Kas ir līdzatkarība, un kur to dranķi iebāzt?

Kas gan tas par draugu, vai ne? Kas gan tas par cilvēku, kurš bezsirdīgi nodeva šoferīti policijai? Neticami, bet šādi domā lielākā daļa sabiedrības. Šādā situācijā primāri tiek nosodīts cilvēks, kurš nodeva dzērājšoferīti policijai, nevis alkoholiķis, kurš izvēlējās sēsties pie stūres reibuma stāvoklī. Iespējams, jūs domājiet: "muļķības, es tā nekad neesmu domājis", taču padomājiet vēlreiz, vai tiešām? Cik bieži jūs paši esiet izsaukuši policiju, kad redziet, ka cilvēks sēžas pie stūres dzērumā? Personīgi es, nekad, lai gan esmu bijusi lieciniece šādām situācijām simtiem reižu. Es vienmēr atrodu iemeslu, kāpēc šoreiz to ignorēt. 

Lūk, šī ir līdzatkarība. Es šo saucu par "sabiedrības līdzatkarību". Nemaz nezinu, vai tāds jēdziens eksistē, bet šis ir tas, kā es izvēlos izskaidrot līdzatkarības jēdzienu tiem, kas domā, ka viņus tā neskar. 

Līdzatkarība ir slimība, neticami līdzīga ikvienai citai atkarībai, bet krietni grūtāk pierādāma. Alkoholiķis pļēguro, un ikvienam ir skaidrs, ka viņa rīcība ir neadekvāta, savukārt līdzatkarīgais ir atkarīgs no atkarīgā cilvēka, un arī viņa rīcība beigu beigās nav diez ko adekvāta, tomēr to ir grūti secināt.

Piemērs ar dzērājšoferīti ir pārspīlēts, taču tas ilustrē cilvēku neloģisko, jeb neadekvāto rīcību. Proti, braukšana alkohola reibumā nav droša ne pašam autovadītājam, ne pārējiem satiksmes dalībniekiem. Dzērājšoferītis ir tikpat bīstams, kā mērkaķis ar pielādētu ieroci, jautājums ir tikai: "kad mērkaķis izšaus un, kurš cietīs?" Esmu pārliecināta, ka ka neviens nedotu mērkaķim pielādētu šaujamieroci, tad kāpēc mēs pieļaujam braukšanu dzērumā? Atbilde - mēs esam līdzatkarīgi un lidzatkarīgajiem loģika attiecībā uz visu, kas saistīts ar atkarīgajiem nedarbojas. Gandrīz ikvienam no mums ir kāds draugs, radinieks vai mīļš kolēģis, kurš sirgst ar atkarību. Tāpēc situācijās, kad vajadzētu paņemt telefonu un izsaukt policiju, mēs sākam prātot: "ak, bet nabadziņš zaudēs autovadītāja apliecību", "ak, ja viņam uzliks sodu, par ko viņš/viņa baros bērnus", "ak, kāds tas būs apkaunojums viņa ģimenei" vai kāds cits nodomā: "eh, tā nav mana darīšana, lai brauc!"

Tā mēs veicinām šī šoferīša slimību, jo viņš nesaskaras ar smagajām sekām. Nekas taču nenotiek? Dzeru, braucu un viss kārtībā! Viņš taču tā dara jau gadiem, viņš taču ir lielisks autovadītājs! Līdz reizei. Līdz reizei, kad tiek notriekts kāds nevainīgs bērns, kurš šķērsoja gājēju pāreju. Līdz reizei, kad šis jaukais, iedzert mīlošais cilvēks izraisa avāriju un zaudē dzīvību (un tad vairs nav cilvēka, kurš baros bērnus, un ģimenes apkaunojuma vietā ir sēras.)

Ja kāds domā, ka man viegli moralizēt, jo neesmu saskārusies ar tuvinieku, kurš dzer un brauc, tad padalīšos ar savu pieredzi. Mans tētis bija viens no "izcilajiem šoferīšiem", kurš varot dzert un braukt, un viņš to arī darīja. Līdz reizei, protams, kad izraisīja avāriju. Viņš zaudēja tiesības vadīt automašīnu, zaudēja darbu šī atgadījuma dēļ, saņēma sodu un, diemžēl, nodzērās vēl pamatīgāk. Par laimi, avārijā cieta tikai koks un automašīna. Vairs nav vērts spriedelēt, kā būtu biji, ja viņš ātrāk būtu saņēmis sodu, pirms bija nodzēries tik tālu, ka izkļūt no alkoholisma bija kļuvis neiespējami. Tomēr par spīti šim atgadījumam, vainīgs nebija policists, kurš noņēma tētim autovadītāja apliecību, vainīgs bija alkoholisms, kura vadīts viņš sēdās pie stūres. 

