Alkoholiķu bērna stāsts

Sveiki, mani sauc Zane Nuts (īstajā vārdā Zane Riekstiņa), esmu projekta "Putnu būris" autore un, tā kā ar šo projektu vēlos mudināt cilvēkus nebaidīties no saviem dzīvesstāstiem, tad būs tikai godīgi, ja pirmā dalīšos ar savējo.

Es uzaugu mazā pagastā Priekuļi, kur, līdzīgi kā vairumam manu vienaudžu, arī mani vecāki sirga ar alkoholismu. Tiesa, problēmas ģimenē katram bērnam bija citādas - kādam vecāki malkoja vairākus aliņus dienā, bet allaž ieradās darbā un viņus neviens par dzērājiem nesaukāja, citam “dropēja” tikai viens no vecākiem un otrs visiem iespējamiem līdzekļiem centās piesegt savu laulāto draugu. Manā ģimenē alkohola varā bija abi vecāki un viņu dzeršanas stils bija:  kārtīgs “kodiens” un tad - vairāku nedēļu skaidrības laiks. 

Nav labo vai slikto alkoholisma veidu, ikviena no ģimenēm nesa sev līdzi skarbu dzīves bagāžu, un mēs, bērni, dzīvojām kā pratām. Patiesībā, man ir gaužām paveicies, jo jau agrā bērnībā iepazinu īstu draudzību. Gandrīz visiem maniem tuvākajiem draugiem bija kāda problēma ģimenē, mēs par to nerunājām, neņirgājāmies un vienmēr, bez vārda runas, atbalstījām cits citu. Ne visiem cilvēkiem ir paveicies ar tik lieliskiem draugiem bērnībā, tādēļ vien man ir iemesls svinēt dzīvi.

Jau agrā bērnībā es ievēroju, ka ar maniem vecākiem kaut kas nav kārtībā. Kad viņi bija skaidrā, tad man bija brīnišķīgi vecāki – gudri, asprātīgi un mīloši, taču, kad pie apvāršņa parādījās “pūķis”, viņi kļuva par absolūti citām būtnēm. Viņiem pārstāja eksistēt realitāte, es varēju raudāt, kliegt, ārdīties, bet es uz to laiku viņiem pārstāju eksistēt. Man, kā bērnam, tas bija smagi – regulāri piedzīvot vecāku zaudējumu un izmisīgi gaidīt, kad viņi atgriezīsies. Tā kā man bija spilgta iztēle, tad viņu “plostošanas” reizēs es iztēlojos, ka viņi kļūst par zombijiem vai viņos iemiesojas nelabais gars, un centos pārciest šo laiku, jo zināju, ka viņi atgriezīsies. Sākumā es meklēju veidus, kā viņiem pavēstīt to, cik traģiski cilvēki viņi paliek, kad piedzeras. Es rakstīju stāstus, aprakstus un vēstules, kurās atspoguļoju visu briesmīgo, ko viņi ir izdarījuši dzeršanas laikā, bet, kad viņi “nokāpa no plosta”,  es nespēju šo informāciju nodot - man tik ļoti viņu bija žēl, jo kaut kādā veidā spēju iztēloties, cik smagi būtu dzirdēt tādu patiesību. Vērojot viņus skaidrības brīžos, es redzēju, cik smagi ir dzīvot ar to milzīgo vainas apziņu, kas viņos mīt, ar kaudzi melu, kas alkoholisma dēļ ir jāvelk sev līdz, jo par šo tēmu ne ar vienu  nedrīkst runāt. Dažreiz es pat vēlējos, lai viņi turpina dzert, jo tad es drīkstēju viņus ienīst, es drīkstēju dusmoties un bļaut uz viņiem, es drīkstēju izlikt visu savu sāpi ārā, taču, kad viņi bija skaidrā, mani grauza žēlums un man sāpēja redzēt, cik viņi ir nelaimīgi. Man nebija neviena, ar ko par to parunāt, nebija neviena, kas man paskaidro kaut ko par šo slimību, kas man pasaka, ka mani vecāki nav slikti cilvēki, bet, ka viņi ir saslimuši. Taču man nebija neviena. Apkārt bija tikai aizspriedumi, tenkas un čuksti. Sarunas par to, cik slikti vecāki viņi ir, čuksti par to, cik slikta izaugšu es, tenkaspar to, cik vājš raksturs ir manai mātei, un tā tālāk. Es augu problemātiskā ģimenē un piedzīvoju tik plašu emociju gammu, kādu nenovēlu piedzīvot citiem bērniem. Es biju mazs, nobijies, izmisis, vientuļš bērns, kam  vienam pašam bija jātiek galā ar savām emocijām. Pieaugušie  vai nu nenojauta, ka es saprotu viņu teikto, vai viņiem tas nerūpēja, taču tieši viņu teiktais sāpēja visvairāk. Intuitīvi es apzinājos, ka mani vecāki ir lieliski cilvēki, tikai slimi, taču apkārtējās čalas visām varītēm centās man laupīt šo vienīgo cerības un ticības salmiņu, pie kā turēties. Dzīvot ar apziņu, ka vecāki ir slimi, ir daudz vieglāk, jo ir cerība, ka viņus var izārstēt, un ir atvieglojums, ka viņi nav slikti. Taču man tika teikts tikai tas, ka mana mamma ir nolaidīga, vāja un arī es tāda būšu. Man nācās dzirdēt, ka man nav nākotnes.

