Naktstauriņš

Šis ir mans stāsts. Tieši tāds, kāda ir bijusi mana dzīve – skarbs un nešķīsts. Tajā nebūs noklusētu mirkļu vai izpušķotu faktu. Tas būs tāds, kādu es atceros un joprojām izjūtu savu dzīvi. Ir pienācis laiks man to izstāstīt un dabūt kaut nelielu daļu smaguma nost no saviem pleciem.

Es esmu jauna, skaista, veselīga sieviete, var teikt, ka šobrīd esmu “skaistākajos gados”. Taču lielāko daļu savas dzīves es jūtos sakropļota, morāli izvarota, neglīta un novecojusi.

Esmu dzimusi un augusi kādā Latvijas pilsētā. Kurā? Tam nav nozīmes. Manis piedzīvotais varēja notikt jebkurā vietā. Esmu vidējais bērns trīs bērnu ģimenē, un mani vecāki bija alkoholiķi, lai gan tikai par mammu varu teikt, ka viņa bija mans vecāks.

Manas pirmās atmiņas no bērnības ir no laika, kad biju četrus, varbūt piecus gadus jauna. Kā jau tik agrām bērnības atmiņā ierasts, tās bija saraustītas un neskaidras. Atminos, ka bija kaut kāda svinēšana pie kaimiņiem, un pēc šīm svinībām es ienācu savas mājas istabā, man acīs iespīdēja spilgta gaisma no loga, bet, kad novērsu skatienu no loga, es ieraudzīju savu māti sēžam istabas stūrī un sevi žņaudzam. Atceros, ka man blakus bija tēvs un pēc tam mājās sākās kaut kāda ņemšanās. Nākamā epizode, ko atceros no tā paša vecuma posma, ir diena, kad tajā pašā istabā, pie tā paša izgaismotā loga sēdēju kopā ar brāli, kurš ir gadu vecāks par mani. Viņš sāka runāt pie galda un par to saņēma pamatīgu sitienu pa galvu no tēva. Brālis nokrita no krēsla, bet tēvs tikai nosteica: “Kogda ja jem,ja glux i nem”. Kad piespiežu sevi atcerēties bērnību, atmiņās uzplaiksnī tikai strīdi un nesaskaņas.

Neilgu laiku vēlāk, mamma bija slimnīcā – tikko bija piedzimis mans jaunākais brālis. Diemžēl viņš piedzima ar centrālās nervu sistēmas bojājumiem. Tikmēr es un vecākais brālis dzīvojām mājās kopā ar tēvu, un atminos jokainu mirkli – mūsu virtuvē mazgājās kaut kāds svešs puika, kurš bija aptaisījies uz virtuves pītā paklāja. Tēvs šo paklāju izmeta, bet mums lika teikt mammai, ka bija izlijusi zupa. Kad mamma ar jaundzimušo zīdainīti atgriezās mājās, tēvs ģimeni bija atstājis un aizgājis dzīvot pie draudzenes un viņas dēla.

Jaunākā brāļa veselības problēmu dēļ drīz pēc atgriešanās mājās mamma tika atkārtoti ievietota slimnīcā, bet es un vecākais brālis tikmēr dzīvojām pie tēva. Tolaik man bija seši gadi, un es ļoti ilgojos pēc mammas. Mans tēvs strādāja par smagās mašīnas autovadītāju. Kādu vakaru braucu viņam līdzi uz darbu un sāku raudāt, jo vēlējos pie mammas. Raudāju visu ceļu. Kad mašīna apstājās, tēvs izkāpa no mašīnas un dusmās par manu raudāšanu svieda man ar stikla pudeli, kas saplīsa uz ātrumkloķa un tās stikla lauskas pāršķēla manu ceļgalu. Nožēlu par savu rīcību viņš neizrādīja, vien bezkaislīgi uzlika plāksteri. Pat tagad, lūkojoties uz rētu, ir sajūta, ka šis notikums noticis vakar.

Nezinu, kādu iemeslu dēļ, bet atceros, ka tā gada Ziemassvētkos tēvs bija atgriezies ģimenē. Toreiz mamma ar kaimiņieni - abas sadzērušās - bija nolēmušas doties ķekatās, abas krāsojās un skaļi darbojās. Tēvs bija pārskaities. Pēc šiem svētkiem viņš no ģimenes aizgāja pilnībā un vairs nekad neatgriezās.

Diemžēl arī atmiņas par bērnudārzu nav patīkamas. Es gāju ar vecāko brāli vienā grupiņā. Tā kā brālis raustīja valodu, tad citi bērni par viņu ņirgājās un apsaukāja par psihopātu. Arī audzinātājas nebija iecietīgas. Atceros, ka reiz dzirdēju, kā audzinātāja sarunājamies ar kādu mammu manu brāli nosauca par debīlu. Jau toreiz zināju, ka šis nav labs apzīmējums.

