Pāriet uz galveno saturu
Putnu Būris
  • Sākums
  • Par mums
  • Interesanti
  • Dzīvesstāsti
  • Atkarību ārstēšanas iespējas
  • Noderīga informācija
  • Kontakti

Es vēlos tēti mīlēt!

2. janvāris, 2019 pl. 9:25, 1 komentārs

Garus gadus esmu sadzīvojusi ar savu dzīves stāstu, nemaz neapsverot domu to kādam stāstīt. Mums latviešiem vienkārši nav pieņemts “veļu mazgāt publiski”, tas pat savā veidā tiek nosodīts. Turklāt kāpēc lai es par to runātu, kāda gan no tā jēga? Taču, kad es izlasīju atklāto “Alkoholiķu bērna stāstu”, mani visu laiku žņaudza rūgtuma kamols un acīs sariesās asaras, jo stāstā atklātās emocijas bija tik pazīstamas un spēju saredzēt daudz līdzību. Tad es sapratu, ka arī man ir jāatrod spēks un jāizstāsta savs stāts, jo kāds cits, saskatot līdzības ar mani, spēs kliedēt smacējošo vientulības sajūtu. 


Arī es uzaugu ģimenē, kur tētis bija "zaļā pūķa" varā. Kādreiz, kad biju pavisam maza, es to nemanīju. Man likās, ka viss taču ir kārtībā. Bet, laikam ejot un sasniedzot pusaudža gadus, man arvien vairāk un vairāk acīs krita tētis, kas vienmēr bija “neomā”. Es ienīdu tos brīžus. Tajās reizēs viņš vienmēr bija ļauns - uzvedās neadekvāti un bija negatīvi noskaņots. Viņam vienmēr "vilka uz kašķi" - vajadzēja aizskart mammu un bērnus. Es ienīdu alkoholu, jo zināju, ka tas ir pie vainas! 

Atceros, kā allaž vakaros pagalmā pieripoja tēta mašīna un visa ģimene pieskrēja pie loga, lai skatītos, kāds tētis būs šovakar pēc darba. Vai šodien viņš būs skaidrā? Es, maza būdama, pie sevis klusībā skaitīju lūgšanu:  "Dieviņ, lūdzu, lūdzu, kaut tētis nebūtu dzēris... Mans tētis, viņš ir mājās, viņš atbrauca ar mašīnu, tātad nebūs dzēris, jo viņš taču pats ir pie stūres! Lūdzu Dieviņ, kaut tētis nebūtu dzēris, kaut mamma neraudātu, kaut viņš atkal nekautos ar manu brāli!" Maza bērna patiesa un mazliet naiva lūgšana, jo vienmēr bija cerība... Cerība, kas veda uz vilšanos. 

Atceros, ka šajos brīžos istabā valdīja nāves klusums. Mēs sastinguši stāvējām pie loga. Situācija bija kā filmā, kad ar TV pulti ir ieslēgta pauze. Mēs sastinguši gaidījām... Atvērās mašīnas durvis, un tētis no tās izkrita un palika guļot uz betona. Viņš necēlās, viņš nevarēja to izdarīt fiziski. Mamma sāka raudāt, vecākais brālis sažņaudza dūres kulakos, otrs brālis noslēdzās sevī - aizgāja uz istabu, ieslēdzās un uzgrieza skaļi mūziku. Un es riju asaras, jo nedrīkstēju izrādīt, ka man ir bail un reizē arī sāp. Kādam taču ir jābūt stipram. Citādāk kurš tad mierinās mammu?! 

Viss pārējais notika pēc ierastā scenārija - citreiz skaļāk, citreiz klusāk. Mēs ievilkām tēti mājā, lai pēc iespējas mazāk šo ainu redzētu kaimiņi. Taču sen jau visi visu zināja, lai gan sekmīgi tēloja, ka neko nezina un neredz.

Man vienmēr no tēta bija bail, kad viņš bija dzēris. Viņš varēja sarunāt ļaunas lietas, pat tādas, kuras patiesībā nemaz nedomāja, viņš vienkārši apzināti tā rīkojās, viņš gribēja, lai citiem sāp. Nezinu kāpēc tā! Varbūt tas bija pretuzbrukums brīžos, kad viņa ģimene viņam centās pateikt - tu rīkojies nepareizi, tev vajag palīdzību, jo tu dari pāri sev pats un tajā visā ievelc un sāpini savu ģimeni? 