Nav viegli uzrakstīt šīs atmiņas un es dziļāk tajās neieslīgšu, tikai, kamēr esmu vēl šajā savas dzīves posma aprakstā, lūgšu cilvēkus piedomāt pie tā, ko jūs sakāt bērna klātbūtnē. Jums, iespējams, šķiet, ka bērns neko nesaprot, taču viņš saprot visu. Es sapratu! Es dzirdēju un uztvēru katru sarunu par un ap maniem vecākiem, es uztvēru katras nievas, katru pārmetumu,  nicinošo piezīmi... Un to dzirdēt bija daudz smagāk un sāpīgāk, nekā dzīvot alkoholiķu ģimenē, jo sabiedrība man mēģināja pateikt – tavi vecāki ir slikti, nekam nederīgi cilvēki ar vāju raksturu un arī tu tāda būsi. Šis nav patīkams zīmogs, ar kādu uzaugt. 

Tagad es saprotu, ka neviens cilvēks tieši nevēlēja man vai manai ģimenei ļaunu, neviens nevēlējās aizskart mūs. Alkoholisms vienkārši ir līdz galam neizprasta lieta, un cilvēkiem ir grūti iztēloties, kā citi cilvēki spēj nolaisties tik zemu, kā tas mēdz būt ar alkoholiķiem. Tāpēc arī ceru, ka, vairāk un atklātāk runājot par atkarību problēmu, cilvēki kļūs iecietīgāki un zinošāki. 

Turpināšu savu stāstu. Laikam ejot, es sāku veidot savus dzīves principus, balstoties uz bailēm. Es sāku ticēt, ka mani vecāki ir vāji, nolaidīgi cilvēki un man ir lemts būt tādai pašai. Skolā es mācījos ļoti labi, taču neatkarīgi no tā, cik priekšzīmīgs bērns es biju, nekas nemainījās. Nāca pusaudžu gadi un papildus jau tā neapskaužamajām emocijām, kas manī mita, sāka plosīties hormoni un protestanta gars. Es  izmēģināju alkoholu un darīju to ar vērienu – ja dzēru, tad līdz krišanai. Dzeršana bija pretīga, man riebās alkohola garša un smaka, riebās paģiras un riebās, ka man tas riebjas. Taču dzeršana bija mans veids, kā varēju justies drosmīga, vienaudžiem varēju parādīt, cik bezbailīga esmu, vecākiem parādīt, ka viņi ir sačakarējuši manu dzīvi, sabiedrībai parādīt vidējo pirkstu un iztēloties, ka man nerūp apkārtējo viedoklis. Pēc pāris pārdzeršanās epizodēm, marihuānas izmēģināšanas, dažādu medikamentu testēšanas un vispārējas ilūzijas par skaistu dzīvi sabrukšanas, man piezvanīja māsīca, kas dzīvoja Rīgā - viņai bija mazs bērniņš, kam bija nepieciešama aukle. Viņa piedāvāja man iespēju piepelnīties un – pats galvenais – iespēju aizbraukt no Priekuļiem. Es biju tik pārsteigta, ka kāds cilvēks manī saskata ko vairāk par bērnu bez nākotnes, ka no pārsteiguma jutu, ka aizžņaudzas kakls. Mana māsīca man uzticējās un ticēja, ka esmu gana atbildīga, lai pieskatītu bērnu. Šī sajūta, ka man kāds tic, bija kaut kas grūti aprakstāms, tik patīkams, tik silts un mīļš! Es, ne mirkli nešauboties, piekritu.