Mamma dzīvi bērnudārzā nepadarīja vieglāku. Visspilgtāk atceros divus atgadījumus. Pirmais gadījums: bērnudārzā bija sporta spēles, un visiem bērniem bija jābūt vienādiem dzelteniem krekliņiem. Mamma solīja pirms spēlēm atnest, taču uz spēlēm nemaz neatnāca. Tā kā mums nebija atbilstoša apģērba, tad spēlēs piedalīties nevarējām, abi noskumuši un nokaunējušies sēdējām maliņā. Todien mums pakaļ ieradās mammas draudzene, kura apgalvoja, ka mamma saslimusi, bet realitātē tas nozīmēja – piedzērusies.

Otrs gadījums: bija vēls rudens. Mamma bija dzērusi un modināja mūs, lai mēs dotos uz bērnudārzu. Uz autobusu bija jāiet pašiem, tolaik man bija seši, brālim – septiņi gadi. Izgājām ārā, bet tur viss bija tumšs, un cilvēku bija gaužām maz. Sagaidījām un iekāpām autobusā, arī tas bija tukšs. Kad aizgājām pie bērnudārza, durvis bija ciet. Pirmajam sastaptajam garāmgājējām pajautājam: “Cik ir pulkstenis?” Izrādījās, ārā bija nakts, tuvojās pusnakts, mamma dzērumā nebija pamanījusi, ka ir apstājies pulkstenis.

Kamēr gremdējos atmiņās par bērnudārzu, galvā uzplaiksnīja kāds drūms atgadījums. Bija jūnijs, mazajam brālim bija jau gadiņš. Mammai mugurā bija krustmātes atdotā baltā kleita un katrā rokā pa somai, kas pilna tukšām alus pudelēm. Nesām tās nodot. Es stūmu ratus. Brīdī, kad šķērsojām ielu, no nekurienes uzradās motocikls, kas ietriecās ratos. Nākamais, ko atceros: mēs sēdējām mašīnā, un mammas baltā kleita izmirkusi brāļa asinīm. Brālis izdzīvoja, lai gan bieži esmu prātojusi, vai tāda dzīve, kāda bija mums, vispār bija dzīvošanas vērta.

Dzīve mājās turpinājās ierastā gultnē – mamma bieži plostoja, bet mēs, bērni, vientuļi un nobijušies eksistējām… Kaut kā izdzīvojām. Vēlāk mammai uzradās “draugi”. Tie bija dažādi vīrieši, pie kuriem viņa gāja “pasēdēt un parunāties”. Allaž, kad satumsa, gājām mammu meklēt, ja izdevās atrast, tad mammai bija ierasta frāze: “Ko jūs kā tādas astes velkaties man pakaļ?” Viņa bija mūsu māte, mēs mīlējām un uztraucāmies par viņu, lai kāda viņa bija, mums bija ieprogrammēts viņu mīlēt.

Ar laiku šie “draugi” sāka nākt arī uz mūsu māju. Brāļi drīkstēja iet gulēt, bet man bija jāsēž blakus mammai, jo viņa mani izmantoja kā aizsardzību, ja kāds no vīriešiem vēlētos kaut ko vairāk “paprasīt”. Kādā no reizēm, kad vīrietis vēlējās no mammas vairāk, mēs abas mukām ārā no dzīvokļa, atceros, ka stāvējām tumsā pie loga, gaidījām, kamēr vīrietis aizbrauc un klausījāmies, vai nav pamodies un neraud mazais brālis.

Kad mamma dzēra, man bieži bija jādzird viņu sūkstamies par vīriešiem, kā tie sievietei nevar dot neko labu, vien nodarīt sāpes un izvarot. Šīs sarunas manī raisīja kauna sajūtu, ka esmu sieviete.

Mamma dzēra bieži, un viņai bija niķis pēc piedzeršanās apgulties un tēlot, ka ir mirusi. Mēs visi trīs viņu visādi kustinājām, raudājām un lūdzām, lai viņa runā ar mums, bet viņa tikai gulēja un izlikās beigta. Tā viņai bija tāda kā spēle. Mēs bijām izmisuši, katru reizi raizējāmies par māti un mūsu sirdis plosīja sāpes. Bērnam ir grūti noteikt, vai cilvēks ir dzīvs vai miris, un mēs bieži baidījāmies, ka esam palikuši vieni, bet viņa allaž atjēdzās.