Par spīti tam, ka esmu piedzīvojusi negatīvas sekas, es tik un tā uzskatu, ka labāk savlaicīgi atņemt autovadītāja apliecību, uzlikt sodu, apkaunot vai citādi likt izjust alkoholiķim savas rīcības sekas, nekā ļaut viņam turpināt slīgt atkarībā un riskēt ar savu vai citu dzīvību. Galvenais ir atcerēties, ka šis atkarīgais nav slikts vai ļauns cilvēks, viņa rīcību vada atkarība, kura ir atņēmusi normālas loģikas sekas. 

Kāds sakars šim visam ar līdzatkarību? 

Līdzatkarībai nav vienas unikālas definīcijas, un šajā rakstā es arī nerunāšu par šīs slimības teorētisko pusi. To visu jūs variet uzzināt daudzos interesantākos rakstos, piemēram, klikšķinot: šeit, šeit, vai šeit! Es centīšos jums pastāstīt par savu, kā līdzatkarīga cilvēka emocijām un ceļu uz atveseļošanos. 

Ikviens, kurš ir izlasījis manu dzīvesstāstu, zina, ka mani vecāki bija alkoholiķi. Man paveicās, un šobrīd mani tuvinieki alkoholu vairs nelieto, taču savas līdzatkarības sekas es jūtu joprojām.

Cilvēks, kurš ilgstoši uzturas kopā ar atkarīgu cilvēku, laika gaitā pārņem šī atkarīgā deformēto domāšanu, neloģisko rīcību un sāk dzīvot atkarīgā cilvēka dzīvi. Pašam to neapzinoties, tuvinieks sāk slimīgi glābt savu atkarīgo, un patiesi tic, ka citas iespējas viņam nav. Līdzatkarīgais ir pārliecināts, ka viņa dzīve ir atkarīga no kāda cita. "Es būšu laimīgs, kad viņš/viņa vairs nedzers.", "Es beidzot atpūtīšos/izgulēšos, kad viņš/viņa vairs nespēlēs azartspēles.", "Es parūpēšos par savu veselību, kad man vairs nebūs jārūpējas par sava narkomāna dzīvi." Šīs ir tipiskas līdzatkarīgo domas. Viņi nemāk mīlēt sevi un dzīvo cita cilvēka dzīvi. Tomēr tas nav veselīgi. Lai spētu mīlēt citus, vispirms ir jāiemācās mīlēt sevi. 

Diemžēl problēma ir tāda, ka ir sasodīti grūti nebūt līdzatkarīgam. Pat, ja mistiskā veidā kādam izdodas izsprukt no iegrimšanas līdzatkarības ķepnās, un viņš prot attiecībās ar atkarīgo ieņemt novērotāja pozīciju, sabiedrībā iedibinātie principi un paražas spiež justies vainīgam par savu pasivitāti. Iespējams, šīs ir tikai manas, kā līdzatkarīga cilvēka maldīgas domas (līdzatkarīgajiem ir ierasti just vainu tur, kur nemaz tā nebūtu jājūt), un patiesībā neviena dzīva būtne nekad uz mani nav izdarījusi spiedienu, taču tā es to jutu. Redziet, es centos aizbēgt no saviem tuviniekiem - alkoholiķiem. Pie pirmās iespējas es pārcēlos dzīvot uz citu pilsētu, un iekārtoju sev citādu dzīvi. Taču ģeogrāfiskais attālums nemazināja manu tieksmi kontrolēt, nepazuda trauksmes sajūta, es turpināju neizrādīt emocijas, nepazuda vainas sajūta un kompleksi. Šim sajūtu kokteilim nepalīdzēja arī citu cilvēku lūgumi "parunāt" ar saviem dzerošajiem tuviniekiem, vai aicinājumi "darīt kaut ko", vai atgādinājumi: "viņi taču nodzers visu!", "var taču notikt kāda nelaime" un nemitīgas čalas un klačas par to, ko kārtējo reizi viņi ir sastrādājuši. 

Bez nemitīgajiem atgādinājumiem, es jau tāpat jutos draņķīgi. Lai cik tālu es būtu, es regulāri zvanīju vecākiem. Ikreiz, kad telefonā skanēja izsaukuma signāls, man kaklā bija kamols, sirds pukstēja straujāk, jo es nezināju kādā stāvoklī viņi pacels telefonu. Ja viņi bija skaidrā, es biju priecīga un visu dienu staigāju laimīga. Ja balsī bija dzirdams reibums, es pārskaitos, sāku kliegt vai vienkārši nometu klausuli, un atlikušo dienu centos apslāpēt smacējošās sajūtas sevī. 

