Cilvēks ar labo sirdi

“Cik sen tu nelieto alkoholu?” Es vaicāju mūsu tikšanās sākumā.

“Pusotru mēnesi!” Viņa atbildēja.

Es pārsteigta lūkojos sievietē. Priekš cilvēka, kurš beidzis plostot tik nesen, viņa izskatījās pat ļoti labi. Sejā nebija manāmas ierastās alkoholisma pazīmes. Taču es negaidīju, ka šis būs tikai pirmais no daudzajiem pārsteigumiem, kādus viņa man sagādās.

Tiesa, šīs jaunās sievietes izskats vairumu cilvēku mulsinātu. Viņu nekādā ziņā nevar dēvēt par parastu sievieti. Viņas ķermeni klāj neskaitāmi tetovējumi, galvu sedz īsi apgriezti mati, viņai ir asi sejas vaibsti. Ja viņa būtu tēls no kādas grāmatas, viņa viennozīmīgi būtu galvenā varone kādā “krimiķī” – pārprasta, nepieņemta, nedaudz biedējoša pēc sabiedrības standartiem. Viņa nav gluži Līsbeta Salandere no grāmatas “Meitene ar pūķa tetovējumu”, taču vienlīdz labi spētu būt. Taču viņas netipiskais, savā ziņā pat skarbais izskats slēpj asprātīgu šarmu, raupju inteliģenci, un pats galvenais – patiesi labu sirdi. Tikai ieskatoties tuvāk viņas sejā, var ieraudzīt labsirdīgās acis un kautro smaidu. Tomēr, lai to ieraudzītu, ir nepieciešams viņai pieiet klāt gana tuvu un noņemt no acīm aizspriedumu masku.

Es neesmu pārliecināta, vai man izdosies atrast vārdus, lai aprakstītu sajūtas, ko viņa manī raisīja, taču es ļoti centīšos, jo, goda vārds, viņa ir dzīvs piemērs tam, ka nedrīkst cilvēkus vērtēt virspusēji.

Es saukšu šo sievieti par Baibu. Tas, protams, nav viņas īstais vārds.

Kad satiku Baibu, bija jūtams, ka viņa uztraucas. Šis satraukums bija saprotams, viņa gatavojās atklāt savu dzīvesstāstu pilnīgam svešiniekam. Mēs apmainījāmies pāris pieklājības frāzēm, apspriedām dažus dzīves sīkumus un ķērāmies klāt galvenajam. Jokaini, bet bija apbrīnojami viegli sarunāties ar Baibu. Nebija jūtamas nekādas barjeras vai izlikšanās. Nekā. Viņa bija tieši tāda, kāda ir. Bez maskām.

Pēc mana lūguma, viņa sāka stāstīt par sevi. Kad Baibai bija septiņi gadi, viņas māte izdarīja pašnāvību. Taču tas, šķiet, nebija pats trakākais, kas viņas dzīvē noticis. Iespējams, dzīve kopā ar māti bija vēl smagāka, nekā dzīve bez viņas. Viņas mamma pirmo reizi Baibu nosauca par meitu dienā, kad izdarīja pašnāvību. Viņa piegāja pie Baibas, uzspieda viņai uz pieres skūpstu, kas, šķiet,  bija viens no retajiem pieskārieniem, ko mazā meitene bija jutusi no savas mammas, un teica: “Lai tev dzīvē veicas, meitiņ!” Pēc tam viņa aplika sev ap kaklu cilpu un brīvprātīgi pameta šo pasauli, saviem bērniem atstājot vien pēcnāves vēstules.

Baiba nav siltu atmiņu[1]  par bioloģisko mammu. Māte nemēdza viņai pieskarties, izrādīt mīlestību, rūpēties. Pat elementāras dzīvībai un veselībai svarīgas lietas Baiba nepazina. Viņa iemācījās staigāt tikai piecu gadu vecumā. Māte mājās uzturējās katru dienu ar citu vīrieti un allaž bija pilnīgi piedzērusies. Līdz septiņu gadu vecumam Baiba un viņas brālis nezināja, ko nozīmē svētki - nedz Ziemassvētki, Jāņi, Lieldienas, pat ne to, ka tiek svinētas dzimšanas dienas (to viņiem iemācīja audžu mamma). Viņi nekad nav saņēmuši dāvanas vai apsveikumus no savas bioloģiskās mātes.