Tēvs nenāca mūs apciemot. Cik esmu dzirdējusi, sākumā viņš mēģinājis, bet mamma regulāri “zāģējusi”, un viņš pārtrauca censties. Jau laikā, kad mamma gaidīja jaunāko brāli, tēvam bija draudzene, bet viņš gulēja arī ar manu māti un rezultātā aplipināja viņu ar STS. Tēva jauno dzīvesbiedreni atceros kā riebīgu sievieti, viņa mūs saukāja par žurkām un savu dēlu klapēja kā pelavu maisu. Arī viņai bija pamatīgas alkoholisma problēmas, lai gan viņa skaitījās “kulturālā” dzērāja. Ja runājam par klapēšanu, arī manam tēvam šī bija mīļa nodarbe. Ja viņš sita, tad tieši pa galvu, visvairāk tika vecākajam brālim. Kādu dienu, kad mamma bija piedzērusies, tēvs atbrauca, bet mamma viņu nelaida iekšā. Kad tēvs grasījās doties prom, vecākais brālis atslēdza durvis un skrēja pakaļ tēva mašīnai un cik spēka sauca tēti, taču viņš neapstājās. Šī pārdzīvojuma dēļ brāļa balss raustīšanai pievienojās galvas purināšana.

Laiks ritēja un katra saskarsme, kas bija ar tēvu, apliecināja, ka neesam viņam ne nieka vajadzīgi, vien traucējuši parazīti, taču mēs vēlējāmies tēvu, vēlējāmies, lai kāds mūs mīlētu, lai kāds par mums rūpētos. Reiz kādā no mammas dzerstiņiem viņa vai kāds no viņas draugiem vai draudzenēm izsita dzīvoklī logu. Mamma lūdza tēvam, lai tas iestiklo, bet viņš rupji attrauca: “Tev aug puika, lai viņš arī stiklo.” Toreiz manam brālim bija astoņi gadi.

Skaists dzīves pavērsiens bija pārvākšanās. Iepriekš mēs dzīvojām 1-istabas dzīvoklī bez ērtībām, bet tad tikām pie pašvaldības nodrošināta 3-istabu dzīvokļa ar vietējo apkures katlu un vannu. Likās, ka beidzot mēs varēsim dzīvot. Tie bija deviņdesmitie gadi, un cerība uz labāku dzīvi ātri apsīka, visā Latvijā valdīja neiedomājama nabadzība. Tēvs alimentus maksāja neregulāri un niecīgas summas. Ja parādījās kāda nauda, mamma to nodzēra. Viņa dzēra vienu, divas, trīs dienas, tad sekoja lāpīšanās posms. Es izmisīgi lūdzos, lai mamma nenodzer naudu, taču lūgšanas netika saklausītas. Gluži pretēji - saņēmu pārmetumus, ka viņa dzeršot par spīti manām vaimanām. Kad uzaug šādos apstākļos, bērns vienmēr jūtas pie notikumiem vainīgs, tāda vienkārši ir bērna daba, taču papildus šai dabiskajai vainas sajūtai, mammas vārdi to pamatīgi pastiprināja.

Dienas, kad viņa dzēra, bija murgs. Nedrīkstēja iet gulēt, jo bija jāsēž un jārunā ar viņu. Tiklīdz zaudējām modrību un iemigām, viņa centās pakārties vai žņaudza sevi. Mans augums allaž bija saspringts, dvēsele smeldza sāpēs, mēs ar brāli divbalsīgi lūdzāmies: “Mammu nē, lūdzu, nē!” vienlaikus centos, lai nepamostas mazais brālis, kuram bija kādi trīs gadiņi. Tas bija tik sasodīti sāpīgi, tik smacējošas sāpes, izmisums, bailes. Neviens bērns nav pelnījis to just. Diemžēl alkohols un narkotikas tik daudz ģimeņu noved līdz šādām bērnu mokām. Šodien mierpilni stāstu šo savu stāstu nevis tāpēc, ka man nesāp, bet gan es vienkārši esmu iemācījusies sadzīvot ar šīm sāpēm. Tomēr pilnīgi viss, kas ar mani ir noticis, ietekmēja manu turpmāko dzīvi. Nesteigšos notikumiem pa priekšu.

Mammas rīcība ietekmēja mūs visus, bet, šķiet, vecāko brāli visvairāk. Atceros, ka vienu nakti, kad mamma dzērumā bija izpaudusies, brālis paķēra baltu adītu šalli un aizskrēja uz tualeti... Zināju kāpēc, tāpēc skrēju pakaļ. Precīzi atceros, kā viņš tumsā sēdēja uz poda aptinis šalli ap kaklu un žņaudza sevi.

 Dienas mamma pavadīja gultā. Turpat arī pīpēja. Tā kā nebija malkas, ar ko kurināt plašo dzīvokli, sasprāga radiatori un mēs visi dzīvojām vienā istabā.

