Es vēlos tēti mīlēt!
Garus gadus esmu sadzīvojusi ar savu dzīves stāstu, nemaz
neapsverot domu to kādam stāstīt. Mums latviešiem vienkārši nav pieņemts “veļu
mazgāt publiski”, tas pat savā veidā tiek nosodīts. Turklāt kāpēc lai es par to
runātu, kāda gan no tā jēga? Taču, kad es izlasīju atklāto “Alkoholiķu bērna
stāstu”, mani visu laiku žņaudza rūgtuma kamols un acīs sariesās asaras, jo
stāstā atklātās emocijas bija tik pazīstamas un spēju saredzēt daudz līdzību.
Tad es sapratu, ka arī man ir jāatrod spēks un jāizstāsta savs stāts, jo kāds
cits, saskatot līdzības ar mani, spēs kliedēt smacējošo vientulības
sajūtu.
Arī es uzaugu ģimenē, kur tētis bija "zaļā pūķa"
varā. Kādreiz, kad biju pavisam maza, es to nemanīju. Man likās, ka viss taču
ir kārtībā. Bet, laikam ejot un sasniedzot pusaudža gadus, man arvien vairāk un
vairāk acīs krita tētis, kas vienmēr bija “neomā”. Es ienīdu tos brīžus. Tajās
reizēs viņš vienmēr bija ļauns - uzvedās neadekvāti un bija negatīvi noskaņots.
Viņam vienmēr "vilka uz kašķi" - vajadzēja aizskart mammu un bērnus.
Es ienīdu alkoholu, jo zināju, ka tas ir pie vainas!
Atceros, kā allaž vakaros pagalmā pieripoja tēta mašīna un
visa ģimene pieskrēja pie loga, lai skatītos, kāds tētis būs šovakar pēc darba.
Vai šodien viņš būs skaidrā? Es, maza būdama, pie sevis klusībā skaitīju
lūgšanu: "Dieviņ, lūdzu, lūdzu, kaut tētis nebūtu dzēris... Mans
tētis, viņš ir mājās, viņš atbrauca ar mašīnu, tātad nebūs dzēris, jo viņš taču
pats ir pie stūres! Lūdzu Dieviņ, kaut tētis nebūtu dzēris, kaut mamma neraudātu,
kaut viņš atkal nekautos ar manu brāli!" Maza bērna patiesa un mazliet
naiva lūgšana, jo vienmēr bija cerība... Cerība, kas veda uz vilšanos.
Atceros, ka šajos brīžos istabā valdīja nāves
klusums. Mēs sastinguši stāvējām pie loga. Situācija bija kā filmā, kad ar TV
pulti ir ieslēgta pauze. Mēs sastinguši gaidījām... Atvērās mašīnas durvis, un
tētis no tās izkrita un palika guļot uz betona. Viņš necēlās, viņš nevarēja to
izdarīt fiziski. Mamma sāka raudāt, vecākais brālis sažņaudza dūres kulakos,
otrs brālis noslēdzās sevī - aizgāja uz istabu, ieslēdzās un uzgrieza skaļi
mūziku. Un es riju asaras, jo nedrīkstēju izrādīt, ka man ir bail un reizē arī
sāp. Kādam taču ir jābūt stipram. Citādāk kurš tad mierinās mammu?!
Viss pārējais notika pēc ierastā scenārija - citreiz
skaļāk, citreiz klusāk. Mēs ievilkām tēti mājā, lai pēc iespējas mazāk šo ainu
redzētu kaimiņi. Taču sen jau visi visu zināja, lai gan sekmīgi tēloja, ka neko
nezina un neredz.
Man vienmēr no tēta
bija bail, kad viņš bija dzēris. Viņš varēja sarunāt ļaunas lietas, pat tādas,
kuras patiesībā nemaz nedomāja, viņš vienkārši apzināti tā rīkojās, viņš
gribēja, lai citiem sāp. Nezinu kāpēc tā! Varbūt tas bija pretuzbrukums brīžos,
kad viņa ģimene viņam centās pateikt - tu rīkojies nepareizi, tev vajag palīdzību,
jo tu dari pāri sev pats un tajā visā ievelc un sāpini savu ģimeni?
Problēmas eksistenci viņš vienmēr noliedza. Viņaprāt,
problēmas bija mums, jo mēs to tā uztvērām. Taču tā es to redzēju, tā es to
jutu! Kā var nozākāt savu sievu, kas par tevi rūpējas un tevi mīl, kā var
pacelt roku pret savu paša bērnu un censties parādīt savu varenību, kurš te ir
galvenais, kā var ignorēt bērna sāpes, kas noslēdzas sevī un ar savu ģimeni
vairs nekomunicē, kas gadiem nerunā?! Kā alkohols var būt tuvāks par savu ģimeni?
Tā es domāju! Man bija tik daudz jautājumu un tik maz atbilžu!
Es vienmēr jutu tikai mammas mīlestību. Es neatminos, kad
tētis man būtu apskāvis vai teicis: "Es tevi mīlu!" Jā, viņš par mums
rūpējās, mēs bijām paēduši un apģērbti, bet to, vai tas bija viņa vai mammas
nopelns, es skaidri nemācēju izanalizēt. Man vienmēr pietrūka komunikācijas ar
tēti, man pietrūka viņš kā "tētis". Šķiet, viņa vietu ieguva vecākais
brālis, kurš man mācīja mazgāt zobus un no rītiem smērēt akurāti sviestmaizes,
kas pārbaudīja manas atzīmes skolā un aizstāvēja mani, kad kāds darīja man
pāri. Viņš bija mans elks un autoritāte. Taču tētis to pat nemanīja, jo viņš
ikdienā priekšroku deva "zaļajam pūķim".