Māte nerūpējās par bērnu drošību. Baiba atceras, ka ilgu laiku gulēja slimnīcā. Šķiet, viņai bija kādi četri gadi. Mājās ieradās mammas draudzene un nesaprata, kāpēc Baiba visu laiku raud. Viņa pacēla mazo bērniņu un atklāja, ka meitene guļ pamatīgos izkārnījumos, kur jau iemitinājušies tārpi. Tie bija radījuši iekaisumu bērna ādā. Sieviete nogādāja Baibu slimnīcā. Viņa bija bērns, tāpēc nezina, cik ilgi tika ārstēta, taču skaidri atceras to, ka bija viena – māte viņu ne reizi neapciemoja. Vien šī mātes draudzene apraudzīja mazo, vientuļo bērniņu.  Taču mātes rīcība viņu nepārsteidz. Viņa mēdza savus bērnus aizmirst arī mājās. Reiz, kad Baibai bija seši un viņas brālim septiņi gadi, māte izgāja no mājas, aizslēdza durvis un pazuda uz piecām dienām. Bērni dzīvoja tumšajā mājā vieni, nobijušies, pamesti, izmisuši un izbadējušies. Viņi meklēja pa māju pārtiku, ar ko remdēt izsalkumu. Mājā bija putraimi, tos viņi bēra ūdenī, lai uzbriestu un ēda aukstus. Pēc šīm dienām māte atgriezās un tik novīpsnāja: “ak…jūs te bijāt, man aizmirsās!” Kādas šausmas šiem mazajiem bērniem bija jāpārdzīvo, esot pilnīgi vieniem. Mājā nebija neviena pie kā pieglausties, lai patvertos no briesmoņiem skapī. Nebija neviena, kam lūgt padzerties vai lūgt pēc pārtikas. Tikai Baiba un viņas brālis.

Es klausos Baibas stāstā un nespēju salikt kopā savas sajūtas ar dzirdēto. Es zinu, ka stāsts ir patiess. Viņas rokas trīc, acīs ir redzamas atmiņu sāpes, taču Baibas valoda ir neticami tīra no žargoniem, lamu vārdiem. Runājot viņa lieto gana plašu vārdu krājumu. Viņa atstāj intelektuāla cilvēka iespaidu. Kā gan bērnam, kuram līdz septiņiem gadiem bija laupīta iespēja apgūt elementāras prasmes, kā gan sievietei, kura ir alkoholiķe, ir izdevies apgūt tik tīru valodu? Viņas valoda raisa manī cieņu. Tad viņa mani pārsteidz otro reizi – viņa atklāj savu kaislību pret grāmatām. Vienīgā dāvana, vienīgā labā atmiņa, ko viņa atceras no savas bioloģiskās mammas, ir lasītprasmes iemācīšana.

Viņas māte bija inteliģenta sieviete, skolu beidza ar zelta diplomiem, taču tad strauji pagrima. Septiņu gadu vecumā Baiba iemācījās lasīt. Pēc nokļūšanas audžu ģimenē, viņa iepazina bibliotēkas un aktīvi sāka lasīt grāmatas. Viņa burtiski ēda burtus. Baiba bija izlasījusi tik daudz grāmatu, ka mazajā lauku bibliotēkā vairs nebija grāmatu, ko viņai izsniegt, vien Bībele, bet to Baiba atteicās lasīt. Par grāmatām viņa stāsta ar milzu aizrautību. Viņa tikko man bija atklājusi šaušalīgus notikumus savā bērnībā, bet te pēkšņi spēja skumjas nomainīt priekā un aizrautīgi stāstīt par grāmatu maģisko pasauli.