Kad paaugāmies, tad mammai sākās jauns niķis. Ikreiz, kad iebildām viņas dzeršanai, viņa dzina mūs ārā no mājas: “Vācieties, ejiet pie tēva!” Reizēm aizgājām, pa vienam, bet jau nākamajā dienā nācām mājās vai mamma nāca mums pakaļ. Pie tēva mūs nevēlējās viņa draudzene un bieži dzina prom. Finansiāli tēvs dzīvoja ļoti labi, bija atradis labu darbu, bet mēs cietām badu. Dienās, kad biju pie tēva fiziski jutos labāk, tur bija silti un tīrs, bet emocionāli jutos lieka un negaidīta.

Mamma nestrādāja, un naudas nebija. Mums nebija, ko ēst. Mamma pati neēda, lai mums pietiktu. Apbrīnojami, cik cilvēka organisms ir izturīgs, mēs visi izturējām šo badošanos. Neatceros, kā tas sākās, bet, kad brālis bija desmit vai vienpadsmit gadus vecs, viņš kļuva par mūsu apgādnieku. Mums bija arī vecvecāki, taču līdzīgi tēvam arī viņi mūs nevēlējās redzēt.

Sākumā brālis vāca, lūžņus, ko nodot un  nesa mājās kartonus un dēļus ar ko kurināt māju, vēlāk viņš sāka meklēt pārtiku atkritumos un nesa to mājās. Pats viņš nemazgājās, reizēm nespēju izturēt viņa smaku un berzu viņu. Man bija kauns par viņu un no viņa. Kad redzēju viņu uz ielas, izlikos, ka nepazīstu, un viņš izlikās, ka nepazīst mani. Reizēs, kad mammai vajadzēja smēķēt, brālis devās “ganībās” un lasīja izsmēķus.

Lai izdzīvotu, regulāri nācās aizņemties naudu. Protams, mamma pati to nedarīja. Viņas nostāja bija - gribi ēst, ej paprasi. Pārsvarā tas bija brālis, kas gāja un prasīja. Tas bija pazemojoši. Tad vēl mammai bija mūžīgā “audzināšanas” metode: ja viņu neklausīju, tad mani ignorēja nedēļu, dažreiz pat ilgāk. Manis vienkārši nebija. Tieši šī “ignorēšana” manī ir atstājusi visdziļākās traumas, jo jutu, ka no manas eksistēšanas nav nekādas nozīmes, tikpat labi varu arī nebūt.

Jo vairāk stāstu, jo sāpīgāk paliek šo visu atcerēties, taču saņemšos un pabeigšu stāstu.

Skolā negāja viegli. Mani bieži apsaukāja – tev nav tēva, tava māte ir dzērāja! Sāpēja katrs vārds. Man bija tikai viena draudzene, arī viņa bija no daudzbērnu ģimenes. Cik spēja šī meitene centās mums palīdzēt, čiepa pārtiku no savas mājas – cukuru, miltus, gaļu un nesa to man. Reiz par savas mammas kurpes atnesa manai mammai. Mūsu draudzībai nebija lemts turpināties mūžīgi, pieņemu, ka bija grūti izturēt tādu draudzeni kā es.

Skolu apmeklēju neregulāri, nemācījos. Klases vakaros mani nekad neievēroja, klases zēniem es nepatiku, tāpēc bieži par to raudāju. Šī bija kārtējā vieta, kur nebiju vajadzīga. Daudzas atmiņas ir sajukušas un haotiskas, bet atceros, ka reiz draudzenes mamma vaicāja vai man neesot utis, jo es visu laiku kasīju galvu. Izrādās to darīju uz nervu spriedzes dēļ.

Ar siltām atmiņām atceros savu klases audzinātāju. Viņa bija labs cilvēks, bija sajūta, ka viņa saprot mani un redz manī cilvēcīgu būtni. Viņa daudz runāja ar mani, reizēm, šķita, ka viņa ir vienīgais cilvēks, kas runā ar mani, tā patiesi runā. Reizēm, kad mocījos gastrīta sāpēs, viņa pat nopirka man siltas pusdienas. Tāpat viņa slavēja mani, ka esmu gudra un ļāva izteikties stundās. Ņemot vērā, ka es maz mācījos, šādas uzslavas man bija vitāli svarīgas, jo ļāva noticēt sev un saņemties. Viņa pievērsa man pastiprinātu uzmanību un motivēja mācīties.  

Astotajā klasē es paliku uz otru gadu un tas man bija tāds kā lūzuma punkts, spēriens. Es nosolījos sev, ka mainīšu savu dzīvi. Vispirms es nomainīju skolu un jauno skolu pabeidzu ar ļoti labām sekmēm. Taču ar šo esmu jau aizsteigusies stāstam pa priekšu.

