša mērķis bija – izturēties pret to nopietni. Par laimi, tas nostrādāja un esmu skaidrā jau piecus gadus. Tagad, atskatoties uz savu dzīvi, bieži brīnos kāds esmu kļuvis, nemaz nezināju, ka tāds varu būt.

Dzīves posmā, kad alkohols bija mans sabiedrotais, es biju kautrīgs, intraverts, man bija daudz kompleksu, biju viegli aizkaitināms, nepatika pārmaiņas, ātri kļuvu nervozs. Biju pārliecināts, ka šāds ir mans rakstus, citādāku sevi es nepazinu. Tolaik manu raksturu veidoja vainas apziņa un pašpārmetumi. Mana dzīve ritēja divās nemitīgi atkārtojošās daļās. Miglas periodā, kad dzēru un gaužām maz atcerējos no dzīves un skaidrības posmā, kuru pilnībā atceros. Ikreiz, kad plosti beidzās un nācu pie sajēgas, tad sākās paģiru posms. Vispirms mocīja fiziskās paģiras – trīcēja viss ķermenis, sāpēja iekšas, bieži vēmu, mocījos galvas sāpēs. Taču šīs paģiras bija vien nieks, salīdzinot ar morālajām paģirām. Mūžīgie pašpārmetumi un grauzošā vainas apziņa spīdzināja mani. Bija sajūta, ka sātans ar asiem nagiem rauj kopā manu dvēseli. Es nespēju paskatīties uz sevi spogulī un nespēju skatīties acīs citiem cilvēkiem. Es apzinājos, ka mana eksistence šajā pasaulē ir lieka. Jutos kā gnīda, kā parazīts. Var pat teikt, ka kaunējos no tā, ka esmu dzīvs.

Kad morālo paģiru posms beidzās, tad nāca skaudrā realitāte. Ir jāēd un jāmaksā rēķini, bet naudas nav. Ir jāmeklē darbs. Sākās tāds kā dusmu periods. Likās, ka pasaule ir netaisnīga, ka nepamatoti mani nevēlas pieņemt darbā. Nepagāja ilgs laiks līdz šīs dusmas vajadzēja aizskalot ar alkoholu un es atkal sāku plostot. Tā ritēja mana dzīve. Migla – pretīgums – sāpes – dusmas un atkal migla.

Pēc Minesotas programmas, man nācās mācīties dzīvot no jauna. Programmas darbinieki man mācīja, ka jābūt patstāvīgam un nedrīkst atrast sev glābēju, kuram uzsēsties uz kakla, jo tad ātri iegrimšu vecajos dzīves paradumos. Man šī mācība nepatika, jo ārpasaule mani joprojām biedēja un tā šķita netaisna. Nebiju radis būt patstāvīgs un nebiju radis būt skaidrā. Tomēr bija zudušas dusmas, es vairs nevainoju citus pie savām problēmām. Sāku uztvert dzīvi tādu kāda tā ir, tāpēc nebija arī vajadzība pēc mierinošā alkohola. 

Minesotas programma nav maģiska vieta, kur tiek ražoti laimīgi indivīdi. Tā ir vieta, kur tev parāda no malas kā tu līdz šim dzīvoji, izskaidro iemeslus kāpēc tu rīkojies tā kā rīkojies, palīdz izprast problēmu saknes un izravēt tās. Tas viss palīdz saņemties palikt skaidrā un sākt dzīvot no jauna. Taču pati dzīve vieglāka nepaliek.

Atstājot klīnikas telpas, es atgriezos realitātē – man nebija naudas, nebija savas dzīves vietas, biju viens kā pirks un man bija jālūdz palīdzība radiniekiem, taču apzinājos, ka šo palīdzību nedrīkstu izmantot. Gana mulsinoša sajūta ir neziņa kā savākt savu dzīvi. Man paveicās, ka visi no manis vēl nebija novērsušies. Kāds tuvinieks, kam nebija saistība ar manu dzeršanas vidi, izmitināja mani pie sevis un bija gana laipns, lai nemudinātu mani ātrāk nostāties uz kājām. Taču es tagad zināju, ka man ir jāiekārto pašam sava dzīve un nedrīkstu viņa laipnību izmantot mūžīgi.

Pats sameklēju darbu, lai gan bija jālūdz radinieku ierādīt kā lietot datoru, taču esmu lepns, ka pats ar visu tiku galā. Atceros, ka uz pirmo darba interviju devos pārbijies kā mazs bērns, kurš maldās pa tumsu. Trīcēju kā apšu lapa. Skaidri zinu, ka iepriekšējā dzīves posmā pie šāda stresa, es jau malkotu sīvo un attaisnotos ar vajadzību nomierināties. Par spīti satraukumam, es darbu dabūju. Tas prieks un lepnums par savu veikumu bija neaprakstāms. Tas sniedza pamatīgu pašpārliecinātības devu. Katra cītīgi nostrādātā diena bija kā maza uzvara. Biju noguris, bet lepns par sevi. Es atradu arī sev dzīvesvietu un tiklīdz saņēmu pirmo algu, izvācos no tuvinieka mājām. Biju pateicīgs viņam par palīdzību, taču man bija jāstāv uz savām kājām.

Tagad ir aizritējuši pieci gadi un es nespēju vairs aptvert kāds biju. Šodien esmu jautrs, pašpietiekams, patstāvīgs, spēcīgs. Ja nepieciešams, pat varu sevi aizstāvēt, kad priekšniecība netaisni izturas. Es nebaidos no cilvēkiem un pilnīgi brīvi spēju ar tiem komunicēt. Jā, man patīk vientulība, mierīgi pavadīt vakarus, bet es nemaz neesmu tāds kautrīgs, intraverts tirliņš par kādu sevi uzskatīju. Tas, ko visu dzīvi uzskatīju kā savas rakstura īpašības, tādas nemaz nebija. Alkohols bija transformējis manu personību. Kautrīgums, nepatstāvība, bailīgums, tas viss bija alkohola nopelns. Tagad es to zinu, jo joprojām turpinu sevi pārsteigt ar savu spēku un pašapziņu. Mana dzīve nav kā no grāmatām, esmu pusmūžu nodzīvojis un diez vai uzkāpšu Everestā vai pārpeldēšu Lamanšu, taču šādi sasniegumi man nav nepieciešami, lai es justos pelnījis būt dzīvs. Es smagi strādāju, dzīvoju gana pieticīgi, bet vairs nemokos kaunā, ka esmu dzīvs. Gluži pretēji, esmu lepns par savu eksistenci. Varu tikai cerēt, ka mans piemērs, spēs iedvesmot arī citus sākt ārstēties.

Esmu dzirdējis, ka daudzi cilvēki Minesotas programmu sauc par “smadzeņu skalošanas” vietu. Iespējams, to var saukt arī tā, jo cilvēks patiešām mainās. Es esmu pilnībā mainījies. Taču šīs pārmaiņas ir tikai uz labu. Tas cilvēks, ko daudzi domā pazīstam, nemaz nebiju es. Ja arī man ir izskalotas smadzenes, tad esmu priecīgs par šo skalošanu.  

 Avots: Anonīms

Stāstu pierakstīja: Zane Nuts

Ja arī jūs savā dzīvē esiet saskāries ar atkarībām, lūdzu dalieties ar savu stāstu. Jūs variet sazināties ar mums rakstot uz biedribaputnuburis@gmail.com, un mēs atradīsim veidu kā pierakstīt jūsu stāstu. Anonimitāti garantējam.