Baibas prieks, vieglums un pozitīvisms bija nākamais pārsteigums, kas mani gaidīja. Mūsu tikšanās sākumā, viņa bija paspējusi dalīties ar skarbām bērnības atmiņām, tomēr pa vidu starp stāstiem, viņa pamanījās iemest pa kādam jokam, kas negaidot mani sasmīdināja. Tā viņa izstāstīja notikumu, kurā suns iekoda viņai sejā un vaiga kauls pamatīgi iekaisa. Notikums traģisks, tomēr mēs abas smējāmies. Viņa stāstīja un amizanti attēloja, kā mazais vaukšķis bija ieķēries viņas sejā un karājās, kamēr viņa centās to nokratīt nost. Stāstu viņa beidza ar lepnu paziņojumu: “Man ir ļoti noveicies, ka man nepaliek rētas. Pat pēc šī atgadījuma, gandrīz nav manāmas notikuma pazīmes.” Viņa atrada pozitīvo šādā notikumā. Turklāt vēl piebilda, ka suņi viņai joprojām patīkot, mazais suņuks tak neesot bijis vainīgs. Lai gan kaķi viņai tīkot vairāk. Uzreiz viņa sāka stāstīt skaistās atmiņas par kaķīti.  Tie Baibai iepatikās, kad nokļuva audžu ģimenē. Pēc mātes nāves Baiba tika aizvesta uz audžu ģimeni (tie bija tāli mātes radinieki) un viņas brālis atradās slimnīcā. Audžu mamma nezināja, kā rūpēties par mazu meitenīti, jo viņai pašai bija tikai dēli. Lai kaut kā iesāktu rūpes par mazo meiteni, pirmajā dienā audžu mamma atnesa no kūts Baibai mazu, melnu kaķēnu, kuram pat vēl nebija atvērušās actiņas. Baiba ļoti pieķērās šim minkam un kopš tā laika dievina melnus kaķus.

Dzīve audžu ģimenē arī nebija leiputrija. Patēvs bija alkoholiķis, kurš bieži mēdza fiziski ietekmēt bērnus. Taču Baiba par audžu ģimeni saka tikai labākos vārdus. Audžu mamma centās, cik spēja. No viņiem nebija jūtama mīlestība, nebija glāstu vai samīļošanas, taču vismaz no viņas bija jūtamas patiesas rūpes. Baiba viņu sauc par īsto mammu. Cik bija viņas spēkos, tik šī mamma darīja. Taču lielā saimniecība, par kuru bija jārūpējas, prasīja daudz audžummmas uzmanības, kuras tik ļoti trūka Baibai. Viņa atcerējās, ka reiz piedalījās konkursā “Cālis” un audžu mamma sēdēja starp skatītājiem. Baiba tobrīd jutusi tik spēcīgu lepnumu, tik brīnišķīgu siltumu, redzot, ka viņa kādam rūp. Tāds nieks no dzīves, taču redzu, ka Baiba to atceras ar prieku.

Viņai bērnībā bija simtiem sāpīgu notikumu, kurus viņa man pastāsta bez emocijām, tomēr tos dažus priecīgos, viņa atceras ar siltu smaidu uz lūpām.  Es klausos un apbrīnoju viņas spēju būt tik pozitīvai. Es vairākkārt jau esmu paspējusi apraudāties un pārāk bieži sirsnīgi izsmējusies. Viņa tik stāsta man dažādus atgadījumus no savas dzīves, kuri gan šokē, gan skumdina, gan sasmīdina, tomēr tie visi tiek stāstīti ar saudzīgu vieglumu. It kā Baiba censtos pasargāt mani no savas dzīves. Tā teikt: “nevēlos tev uzgrūst savas sāpes.” Es klausos un klausos, un nespēju saprast, no kurienes nāk šī labestība, šis optimisms, šī humora izjūta. Patiesi! No kurienes? Viennozīmīgi, viņai tas nav ielikts šūpulī ar dāsnu mīlestību no mātes vai tēva. Tēvs no viņas atteicās uzreiz pēc dzimšanas. Viņa esot bijusi vienas nakts sakara auglis.