Iedzeršanas turpinājās. Dažreiz mukām ārā no mājām un slēpāmies kāpņu telpā, gaidījām, lai mamma aizmieg. Un tad lavījāmies mājās. Biju uzņēmusies par mazo brāli tādu kā mammas lomu. Centos viņu pasargāt. Bet diemžēl arī mazajam brālim bija attīstības traucējumi. Ja vecākais tāds bija sitienu radīts, tad mazais jau tāds piedzima. Viņu arī gaidīja speciālā skola. Centos gan mammu atrunāt, jo sapratu, ka tā skola viņam būs kā zīmogs visai dzīvei. Vecākais brālis tika nosūtīts uz speciālo internātskolu, kur bija viņa pirmā nelaimīgā mīlestība... Viņš to centās atrisināt kā mācēja, mēģinot pakārties. Audzinātājs viņu izglāba un “izmācīja” ar siksnu.

Taču skolā vecākais brālis ilgi nepalika. Tāpat viņš muka mājās. Mamma izlēma, ka labāk lai viņš ir mājās. Tad ir arī apgādnieks.

Gāja gadi, es pieaugu un sāku runāt mammai pretī. Ja sita man, tad situ pretī. Nesaku, ka tas bija pareizi, bet man likās - ja jau man stāsta lietas, kas man kā bērnam nav jāzina, tad mani neuzskata par bērnu un varu rīkoties kā pieaugusi. Mazais brālis kaut kā tika no daudz kā pasargāts, vismaz man toreiz tā šķita.

Vecākais brālis turpināja gādāt par mums kā prata, un es turpināju izvairīties no viņa. Par spīti viņa centieniem mūs apgādāt man pret viņu radās tāds kā riebums, mūžīgi pavadoša kauna sajūta par viņu un to, ka mani saistīja ar viņu. Es nepratu mīlēt, neviens to nebija man mācījis vai kaut reizi parādījis, es vienkārši vēlējos izdzīvot, taču brāļa eksistence man sāpīgi atgādināja par šausmām, kādas esmu piedzīvojusi.

Kad man apritēja septiņpadsmit, tad man sākās puišu laiks. Savu pirmo puisi neatceros. Psiholoģiski esmu viņu izslēgusi no savas apziņas, nespēju atcerēties viņa seju, jo, teiksim tā, pirmā seksuālā pieredze nebija tāda, kādai tai būtu jābūt... Es visu atceros, tikai ne seju.

Pēc tam, kad biju tam tikusi pāri, sapratu, ka vīrietim vajag seksu, un, tā kā izmisīgi vēlējos būt kādam vajadzīga, tad devu viņiem to, ko no manis gaidīja.  Taču nevienam nebiju vajadzīga es, viņiem vajadzēja tikai manu ķermeni.

Es biju kā naktstauriņš, kas izmisīgi vēlas sajust gaismu un tāpēc lido pretī savai iznīcībai. Es tik ļoti vēlējos, lai kāds mani mīl, lai esmu kādam vajadzīga, ka atdevu savu ķermeni tiem, kas izrādīja jebkādas simpātijas pazīmes. Es necienīju sevi, nejutos kā vērtība, kā gan es to spētu? Līdzšinējā dzīve man nebija devusi iespēju to iemācīties.

Kad mana pirmā mīlestība salauza man sirdi, es centos izdarīt pašnāvību pēc scenārija, kuru biju vērojusi gadiem, – sadzeroties zāles. Toreiz to pamanīja mamma un brālis, un mans pašnāvības mēģinājums neizdevās.

Kādu dienu mani ar ātro palīdzību aizveda uz slimnīcu olnīcu disfunkcijas dēļ. Toreiz jautāju ārstējošajai ginekoloģei, ko tas nozīmē, un viņa atbildēja – neauglība! Man bija deviņpadsmit gadi un bērnus nevēlējos, tāpēc nebēdājos par šādu ziņu.

Drīz pēc tam iepazinos ar jaunu puisi, bet mūsu attiecību scenārijs bija kā ierasts. Es cerēju, ka mani iemīlēs, bet viņu interesēja mans ķermenis. Diemžēl šoreiz nāca kāds negaidīts pārsteigums – es biju stāvoklī. Viņš paziņoja, ka tas nav viņa bērns un šo ziņu izplatīja visiem draugiem. Taču es biju lepna un apņēmos pati tikt ar visu galā. Kamēr biju stāvoklī, pabeidzu pirmo kursu augstskolā. Dzīves apstākļi man nebija būtiski uzlabojušies, joprojām cietu trūkumu. Devītajā grūtniecības mēnesī es svēru tikai 58 kg, es nevarēju atļauties lietot vitamīnus vai pilnvērtīgi paēst.

Vecākais brālis turpināja mūs uzturēt, bet tas kļuva vēl sarežģītāk. Mammai sākās veselības problēmas, tika veikta muguras operācija, tad parādījās sāpes vēderā.