Kad braucu ciemos, vienmēr sev nosolīju - es viņiem nepalīdzēšu. Vecāki gandrīz nekad man nelūdza palīdzību, bet viņu izmisums spraucās laukā pa visām vīlītēm. Tāpēc reizēm es pa kluso sapirku pārtiku un ieliku ledusskapī vai samaksāju kādu rēķinu, bet, kad turējos pie sava solījuma un nedarīju neko, jutos kā pasaules sliktākais cilvēks. Tikai vēlāk es uzzināju, ka tieši neiejaukšanās var palīdzēt sasniegt zemāko punktu un nonākt pie atziņas, ka ir jāārstējas. 

Es nevainoju sabiedrību, ka kādreiz jutos slikti. Tā nav neviena vaina. Diemžēl atkarību problēma ir tik izplatīta, ka vairums cilvēku nemaz nezina par ko citu, lai runā, kā vien par kopīgi pazīstamo atkarīgo. Tas, ko es daru tagad, kad runāju ar kādu cilvēku, kura mīļotais cilvēks ir atkarīgs, es neiesaistos diskusijā par un ap viņa nodarījumiem, bet vairākkārt atgādinu šim līdzatkarīgajam, ka tā nav viņa vaina un dodu padomus, kur tieši šis līdzatkarīgais, nevis viņa atkarīgais draugs, var vērsties pēc palīdzības. Es nezinu vai šī ir pareizākā rīcība, taču no savas pieredzes spriežot, man būtu gribējies, ka tā kāds saka man. Tā vietā, lai teiktu: "klau, es redzēju tavu tēvu braucam dzērumā, varbūt aizbrauc un noņem viņam atslēgas", es saku: "Kā jūties? Es nojaušu cik tev ir smagi, vai vēlies parunāt par savu tēvu/sievu/māti/brāli/draugu!" Es dalos ar savu pieredzi un ceru, ka tas palīdz. 

Visbiežāk gan es netieku sadzirdēta. Gluži tāpat, kā tas ir ar atkarīgu cilvēku, arī līdzatkarīgais dzīvo noliegumā. Viņš neredz savas rīcības slimīgumu, viņš pat vairs neatpazīst savas emocijas. Savas līdzatkarības atpazīšana nāk lēnām un nevienam nav jāuzspiež kāds zīmogs vai jāuzstāda diagnoze. Ir pagājuši seši gadi, kopš es uzzināju, ka esmu līdzatkarīga, atzinu to un sāku ar sevi strādāt, taču joprojām manī ir kaudze neatrisinātu konfliktu, un es turpinu sevi atklāt. Pat šī mājas lapa ir man sava veida terapija ar kuru ceru palīdzēt gan sev, gan citiem cilvēkiem. 

Manuprāt, svarīgi ir runāt par līdzatkarību. Padarīt šo vārdu plaši zināmu, interesantu, un lai ikviens sāktu interesēties: "vai gadījumā arī es neesmu līdzatkarīgs?" 

Sapulcēs esmu dzirdējusi stāstus, kur alkoholiķis atgriežas mājā pēc Minesotas programmas vai citas rehabilitācijas. Tur viņu sagaida mīlošs tuvinieks, kurš gadiem ilgi ir cietis no atkarīgā izgājieniem un tagad vajadzētu sākties laimīgajai dzīvei, taču tāda nesākas. Alkoholiķis esot programmā ir izglītots par atkarībām, viņam ir mācīts runāt par savām sajūtām, viņam ir mācīts kā atsākt dzīvi no jauna, taču šis līdzatkarīgais nav saņēmis nekādu informāciju. Līdzatkarīgais joprojām dzīvo vecajā dzīve, viņām nav bijusi iespēja izrunāt savas sajūtas, iepazīt savas emocijas. Gadiem dzīvojot kopā ar atkarīgo, viņš ir iemācījies ideāli uzvesties, kamēr alkoholiķis ir skaidrā, jo baidījies izraisīt dzeršanu. Tagad, alkoholiķis ir atgriezies no programmas un nedzer. Līdzatkarīgais sev ierastā manierē uzvedās prātīgi, ieturēti, apspiež dusmas vai citas emocijas, jo baidās izraisīt alkoholiķa dzeršanu. Taču alkoholiķis kā nesāk, tā nesāk dzert. Paiet mēnesis, bet alkoholiķis nedzer, vēl viens mēnesis un šis joprojām nedzer. Taču līdzatkarīgais vairs nespēj uzvesties ideāli. Viņš bija pieradis, ka tās emocijas, kas sakrājas skaidrības posmā, var izlikt tad, kad dzērājs piedzeras. Tad var kliegt, raudāt, kaukt, dusmoties, viss ir atļauts. Toties tagad šis kā nedzer tā nedzer! 

