Vēstule no alkoholiķa

Sākumā vēlējos uzbrukt autoram ar kaudzi jautājumu, izkratīt pamatīgi viņa dvēseli un aprakstīt viņa dzīvi maksimāli spraigi un iespaidīgi. Izdarīt tā, lai pēc stāsta izlasīšanas cilvēki vairs nevēlētos alkoholam pieskarties. Taču sapratu, ka viņa vēstule, ir ideāla tieši tāda, kāda tā ir - bez liekiem specefektiem. Tādēļ neesmu mainījusi viņa teiktajā, ne vārda. 

Mans stāsts iesākās tā...Skolā es mācijos labi, biju futbola komandas rezultatīvākais futbolists (pat tiku uzaicināts uz Latvijas U-16 izlases pārbaudēm) un kopumā par dzīvi nevarēju sūdzēties. Esmu nācis no ārstu ģimenes, kurā alkoholu praktiski nelieto, tēvs vispār ir atturībnieks.Jau pusaudžu gados apmeklēju diskotēkas, kur pamazām sāku lietot alkoholu. Bet tas likās normāli, jo visi  „krutākie” tā darīja.Straujākas izmaiņas sekoja tad, kad pārcēlos uz dzīvi Rīgā un iestājos augstskolā. Bakalaura programmu kaut kā vēl nomocīju, lai gan arī ar grūtībām, pateicoties alkoholam. Maģistra programmu vairs nepavilku.Sākās plostošana – reizēm varēju dzert nedēļu no vietas ar visām no tā izrietošajām sekām (apšaubāmas kompānijas, apšaubāmas sievietes, policija, kautiņi, ātrie kredīti utt.) varēju neaiziet uz darbu, kolēģi, lai gan nojauta, kas par problēmu, mani piesedza. Tālāk es jau nojautu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, un pēc mammas iniciatīvas pieteicos Minesotas programmai Jelgavā. Vēl iepriekšējā vakarā kārtīgi piedzēros (lai gan bija teikts, ka jābūt nedēļu skaidrībai), uzlāpījos nākamajā rītā ar šampanieti un braucu. Tur gāja labi, un bija patiess prieks, ka atguvos gan fiziski, gan morāli.Problēmas sākās, kad atgriezos Rīgā. Izturēju mēnesi. Sāku neapmeklēt AA sapulces, jo bija kauns.Darbā turpināju tādā pašā garā, un viena konference, kura man bija jāorganizē, nolika pie vietas.Man sākās epilepsijas lēkme (reizi dēļ dzeršanas jau bija bijusi) un es krītot spēcīgi sasitu galvu pret kāpnēm. Pavadīju ievērojamu laiku komā, un ārsti nedeva nekādas prognozes. Gribēja pat atslēgt no aparātiem, sakot, ka, pat ja izdzīvos, tāpat būšot „dārzenis”. Tā man mamma stāstīja, jo neko no tā visa neatceros.Bet pamazām, pamazām es atguvos, sekoja Vaivari, kur esmu bijis jau 5 gados kādas 7 reizes, Līgatne.Paldies visiem ārstiem, kuri ar mani tur ņēmās, sākumā vajadzēja pat pamperus mainīt.Nu jau ir daudz, daudz labāk. Fizioterapeits vadā mani uz nodarbībām, esmu dabūjis darbu mazpilsētā, ir izveidojušies šādi tādi iekrājumi. Reizi gadā braucu uz Vaivariem uz 2 nedēļām.Tagad esmu 1.grupas invalīds, un, lai gan ārsti saka, ka pilnībā nekad neatlabšu, es turpinu cerēt. Man ir pa pusei paralizēta kreisā puse. Roka un kāja lāgā negrib klausīt.Bet toties ir jauni izaicinājumi, ar kuriem cenšos tikt galā – esmu gada laikā nometis svaru par 15 kg (savādāk 112 kg uz maniem 1.8 m tā kā bija par daudz) un turpinu to darīt, tagad nākamais plāns ir atgūt tiesības (kas mana alkoholisma un funkcionālo traucējumu dēļ varētu būt diezgan problemātiski).Ar cieņu, Lauris!Es novēlu Laurim veselību un nezaudēt cerību. Tikmēr aicinu ikvienu no šī stāsta mācīties - atkarības nepiezogas tikai tiem, kas dzimuši jau nelabvēlīgos apstākļos. Reizēm nav nozīmes, cik labvēlīgā vidē esi audzi, kāds dzīves potenciāls bijis. Zaļais pūķis nešķiro, tas var savā varā pārņemt ikvienu un sabeigt dzīvi negaidītos veidos. 

Esiet paškritiski, neieslīgstiet pārliecībā, ka būsiet spēcīgāki par vielu vai procesiem, kuru lietojiet, jo to, ka esiet kļuvuši atkarīgi, jūs paši nemaz nemanīsiet! 

Autore: Zane Nuts

Ja arī Jūs kādreiz esiet saskārušies ar zaļo pūķi, lūdzu sazinieties ar mums, lai varam pierakstīt jūsu stāstu, tas kādam citam var izmainīt dzīvi! Mēs apsolām, ka stāstu autoru identitāte būs anonīma. 

Nav komentāru

Komentēt