Pēc bērna dzimšanas savu palīdzību piedāvāja bērna tēva vecāki. Lai gan bērna tēvs joprojām nepalīdzēja, bet vismaz viņa ģimene palīdzēja, cik spēja. Es biju pārskaitusies uz bērna tēvu un liku viņam izvēlēties, vai nu viņš piedalās bērna audzināšanā, vai aizmirst par bērnu. Viņš nedomājot pagrieza bērnam muguru.

Es biju jauna, sačakarēta un izmisusi. Man tikko bija piedzimis bērns, dzīvoju trūkumā un mammai strauji pasliktinājās veselība. Diemžēl - un šo es ļoti nožēloju - es nebiju tāda māte, kāda vēlētos būt bijusi. Es rūpējos ar savu bērnu kā labi ieprogrammēts robots. Aprūpēju viņu, bet nespēju dot mīlestību. Manī tās vienkārši nebija. Es biju sagrauta, juceklis. Katru nakti par to raudāju.

Mans bērniņš bija vien dažus mēnešus vecs, kad mammu aiz rokas sākām vest pie ārstiem, līdz tika uzstādīta diagnoze – taisnās zarnas vēzis 4.stadijā. Ar šo brīdi mana dzīve pārtapa par pusgadu ilgstošu murgu. Mamma vairs nedzēra, nepīpēja, bet tagad viņa jau bija guloša uz gultas. Man uz rokām bija zīdainis, līdzās 14 gadīgs brālis un 23 gadus vecs brālis, ar kuru man nebija siltu attiecību. Emocionāli es zināju, ka mamma aizies, tas bija tikai laika jautājums. Mamma līdz pat divām savas dzīves pēdējām nedēļām mocījās sāpēs un neļāva špricēt morfiju.

Atceros, ka dienā, kad mamma aizgāja, es ar savu bērniņu uz rokām iegāju istabā un redzēju, ka viņa ar skatienu no manis atvadās. Jau naktī es sapņoju, ka viņa aiziet, tomēr viņa sagaidīja rītu, lai atvadītos. Šo skatienu vēl tagad nespēju aizmirst. Arī tagad man birst asaras, jo atceros izmisumu, ar kādu klausījos viņas sirdspukstus, taču tā bija mana sirds, kas dauzījās. Ar smeldzošām skumjām paziņoju brāļiem par mātes aiziešanu. Lai kāda bija mana mamma, es viņu mīlēju, viņa rūpējās par mums, kā mācēja, un nekad nepameta.

Pēc mātes nāves es rūpīgi iztīrīju visu māju, cerēju, ka tas palīdzēs, taču nelīdzēja. Ikreiz, kad atnācu mājās, steidzos uz mammas istabu, valkāju viņas halātu, jo vēlējos justies viņai tuvāka.

Par bērnu bieži rūpējās bērna tēva ģimene, un man bija iespēja censties ieiet normālās sliedēs. Lai aizpildītu tukšuma sajūtu, sāku apmeklēt randiņus. Iepazinos ar kādu jauku puisi, biju pārlieicnāta, ka esmu viņam vajadzīga, taču kādā dienā uzzināju, ka kārtējo reizi dzīvoju ilūzijā un mūsu attiecības bija meli. Es vairs nespēju dzīvot ar nemitīgo tukšuma sajūtu, izmisumu un alkām pēc mīlestības, vēlmes būt kādam vajadzīga. Palūdzu bērna tēva mātei pieskatīt bērnu un pati devos mājās, kur sadzēros nomierinošās zāles, kuras ārsti man bija atstājuši pēc mātes nāves.

Šis beidzās ar ātro palīdzību un slimnīcu. Slimnīcā bija ļoti saprotoša ārste, kura paskaidroja, ka šādās situācijās mani vajadzētu sūtīt uz trako namu, bet viņa nevēlējās sabojāt manu dzīvi un ar ātro palīdzību aizveda pie bērna tēva vecākiem, kas mani uzņēma, nepārmeta notikušo, un mēs par šo nekad nerunājām. Nākamās divas nedēļas no savas dzīves īsti neatceros, dzīvoju kā tādā miglā.

Kad sēras pierima un lēnām izkļuvu no drūmās miglas, es savācos un centos dzīvot, cik labi spēju un mācēju – strādāju, studēju, rūpējos par savu bērnu un kļuvu par aizbildni savam pusaudzim brālim.  Tomēr pagātnes dēmoni grauza mani un es nespēju paciest sava vecākā brāļa klātbūtni. Tik daudz gadu biju radusi just nicinājumu pret viņu, un tagad, pēc mātes nāves, viņš bija neizturams atgādinājums visām piedzīvotajām šausmām. Es patriecu viņu no mājas. Es vienkārši smaku, kad viņš bija klāt, nespēju paelpot. Protams, es saprotu, ka arī viņš ir piedzīvojis tieši to pašu, viņš dzīvoja kā spēja, rūpējās par mums kā mācēja un nebija vainīgs, ka tēva sitienu dēļ bija traumēts. Taču es citādāk nemācēju.