Problēmas eksistenci viņš vienmēr noliedza. Viņaprāt, problēmas bija mums, jo mēs to tā uztvērām. Taču tā es to redzēju, tā es to jutu! Kā var nozākāt savu sievu, kas par tevi rūpējas un tevi mīl, kā var pacelt roku pret savu paša bērnu un censties parādīt savu varenību, kurš te ir galvenais, kā var ignorēt bērna sāpes, kas noslēdzas sevī un ar savu ģimeni vairs nekomunicē, kas gadiem nerunā?! Kā alkohols var būt tuvāks par savu ģimeni? Tā es domāju! Man bija tik daudz jautājumu un tik maz atbilžu!

Es vienmēr jutu tikai mammas mīlestību. Es neatminos, kad tētis man būtu apskāvis vai teicis: "Es tevi mīlu!" Jā, viņš par mums rūpējās, mēs bijām paēduši un apģērbti, bet to, vai tas bija viņa vai mammas nopelns, es skaidri nemācēju izanalizēt. Man vienmēr pietrūka komunikācijas ar tēti, man pietrūka viņš kā "tētis". Šķiet, viņa vietu ieguva vecākais brālis, kurš man mācīja mazgāt zobus un no rītiem smērēt akurāti sviestmaizes, kas pārbaudīja manas atzīmes skolā un aizstāvēja mani, kad kāds darīja man pāri. Viņš bija mans elks un autoritāte. Taču tētis to pat nemanīja, jo viņš ikdienā priekšroku deva "zaļajam pūķim".

Laikam ritot, es no viņa distancējos, jo redzēju, ka būtiski nekas nemainās un nav manos spēkos kaut ko izmainīt. Es to pieņēmu kā normu! Es zināju, ja ir mēnesis bez "zaļā pūķa" un kādu brīdi mājās valda miers, tad tas nebūs uz ilgu laiku, jo viņam taču ir "jāiztīra cietais disks". Es sāku to neredzēt, sāku ignorēt, jo tā bija vieglāk un ērtāk.

Es visu savu mūžu klusībā esmu dusmojusies uz viņu - kāpēc viņš mums, bērniem, to nodarījis un tā sāpinājis mammu, kāpēc viņš turpina tādā pašā garā, kāpēc negrib mainīties? Man likās, ka vislabākais sods no manas puses būs ignorēšana. Ja būšu vēsa un nemīļa, tad  varbūt viņš sapratīs, ko izdarījis. Varbūt tad viņš tieksies pēc mīļām attiecībām ar savu bērnu?! Bet tas tā nenotika, šķiet, viņš pat to nepamanīja - izmaiņas manā attieksmē. 

Tad sāku meklēt ceļu pie Dieva tā Kunga, kas pavēra man citu skatījumu uz dzīvi un lietām. 4.bauslis māca: "Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes." Un tad man nāca apskaidrība - vecāki taču man ir doti tikai vieni, es nevaru viņus izvēlēties, es nedrīkstu pagriezt viņiem muguru par spīti apstākļiem, man tiem jākalpo, jāklausa, jāmīl un jāciena stiprāk kā sevi pašu! Jā, šī atziņa man lika citādāk skatīties uz to visu - es piedevu tētim. Taču vai spēšu viņa nodarījumu aizmirst?  Iespējams, nē, bet es vairs nevēlos viņu ignorēt. 

Es gribu viņu iemīlēt no jauna un saukt par tēti, vēlos meitas un tēta attiecības, vēlos viņu apskaut un dāvāt viņam to, kā man ir trūcis bērnībā no viņa. Man jācenšas viņam palīdzēt! Jācenšas palīdzēt izārstēt viņa slimību. 

Es vairs nenosodu un nepagriežu muguru - es vienmēr atbildu uz telefona zvaniem, atstāju savas lietas novārtā, lai steigtos palīgā un lai būtu blakus. Es zinu - mamma atkal raudās un teiks: "Kamdēļ mans šāds krusts visu dzīvi ir jānes?!" Diemžēl uz šo jautājumu ne vienmēr ir atbildes. Citreiz šķiet, ka dzīve ar alkoholiķi ir kā apburtais loks, no kura nevar izrauties, ja vien pats "zaļā pūķa" draugs nevēlas to mainīt! Šādos brīžos es esmu blakus arī savai mammai,  apskauju, cieši turu un ļauju izraudāties. Tuviniekiem nebūtu jāuzņemas atbildība par atkarīgā rīcību, taču mēs uzņemamies un mums sāp, ļoti sāp. Es parasti mierinu mammu un saku, lai skatās uz situāciju no gaišās puses - viņš vismaz neguļ grāvī vai nesēž pie stūres un neapdraud citus cilvēkus, viņš ir piedzēries, bet mājās.