Laikam ritot, es no viņa distancējos, jo redzēju, ka
būtiski nekas nemainās un nav manos spēkos kaut ko izmainīt. Es to pieņēmu kā
normu! Es zināju, ja ir mēnesis bez "zaļā pūķa" un kādu brīdi mājās
valda miers, tad tas nebūs uz ilgu laiku, jo viņam taču ir "jāiztīra
cietais disks". Es sāku to neredzēt, sāku ignorēt, jo tā bija vieglāk un
ērtāk.
Es visu savu mūžu klusībā esmu dusmojusies uz viņu - kāpēc
viņš mums, bērniem, to nodarījis un tā sāpinājis mammu, kāpēc viņš turpina tādā
pašā garā, kāpēc negrib mainīties? Man likās, ka vislabākais sods no manas
puses būs ignorēšana. Ja būšu vēsa un nemīļa, tad varbūt viņš sapratīs,
ko izdarījis. Varbūt tad viņš tieksies pēc mīļām attiecībām ar savu bērnu?! Bet
tas tā nenotika, šķiet, viņš pat to nepamanīja - izmaiņas manā
attieksmē.
Tad sāku meklēt ceļu pie Dieva tā Kunga, kas pavēra man
citu skatījumu uz dzīvi un lietām. 4.bauslis māca: "Tev būs savu tēvu un
māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes." Un tad man
nāca apskaidrība - vecāki taču man ir doti tikai vieni, es nevaru viņus
izvēlēties, es nedrīkstu pagriezt viņiem muguru par spīti apstākļiem, man tiem
jākalpo, jāklausa, jāmīl un jāciena stiprāk kā sevi pašu! Jā, šī atziņa man
lika citādāk skatīties uz to visu - es piedevu tētim. Taču vai spēšu viņa
nodarījumu aizmirst? Iespējams, nē, bet es vairs nevēlos viņu
ignorēt.
Es gribu viņu iemīlēt no jauna un saukt par tēti, vēlos
meitas un tēta attiecības, vēlos viņu apskaut un dāvāt viņam to, kā man ir
trūcis bērnībā no viņa. Man jācenšas viņam palīdzēt! Jācenšas palīdzēt izārstēt
viņa slimību.
Es vairs nenosodu un nepagriežu muguru - es vienmēr
atbildu uz telefona zvaniem, atstāju savas lietas novārtā, lai steigtos
palīgā un lai būtu blakus. Es zinu - mamma atkal raudās un teiks:
"Kamdēļ mans šāds krusts visu dzīvi ir jānes?!" Diemžēl uz šo
jautājumu ne vienmēr ir atbildes. Citreiz šķiet, ka dzīve ar alkoholiķi ir kā
apburtais loks, no kura nevar izrauties, ja vien pats "zaļā pūķa"
draugs nevēlas to mainīt! Šādos brīžos es esmu blakus arī savai mammai,
apskauju, cieši turu un ļauju izraudāties. Tuviniekiem nebūtu jāuzņemas
atbildība par atkarīgā rīcību, taču mēs uzņemamies un mums sāp, ļoti sāp. Es
parasti mierinu mammu un saku, lai skatās uz situāciju no gaišās puses - viņš
vismaz neguļ grāvī vai nesēž pie stūres un neapdraud citus cilvēkus, viņš ir
piedzēries, bet mājās.
Tagad vecāki kopā dzīvo mājās kā pensionāri, diemžēl mammai ir jābūt kā vagaram. Divdesmit četras stundas dienā, septiņas dienas nedēļā viņa ir blakus un uzpasē tēti, lai nekrīt kārdinājumā "zaļajam pūķim", un tas tiešām palīdz. Tomēr ir reizes, kad tētis izraujas no vagara redzes loka, tad viņš noraujas un sāk pa kluso dzert. Tajos brīžos viņš noslēpj visos stūros savas dziras un pa kluso dzer, un mammai kā šīs nolādētās spēles dalībniecei jāmeklē pudeles, lai tās likvidētu. Vecuma dēļ bieži ir arī ātrā palīdzība, jo tētim ir slikti un viņam šķiet, ka sirds stājas. Kam šādos emocionāli smagos brīžos zvana mamma?.. Man! Jo viņai ir kauns zvanīt saviem dēliem, kauns atkal lūgt palīdzību, kauns par to, ka nav izpildījusi pietiekami savus "vagara" pienākumus. Diemžēl tādas ir līdzatkarīgā cilvēka emocijas. Kauns!
Es brīžiem domāju: un kas notiks, ja mamma pirmā aizies no
šīs pasaules? Kas notiks ar tēti, ja viņš netiks pietiekami uzpasēts? Vai viņš
nodzersies un gulēs grāvī? Vai varbūt man būs jāieņem "vagara" vieta?
Vai es kļūšu par alkoholiķa līdzatkarīgo? Par to domājot, man paliek bail.
Taču šīs bailes es gribu uzvarēt un ne tikai cerēt, bet ticēt tam, ka šo
slimību patiešām ir iespējams uzvarēt - ir tikai jāgrib... jāgrib atkarīgajam
kļūt veselam un man - prast palīdzēt. Es nevēlos baidīties, es vēlos, kaut man
būtu tētis, kas spētu mani mīlēt!
Stāsta autors: Anonīms
Stāstu pierakstīja: Zane Nuts
Ja arī jūs savā dzīvē esiet saskāries ar atkarībām, lūdzu dalieties ar savu stāstu. Jūs variet sazināties ar mums rakstot uz biedribaputnuburis@gmail.com, un mēs atradīsim veidu kā pierakstīt jūsu stāstu. Anonimitāti garantējam.