Lai kā es centos dzīvot normālu dzīvi, lai cik spēcīga centos būt, viss, kas saistīts ar mīlestību, mani sagrāva. Gana drīz es atkal iekritu mīlestības lamatās. Iemīlējos puisī, kurš seksu, alkoholu un rokenrolu mīlēja vairāk kā cilvēciskas būtnes. Taču biju radusi mīlēt salauztos, glābt un vāķīt viņus. Es pazinu tikai šādu attiecību modeli. Šis puisis bija mana lielā mīlestība. Mīlēju viņu no visas sirds, pat par spīti viņa nejēdzīgajai dzeršanai. Tomēr mūsu…manai mīlestībai nebija lemts ilgt mūžīgi, dzīve piespēlēja traģiskus pavērsienus, kas izšķīra mūs. Atteikšanās no mīlas mani kārtējo reizi īsā laika posmā sagrāva, un es ķēros pie pazīstamās glābšanās metodes – sadzēros zāles. Šoreiz mani izglāba kaimiņiene, kura bija medmāsa.

Šis bija veids, kā mācēju dzīvot, – diedelēt mīlestību un, to nesaņemot, censties padarīt sev galu.

Pāris gadus pēc mātes nāves es satiku savu vīru. Skaidri atceros, ka šis vīrietis man nepatika, tikai neierasti man šķita, ka beidzot kādam patīku es, beidzot kāds mani mīl. Turklāt viņš pieņēma manu bērnu kā savu. Mēs uzsākām attiecības, iepazinos ar viņa ģimeni. Viņa ģimene bija izsmalcināta un turīga, tā bija citādāka nekā ģimenes dzīve, ko pazinu es. Man patiesi šķita, ka šis vīrietis ir vienīgais, kas mani patiesi mīl, un arī viņa ģimene mani pieņēma. Es priecājos, jo jutu, ka beidzot manā dzīvē ieplūst miers. Apzināti ignorēju mīļotā vīrieša trūkumus, jo biju pārliecināta, ka manis dēļ viņš mainīsies. Diemžēl biju naiva un ticēju, ka manis dēļ cilvēks var mainīties. Mans vīrs nebija alkoholiķis, bet reizēm mēdza iedzer. Problēma bija tā, ja viņš dzēra, tad līdz krišanai. Ja dzēra, tad nekad neatbildēja uz telefona zvaniem un ignorēja mani… Tik sāpīga un pazīstama bija šī ignorēšana. Šie notikumi modināja manī niknu zvēru, bija sajūta, ka visas pagātnes sāpes atdzīvojas.  

Ja mans vīrs netusējās ar draugiem, tad čīkstēja par dzīves nožēlojamību un draudēja nošauties… Tikai mātes viņam esot žēl, jo viņai šī šmuce būšot jāsatīra.

Vairums cilvēku, šo lasot, domātu – muļķe, ko tu ar tādiem pinies? Vai ne tā? Cik daudz mēs pazīstam šādas sievietes, kuras tiekas ar vienu neveiksminieku pēc otra. Diemžēl es šo visu apzinos, tagad, kad esmu apmeklējusi vairākus terapeitus, cik spējusi, centusies tikt pāri bērnības traumām, joprojām mokos sajūtās, ka nevienam neesmu vajadzība, joprojām mācos dzīvot un pat vairs neticu, ka reiz spēšu dzīvot bez šī nospiedošā smaguma. Es nemācēju dzīvot citādāk, es nezināju, ka ir citāda mīlestība, un es izmisīgi vēlējos justies kādam vajadzīga, kaut vai šis kāds būtu dzērājs un nelga. Tāpēc, lūdzu, neskatieties nosodoši uz mani no savas idilliskās dzīves skatu punkta, vienkārši izlasiet manu stāstu un apdomājiet, kā palīdzēt citiem bērniem, lai tiem nebūtu jāpiedzīvo tāda bērnība, kāda bija man.

Es ar šo vīrieti neizšķīros, lai gan varēju – biju finansiāli neatkarīga, strādāju un pelnīju vairāk par viņu. Gluži pretēji. Man bija apnikušas nestabilas attiecības, vēlējos stabilitāti un tāpēc uzstādīju ultimātu – precamies vai ejam katrs savu ceļu. Viņš izvēlējās mani, un mēs apprecējāmies. Jau savā kāzu dienā nespēju saprast, ko es daru? Kāpēc šādi rīkojos? Tomēr šiem racionālajiem jautājumiem manā galvā nebija nozīmes, alkas pēc mīlestības, normālas dzīves nepazīšana un mūžīgais izmisums ņēma virsroku. Mūsu izvēles kļūdu apzinājās arī mans vīrs un visus laulības gadus vainoja mani, ka piespiedu viņu aprecēties.