Es klausījos viņas stāstu un izmisīgi vēlējos Baibu apskaut. Ne tāpēc, ka viņa izrādītu vēlmi pēc maniem pieskārieniem, bet gan tāpēc, ka man šķita tik negodīgi, ka kādam bērnam ir laupīti tik svarīgie pieskārieni, tik svarīgā beznosacījumu mīlestība. Tomēr Baiba runāja mierīgi. Viņa nebija ieņēmusi upura lomu, viņa nesūdzējās. Es vaicāju, kāda bija viņas bērnība, un viņa man patiesi atbildēja. Tas arī viss, nebija nekādu slēptu motīvu saņemt no manis žēlumu, vien patiess stāsts.

Es turpināju klausīties.

Tālāk es uzzināju, ka jau agros pusaudžu gados viņa sākusi aizrauties ar alkoholu. Pirmo reizi reibinošo dzērienu Baiba iepazina jau, kad māte vēl bija dzīva. Viņa ielēja  glāzē šņabi un mazam bērnam deva pagaršot. Šo stāstot, Baiba skumji iesmejas, sakot: “laikam man iegaršojās.” Es redzu, kas šis joks ir patiesu skumju un sirdsapziņas pārmetumu pildīts. Viņas acīs ir redzams, ka ne mirkli viņa nelepojas, ka alkoholam ir tik liela vara pār viņu.

Šobrīd viņai ir divdesmit astoņi gadi. Savā īsajā dzīves laikā, viņa ir paspējusi dzert tik pamatīgi, ka divas reizes dzīvē viņai ir apstājusies sirds. Trīs reizes bijusi Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā.  Viņa ir sabeigusi visas attiecības, kurās jutusi mīlestību, ir sāpinājusi savus tuvākos, ir gulējusi uz ielas, ir bijusi atskurbtuvē, uzbrukusi ārstiem, “atplīsusi” pie naktskluba ieejas, dzīvojusi dažādos “pritonos”, vārdu sakot, piedzīvojusi kārtīga dzērāja smagākos kritienus.

To, ka viņai ir problēmas ar alkoholu, Baiba saprata jau gana agri – 23 gadu vecumā. Toreiz viņai pirmo reizi apstājās sirds. Viņa bija naktsklubā, pamatīgi dzēra. Kādā brīdī, viņa bija izgājusi ārā. Tur viņu atrada draugi, guļošu zemē, zilu, gandrīz nedzīvu. Tika izsaukta ātrā palīdzība, kas, izmantojot defibrilatoru, atdzīvināja viņu un aizveda uz slimnīcu. Baibas asinīs tika atrastas 4,98 promiles alkohola. Tomēr nieka četras dienas pēc izrakstīšanas no slimnīcas, viņa atkal “piemāvās” un izraisīja vēl vienu sirds apstāšanos. Toreiz tas notika viņas brāļa klātbūtnē, viņš izsauca ātro palīdzību. Viņa pārbiedēja savu brāli. Vienīgo cilvēku, kurš viņai ir īstā ģimene, vienīgo, kurš viņai rūp. Brālis skrēja pakaļ ātrās palīdzības automašīnai līdz pat slimnīcai. Šie notikumi lika Baibai saprast, ka viņas dzeršana nav vien normāla izklaides sastāvdaļa. Alkohols ir viņas slimība, viņas vājība. Viņa vienkārši nespēj kontrolēt tā lietošanu. Ikreiz, kad viņa sajūt tā garšu uz lūpām, viņa ir zudusi tā valgos. Neeksistē vairs nekas cits, kā tikai vēlme dzīvot alkohola radītajā trulumā, mākonī, necaurejamajā dūmakā. Viņa ar milzīgu smagumu paskatās uz mani un saka: “Baidos, ka esmu tāda pati kā māte!”