Tagad vecāki kopā dzīvo mājās kā pensionāri, diemžēl mammai ir jābūt kā vagaram. Divdesmit četras stundas dienā, septiņas dienas nedēļā viņa ir blakus un uzpasē tēti, lai nekrīt kārdinājumā "zaļajam pūķim", un tas tiešām palīdz. Tomēr ir reizes, kad tētis izraujas no vagara redzes loka, tad viņš noraujas un sāk pa kluso dzert. Tajos brīžos viņš noslēpj visos stūros savas dziras un pa kluso dzer, un mammai kā šīs nolādētās spēles dalībniecei jāmeklē pudeles, lai tās likvidētu. Vecuma dēļ bieži ir arī ātrā palīdzība, jo tētim ir slikti un viņam šķiet, ka sirds stājas. Kam šādos emocionāli smagos brīžos zvana mamma?.. Man! Jo viņai ir kauns zvanīt saviem dēliem, kauns atkal lūgt palīdzību, kauns par to, ka nav izpildījusi pietiekami savus "vagara" pienākumus. Diemžēl tādas ir līdzatkarīgā cilvēka emocijas. Kauns!

Es brīžiem domāju: un kas notiks, ja mamma pirmā aizies no šīs pasaules? Kas notiks ar tēti, ja viņš netiks pietiekami uzpasēts? Vai viņš nodzersies un gulēs grāvī? Vai varbūt man būs jāieņem "vagara" vieta? Vai es kļūšu par alkoholiķa līdzatkarīgo? Par to domājot, man paliek bail. Taču šīs bailes es gribu uzvarēt un ne tikai cerēt, bet ticēt tam, ka šo slimību patiešām ir iespējams uzvarēt -  ir tikai jāgrib... jāgrib atkarīgajam kļūt veselam un man - prast palīdzēt. Es nevēlos baidīties, es vēlos, kaut man būtu tētis, kas spētu mani mīlēt! 

 Stāsta autors: Anonīms

Stāstu pierakstīja: Zane Nuts

Ja arī jūs savā dzīvē esiet saskāries ar atkarībām, lūdzu dalieties ar savu stāstu. Jūs variet sazināties ar mums rakstot uz biedribaputnuburis@gmail.com, un mēs atradīsim veidu kā pierakstīt jūsu stāstu. Anonimitāti garantējam.

1 komentārs - Es vēlos tēti mīlēt!

Sarah Ben - 28. decembris, 2021 pl. 16:34
Es tikko atguvu savu bijušo vīru, pateicoties mīlestības maģijas ekspertu Dr. OBO palīdzībai. Vīrs mani pameta citas sievietes dēļ, mūsu laulībā bija tikai 3 gadi. Sāpīgākais ir tas, ka biju stāvoklī ar mūsu otro bērniņu. Es gribēju viņu atpakaļ. Es darīju visu, lai viņu dabūtu, bet tas bija viss. "Es apsolīju, bet viņš atteicās. Izskaidroju draudzenei savu problēmu, un viņa man ieteica vērsties pie burvju mākslinieka, lai palīdzētu man uzburt." Man nekas cits neatlika kā mēģināt, es nosūtīju ziņu spellcaster vārdā DR OBO, kurš man apliecināja, ka nav nekādu problēmu un ka 48 stundas viss būs kārtībā. vīrs un atgriezās pie manis pēc 48 stundām.Joprojām priecājos par viņa darba rezultātu .vairs neraudi, pēc palīdzības sazinieties ar DR OBO.Šeit viņa kontakts, e-pasts: dr.obohealinghome1411@gmail.com Varat arī iedot viņam WhatsApp uz +2348115365326

Komentēt







Jaunākie ieraksti

  • Pieaugušie bērni
    23. okt. 2019
  • Mans Crazy stāsts, kā es aizbraucu līdz pasaules malai
    25. sept. 2019
  • PAB un AL-Anon - palīdzība atkarīgo tuviniekiem
    18. jūn. 2019
  • Mūsdienu online AA alternatīvas (angliski saprotošajiem)
    22. maijs 2019
  • Cilvēks ar labo sirdi
    28. apr. 2019
  • Mēs - Zoo stacijas bērni
    28. febr. 2019
  • Kas ir līdzatkarība, un kur to dranķi iebāzt?
    27. febr. 2019
Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

Izveido savu mājaslapu vai e-veikalu ar Mozello!

Ātri, viegli, bez programmēšanas.

Ziņot par pārkāpumu Uzzināt vairāk