Tā es pavadīju vasaras Rīgā - pa darba dienām auklēju bērnu, bet brīvdienās atgriezos mājās. Māsīca ar mani daudz runāja, interesējās par maniem sapņiem, nākotnes plāniem un bieži apbrīnoja manas idejas, manas zināšanas, un es beidzot jutu sevī mostamies cerību uz normālu nākotni un pārliecību, ka esmu gudra, skaista un spēcīga. Tā kā viņa centās pret mani izturēties, kā pret pieaugušu cilvēku, tad reiz, kādās dzimšanas dienas svinībās, simboliski ielēja man ābolu sidru. Es iemalkoju saldo dzērienu un sajutu pazīstamo riebumu, taču noriju malku un sniedzos pēc nākamā. Tomēr, tad es sapratu, ka neesmu Priekuļos un man nevienam nekas nav jāpierāda, man nav nepieciešama alkohola sniegtā drosme – es esmu pie cilvēka, kas man uzticas. Savā pusaudža prātā es izdomāju, ka esmu alkoholiķe. Es izdomāju, ka esmu bezspēcīga alkohola priekšā un tāpēc nekad mūžā nedošu “zaļajam pūķim” iespēju sev piezagties. Es aizgāju uz virtuvi, izlēju atlikušo sidru un nosolījos nekad mūžā nelietot alkoholu. Tā es pasargāju sevi no alkoholisma, bet man nebija iespējas pasargāt sevi no līdzatkarības.

Lai gan biju izdomājusi, kā pasargāt sevi no alkoholisma, manī joprojām bija palikušas bailes būt tādai, kādas īpašības piedēvēja maniem vecākiem – vājai, nolaidīgai, bezrūpīgai, tāpēc sāku darīt visu, lai tāda nekļūtu. Es trenēju sevi neraudāt, būt stingrai un skarbai, es neļāvu cilvēkiem sev palīdzēt un gāju pa dzīvi maksimāli neatkarīga. Ilgu laiku pat biju pārlieku auksta pret savu vīru, jo baidījos par daudz viņam pieķerties. Es centos kontrolēt visu un ikvienu ap sevi un ik mirkli dzīvoju bailēs no izgāšanās, bailēs, kuru esamību noliedzu pat sev. Ikvienu notikumu dzīvē ap mani es uzskatīju par savu atbildību un pienākumu to atrisināt. Ja problēmu izdevās atrisināt jutos nogurusi, bet priecīga, taču katru neveiksmi gremoju sevī ar milzīgu vainas apziņas devu.

Ar burvīgām sekmēm es pabeidzu vidusskolu, ļoti labi pabeidzu universitāti un veiksmīgi veidoju savu karjeru galvaspilsētā, kas bija prom no mana dzimtā pagasta. Lai kā es centos aizbēgt no savām saknēm, es allaž atgriezos pie vecākiem, skaļiem vārdiem tos lamāju, centos viņus  pierunāt ārstēties un vienmēr aizbraucu ar sajūtu, ka esmu izgāzusies.

Kādu dienu smagi saslima mans tēvs un tas bija pagrieziena punkts manas ģimenes dzīvē. Mamma piekrita doties uz Minesotas programmu ārstēties, tēti ievietoja slimnīcas reanimācijas nodaļā, un es uzzināju, cik “sačakarēti” ir mani dzīves virzītāji.

Dienā, kad kopā ar māti ierados Jelgavā, Ģintermuižā, psiholoģe pēc sarunas ar manu mammu iesauca mani savā kabinetā un pavaicāja: “Kā tu jūties?”. Es apstulbu no viņas jautājuma, biju pārliecināta, ka tikšu izprašņāta par mammas veselības stāvokli, ka man prasīs veikt priekšapmaksu par ārstēšanu vai kādas citas formālas lietas. Šķiet, mana neizpratne par viņas jautājumu bija lasāma manā sejā, tāpēc viņa paskaidroja: “Tava mamma izstāstīja, kas ir noticis. Šis ir bijis smags laiks tev, izmanto iespēju par to parunāties!”

Es jutu, kā sāpīgs kamols iesēžas man kaklā, sen apslāpētās asaras vēlas izlauzties ārā, taču es nedrīkstēju būt vāja. Es neesmu vāja! Tāpēc kļuvu gaužām lietišķa un pastāstīju, ka vecāki man nav tuvi un es jau gandrīz desmit gadus dzīvoju no viņiem šķirti, ka esmu šeit tikai tāpēc, ka likums liek rūpēties par viņiem, bla-bla-bla. Skaidrs, ka psiholoģe nenoticēja manam stāstam, šķiet, šim stāstam ticēju tikai es pati, taču viņa pieklājīgi pieņēma manu atbildi, novēlēja man atpūsties un mēs šķīrāmies.