Vai var Baibu nosodīt? Vai var teikt, ka viņai ir vājš raksturs un griba? Ja kāds tā izvēlas domāt, tad man ir žēl šī soģa. Man ir žēl, ka cilvēkos nav iecietības un sapratnes. Baiba nav baudījusi glāstus, kas pienākas ikvienai mazajai dzīvībiņai, kura nākusi šajā pasaulē tīra un šķīsta. Viņa nav dzirdējusi mīlestības pilnus vārdus. Baudījusi skūpstus uz maigās zīdaiņa ādas. Viņa nav pazinusi drošību, kuru sniedz vecāku mierinošais klēpis. Viņas sirdī mīt sāpes, bailes un tumsa, kura vienmēr atrod veidu kā izlauzties uz āru, lai spīdzinātu apziņu. Alkohols ir veids, kā viņa cenšas šos tumsas dēmonus apklusināt. Taču, lai kā viņa vēlētos, alkohols vienmēr uzvar. Baiba atklāj, ka viņas dzimtā, sievietes nav nodzīvojušas ilgāk par 32 gadiem.

Es viņai vaicāju: “Vai tu vēlies nodzīvot ilgāk?”

Baiba vēlas dzīvot, viņa vēlas uzveikt Zaļo pūķi. Šie viņas vārdi nav meli vai izlikšanās. Ikviens, kurš reiz ir bijis atkarības važās, zina, cik ellišķīgi mokoša ir nespēja pretoties. Cik spīdzinoša ir vainas sajūta pēc “plostiem”. Cik nožēlojama ir dzīve, kurā tu nespēj kontrolēt savu rīcību. Tā tas vienkārši ir. Tagad, runājoties ar Baibu, es redzu viņā spēku. Viņa jau ir paveikusi savā labā tik daudz - viņa ir spējusi atzīt problēmas esamību, ir gājusi uz AA sapulcēm, ir pati iestājusies Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, ir centusies tikt Minesotas programmā. Viņa cenšas. Ceļš līdz skaidrībai nav rozēm kaisīts, tas nav viegls.

Kā alternatīvu alkoholam, lai cīnītos ar dvēseli plosošajām sāpēm, Baiba atrada tetovēšanos. Tāpēc viņas ķermeni klāj tik daudz zīmējumu. Baibai izrādot un stāstot šo attēlu nozīmi, es lokos smieklos. Tā ir Baibas burvība, rūpes par to, lai, cik iespējams, neuzgrūstu savu smagumu man. Es kārtējo reizi apbrīnoju viņas labo sirdi. No kurienes tā? No kurienes šis pozitīvisms?

Ar Baibu ir viegli runāt. Pēc dažiem pazīšanās mirkļiem mēs “pļerkstam” kā senas draudzenes. Tāpēc es jautāju: “Kā tev gāja skolā, vai bija viegli iedraudzēties ar bērniem?” Izrādās, ka jā. Par spīti citādākai dzīvei, skolā Baiba mācēja viegli uzturēt attiecības ar bērniem. Arī vēlāk viņa prata iedraudzēties, smīdināt cilvēkus, veiksmīgi komunicēt. Taču liktenim ir savdabīga humora izjūta. Baiba atklāja, ka ir homoseksuāli orientēta. Šis atklājums nāca pēkšņi, kad, pašai negaidot, iemīlējās sievietē. Protams, alkoholisma dēļ Baiba sagandēja šīs attiecības, gluži kā daudzas citas. Tomēr daudzas attiecības ar draugiem viņai beidzās, jo draugi attālinājās viņas seksuālās orientācijas dēļ. Tomēr, vai par to viņa sūkstēsies un čīkstēs? Nē, viņa kārtējo reizi pamanās man atvainoties par savu stāstu, pamanās atkal pajokot, pamanās man kārtējo reizi likt brīnīties – no kurienes šī labā sirds?

Tad viņa izstāstīja stāstu, kas saraudināja mūs abas un man viss tapa skaidrs. Viņas bērnībā bija kāda skaista, brīnišķīga atmiņa - viņas vectēvs. Cilvēks, kurš mīlēja Baibu ar visu sirdi. Viņa atceras Opīša silto klēpi, maigo balsi, kad viņš lasīja vakara pasaciņas. Viņa atceras, cik laimīga jutās, esot blakus savas vectētiņam un jūtot šī cilvēka mīlestību. Ja viņai būtu iespēja kaut ko vēlēties, viņa vēlētos mūžīgi saglabāt sajūtu, kuru juta šajos piecos dzīves gados kopā ar vectētiņu. Viņa vēlētos, kaut spētu dzert mīlestību, kādu viņš sniedza mazajam, vientuļajam bērniņam.