Mēs visi esam cilvēki, un mūs mēdz nokaitināt ikdienišķas lietas - nevietā nomestas zeķes vai nenomazgāti trauki. Veselīgi funkcionējošās ģimenēs, cilvēki izkašķējas par šiem niekiem un turpina dzīvot laimīgi. Taču līdzatkarīgie visu patur sevī, līdz vairs nespēj un, kad sāk gāzt ārā visu, kas sakrājies, tad ir traki. 

Līdzīgs piemērs ir ar līdzatkarīgā vēlmi kontrolēt. Dzīves laikā līdzatkarīgais bija iemācījies visu kontrolēt, būt vagars un grožu turētājs. Iepriekš neviens viņa lomai netraucēja. Lai gan viņš sapņoja par dienu, kad nebūs jāuzņemas atbildība pilnīgi par visu, tomēr šādam brīdim pienākot, viņš nezina ko iesākt. Kad nedzerošais tuvinieks atgriežas no ārstēšanās un vēlas atgūt kontroli pār savu dzīvi, līdzatkarīgais nemāk atdot tik sen turētos grožus, un ģimenē atkal sākas nesaskaņas.

Kad mana mamma iznāca no programmas, es domāju, ka nu tik sāksies dzīve. Saule būs spožāka un zāle zaļāka. Taču izrādās mana mamma arī ir tikai cilvēks, un viņa māk nokaitināt arī nedzerot. Uj, ka māk! Man paveicās, ka mana atveseļošanās sākās vienlaicīgi ar mammu, un es iemācījos veselīgi atjaunot attiecības ar nedzerošu mammu. Pirmajā gadā pēc mammas iznākšanas no programmas, es necik daudz nebiju sasniegusi savā atveseļošanā no līdzatkarības un uzvedos kā nenormāla. Es nemitīgi kontrolēju mammu. Zvanīju uzriez kā viņa beidza darbu, lai pārliecinātos, ka viņa ir bijusi darbā. Zvanīju katru vakaru, lai pārliecinātos, ka nav sākusi dzert. Zvanīju pirms katras AA sapulces un atgādināju, ka viņai tur jābūt. Es dzīvoju savas mammas dzīvi, nevis savu. Kad iemācījos atlaist mammu, mums izveidojās veselīgas attiecības, mēs katra sākām dzīvot savu dzīvi. Es iemācījos domāt par sevi, man pārstāja sāpēt mugura (pirms tam 10 gadus mocījos sāpēs,un neviens fizioterapeits nespēja palīdzēt), es beidzot varēju pievērst uzmanību savai ģimenei.

Ko darīt līdzatkarīgajam vai cilvēkam, kurš ir saskāries savā dzīvē ar atkarīgu cilvēku. Pirmā lieta - nekautrējieties doties uz grupu nodarbībām. Grupas darbojas līdzīgi kā AA sapulces, tikai tur tiekas atkarīgo tuvinieki. Latvijā ir divas kustības - Al-Anon un PAB (Pieaugušais alkoholiķu bērns). 

Al-Anon grupās tiekas alkoholiķu tuvinieki un draugi, savukārt PAB sapulces paredzētas alkoholiķu vai citādi neveselīgā ģimenē augušiem bērniem, kuri tagad ir pieauguši. 

Šajās sapulcēs valda patīkama atmosfēra. Tā ir viena no retajām vietām, kur mēs varam būt atklāti, justies nožēlojami,un mūs saprot, jo visi esam vienādi. 

Sapulcēs viens no galvenajiem principiem ir anonimitāte, tāpēc nekas, kas tiek runāts grupās, netiek iznests ārpus telpām. Tajās neviens netiek spiests runāt pret viņa gribu, tajās netiek reģistrēta dalība vai prasīta obligāta maksa. 

Ja cilvēka netīk doma par sapulču apmeklēšanu, tad var apmeklēt individuāli psihoterapeitu. Tas būs dārgāks prieks, taču, ja izdodas atrast speciālistu, kuram uzticies, tad atveseļošanās var būt gana sekmīga. 

Ja arī šī opcija nav sirdij tuva, tad var sākt ar sevis izglītošanu un meklēt informāciju par atkarībām. Iesaku sākt ar grāmatām: "Pieugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi.", autors Džons Frīls un Linda Frīla un "Pārtraukt līdzatkarību", autors Melodija Bītija.

Ja pienāks diena, kad mums nebūs jākaunas par atkarībām, līdzatkarībām vai jebkādām citām kaitēm, kas mūs vai mūsu ģimeni piemeklējušas, tad visa sabiedrība kopumā kļūs veselīgāka, un pasaule drošāka. Tad nevienam prātā nenāks aizvērt acis, redzot cilvēku sēžamies pie stūres dzērumā, un mūs nevajās vainas sajūta par pareizu rīcību - šajā gadījumā, policijas iesaistīšanu. 

Autors: Zane Nuts

5 komentāri - Kas ir līdzatkarība, un kur to dranķi iebāzt?

Komentēt