Dažas dienas vēlāk es saņēmu zvanu no slimnīcas. Tētis bija miris. Diemžēl, viņam no alkohola važām izdevās atbrīvoties skumjākajā veidā. Pēc bērēm mamma pabeidza Minesotas programmu. Dienā, kad mamma iznāca no programmas, sev ierastā kontrolēšanas manierē es noskaidroju visu, kas mammai turpmāk jādara – jāapmeklē AA sapulces, jāturpina rakstīt dienasgrāmatu un vēlams ierasties uz programmas īstenotajām pēcārstēšanās dienām, kas notiek reizi mēnesī. Mamma atgriezās mājās, bet es viņu nobēru ar telefona zvaniem, pastāvīgi atgādināju par AA sapulcēm, par dienasgrāmatu un, lai mamma nevarētu izvairīties no braukšanas uz pēcārstēšanās dienu, pieteicos viņu izvadāt.

Kā šodien atceros to dienu. Man nebija nojausmas, kas notiek šajās pēcārstēšanās dienās. Pieņēmu, ka sēdēšu kādā uzgaidāmajā telpā, kamēr alkoholiķi pārrunās dzīvi pēc programmas. Pirms sapulces sākšanās psiholoģe aicināja visus tuviniekus nākt uz blakus telpu, es pieņēmu, ka tā būs tā uzgaidāmā telpa, taču tur bija aplī salikti krēsli, un viņa aicināja mūs tajos sēsties. Nolēmu, ka papļāpāšana ar citiem tuviniekiem par ļaunu nenāks, un ļāvos visam, kas notiek. Mūs aicināja sākumā pateikt, kas esam un kāpēc esam ieradušies.

Pirmā sāka runāt kāda sieviete, kas šādā sapulcē bija jau piedalījusies. Viņa padalījās ar stāstu par atkarīgo vīru un izteica vēlmi uzzināt, kā lai palīdz vīram, līdzīgi viņas piemēram, arī pārējie grupas dalībnieki atklāja savu vārdu, īsu informāciju par atkarīgo tuvinieku un savas sajūtas. Jo vairāk es klausījos, jo spēcīgāk izjutu sāpes krūtīs, kas lauzās ārā. Vienlaikus baisi un atbrīvojoši bija dzirdēt cilvēkus vaļsirdīgi runājam par atkarīgajiem tuviniekiem. Līdz šim es biju radusi par viņiem dzirdēt vien kārtējos briesmu stāstu un izlikties maksimāli nejūtīga tos dzirdot, taču šeit cilvēki nebaidījās ļaut asarai notecēt gar vaigu un atzīt, cik sāpīgi ir būt atkarīgā tuviniekam.

Kad pienāca mana kārta, es spēju pateikt vien: “Labdien, mani sauc…” un mana balss sāka raustīties, jutu, kā asaras izvirst - visas līdz šim apslāpētās sajūtas lauzās ārā un pirmo reizi es nekaunējos no tām. Jutu, ka kāda sieviete pasniedz man salveti, pacēlu acis augšup un redzēju, ka pārējo grupas locekļu acīs ir asaras un viņi saprotoši raud līdz ar mani. Nebija nosodījuma, pārmetumu, un es pirmo reizi nebaidījos būt vāja. Lai gan raudāju, kā mazs bērns, taču jutos stipra. Tikai pēc mirkļa atguvu spēku pabeigt teikumu. Tajā dienā es neko daudz nepateicu, vairāk klausījos.  Pēc iepazīšanās, psiholoģe pastāstīja daudz noderīgas un interesantas informācijas par atkarībām un līdzatkarību. Es atstāju sapulci ar nejustu vieglumu un jaunu enerģiju. Kopš tās dienas es sāku strādāt ar sevi, apmeklēju šādas līdzatkarīgo grupas, uzsāku psihoterapijas kursu, daudz lasīju, izzināju. Kopš tās dienas ir pagājuši seši gadi. Es esmu ieguvusi brīvību un šajā jaunajā brīvībā ar katru dienu atklāju tik daudz skaista. Esmu kļuvu pašpārliecinātāka, bezbailīgāka, jautrāka, īstāka.

Mana mamma, kopš nelieto alkoholu, ir pierādījusi, ka nekad nav bijusi vājš, nolaidīgs vai slinks cilvēks. Viņa ir viens no visspēcīgākajiem cilvēkiem, ko es pazīstu, viņa ir jautra, gudra, strādīga un neiedomājami mīloša. Tagad viņa cenšas būt stipra un, cik iespējams, būt mans balsts brīžos, kad tas ir nepieciešams man. Taču es redzu, cik ļoti viņa pārdzīvo par katru nelaimi, kas notiek manā dzīvē un priecājas par katru manas dzīves laimes brīdi. Viņa ir lieliska vecmāmiņa manam dēliņam. Es viņu ļoti mīli!

Autors: Zane Nuts

Nav komentāru

Komentēt