Viņas vectēvs bija brīnišķīgs cilvēks. Viņš vienmēr rūpējās par citiem vispirms un tikai tad domāja par sevi. Ja viņš mīlēja, tad ar visu sirdi. Un viņš mīlēja Baibu. Baiba teju spēja sataustīt vectēva spēcīgo mīlestību. Opītis daudz strādāja, taču katru brīvo brīdi viņš steidzās pie mazmeitiņas un veltīja savu laiku viņai. Naktīs viņa gulēja blakus vectēvam un, jūtot silto ķermeni sev blakus, jutās drošībā. Baiba atceras, ka vectēvs vizināja mazo meitenīti ar mopēdu un visur ņēma sev līdzi. Baibas acīs mirdz asaras - siltas, laimes pildītas asaras. Ar plaukstas virspusi viņa noslauka miklo vaigu.

Baibai nebija lemts uzaugt vectēva siltajā azotē. Baibas opītim bija plaušu vēzis. Viņš bieži klepoja, bet Baiba domāja, ka vectētiņš ir apslimis.

Baiba dievināja vakara pasaciņu laiku. Vectēvs allaž paņēma mazmeitiņu sev klēpī. Ļāva mazās meitenītes galviņai ērti uzgult uz viņa siltās krūts. Viņš lasīja viņai pasaciņas un pavadīja gulēt. Būdama maza meitenīte, viņa bija iemācījusies atpazīt, kad tuvojas vakars un opīša lasīšana. Kādā vakarā, kad viņš izlasīja pasaciņu, Baiba iemiga viņam klēpī un iemiga arī viņš. Tikai vectētiņš vairs nekad nepamodās. Viņš atstāja šo pasauli, turot klēpī savu mīļoto mazmeitiņu. Vēl ilgi pēc tam Baiba vakaros sauca un meklēja Opīti, taču viņš vairs nekad neatnāca. Baiba no visas sirds cer, ka vectētiņš aizgāja no šīs dzīves laimīgs. Cilvēki, kuri pazina veco vīru, saka, ka viņam bijusi sulīga humora izjūta un laba sirds un to ir mantojusi Baiba.

Tagad man viss top skaidrs. Šis cilvēks, šie daži beznosacījuma mīlestībā vadītie brīži, ir devuši Baibai to, ko es iepazinu šodien – labestību, pozitīvismu un spēku. Viņa cītīgi meklē veidu, kā izbrist no alkoholisma muklāja aiz cieņas pret vectēvu, kurš dāvāja viņai savu labo sirdi.

            Es atgriežos savā automašīnā, lai brauktu mājās un staroju siltās sajūtās. Esmu priecīga, ka sāku projektu “Putnu Būris”, jo tas man deva iespēju iepazīt tādus cilvēkus kā Baiba. Es neesmu satikusi šo jauno sievieti viņas pagrimuma dziļākajos posmos. Es zinu, ka viņa, būdama alkohola varā, ir pastrādājusi nepiedodamas lietas, taču es zinu arī to, cik ļoti viņu moka nožēla un vēlme mainīt savu dzīvi. Es nespēju viņai palīdzēt, vien varēju uzklausīt viņas stāstu. Taču es ceru, ka šis stāsts ļaus ikvienam lasītājam ielūkoties to trako dzērāju, kurus manām pārdzērušos uz ielas, dzīves aizkulisēs un pamanīt viņos cilvēkus. Ceru, ka ar laiku izdosies veicināt plašāku atkarību ārstniecības programmu klāstu, kurās tādiem cilvēkiem kā Baiba, kura vēlas ārstēties, būtu iespējams vērsties.

Paldies Baibai par viņas stāstu!

1 komentārs - Cilvēks ar labo sirdi

Komentēt