Šādai laulībai nebija lemta laimīga kopā dzīvošana, tikai negaidīju, ka tā kļūs tik nelaimīga tik ātri. Kā ierasts manā dzīvē, sekoja jauni likteņa triecieni. Dažas dienas pēc kāzām nomira mans vecākais brālis – negadījums darbā… Negadījums, par kuru uzņēmums veiksmīgi atpirkās. Mums ar brāli nebija siltu attiecību, mūs saistīja vien kopīgas traumējošas atmiņas. Es biju tik ļoti… es pat nezinu kādā vārdā aprakstīt savas emocijas, es nespēju pieiet pie brāļa zārka un atvadīties, nespēju notraust asaru. Viņš vienkārši aizgāja no manas dzīves. Tajā dienā satiku savu tēvu, kura dzīves biedrene paziņoja, ka vecākais brālis palicis parādā viņiem naudu, tāpēc, lai es neprasot alimentus par jaunāko brāli. Visai smago emociju gūzma, kas manī mita, izveidoja spēcīgas dusmas un es iesūdzēju tēvu tiesā! Beidzot viņu piespieda maksāt brālim alimentus, kādus viņam sen pienācās maksāt. Tomēr nekas no šī nemazināja manas sāpes.

Pusgadu pēc kāzām, mēs ieņēmām bērniņu. Mūsu laulības dzīve visādi šūpojās. Bērniņu gaidīju viena, jo tajā laikā vīram bija darbs, kur tikai retu reizi bija mājās. Laulībā visvairāk parādījās mana nespēja veidot attiecības. Mēs bieži strīdējāmies, un es mēdzu viņu sviest ārā no mājas tieši tāpat, kā mana mamma svieda ārā savus bērnus. Viņš vienmēr aizgāja ar visām mantām un tad nāca atpakaļ, un es pati krāmēju mantas atpakaļ skapī. Es nepratu veidot attiecības, viņš neprata vai necentās risināt problēmas. Viņš vienmēr skandēja man: problēmu nav! Tiesa, man bija daudz, daudz problēmu, bet tādas bija arī viņam. Mūsu strīdos viņš nespēja savaldīties uz psihoja. Sākumā viņš mēdza neadekvāti rīkoties pret sevi – iesist sev pa galvu ar gludekli vai izlēkt pa logu.

Lielais lūzuma punkts bija divas dienas pirms dzemdību nozīmētā datuma. Starp mums bija strīds. Es biju satraukta, kur likt pirmo bērniņu, kamēr abi būsim dzemdības. Cerēju, ka viņš piedāvās savu vecāku palīdzību, taču viņš neko nepiedāvāja. Kā ierasts, es viņam uzbļāvu, lai vācās prom, un viņš arī tā grasījās darīt. Dusmās, ka viņš krāmē drēbes, es iesitu viņam pļauku.   Es nemācēju veidot attiecības. Savas tizlās nedrošības dēļ bieži provocēju vīru. Tad viņš sagrāba mani aiz rīkles un sāka žņaugt... Uz muguras iegāza gultā, un es sāku smakt. Visa dzīve man paskrēja gar acīm. Kad atguvos, pateicu, lai viņš vācās, un viņš aizgāja. Es izmisusi raudāju – kam es būšu vajadzīga ar diviem bērniem? Ko es tagad darīšu? Tuvojās rīts, un es jau zvanīju viņam un lūdzos, lai nāk atpakaļ.

Mūsu strīdi turpinājās arī pēc bērna piedzimšanas. Mēs dzīvojām pārtikuši, nekā mums netrūka, tikai mīlestības nebija. Mēs bijām divi sačakarēti cilvēki, kas sapinušies savos slazdos un nelaiž viens otru vaļā. Es nevainoju tikai viņu vienu, noteikti nē. No manis pa visām spraugām līda ārā pagātne. Es apzinājos, ka tas, kas notiek, nav normāli, bet neko nespēju padarīt – bērnības trauma radīja neciešanu spiedienu pierādīt, ka esmu kādam vajadzīga, lai cik neveselīgi būtu šie centieni. Vēlējos būt vajadzīga savam vīram, viņa ģimenei. Taču nebiju!

Reizēm centos vīram pastāstīt par savu bērnību, izrunāties, taču tas ne pie kā laba neveda. Reizēm viņš man pārmeta, ka man nav tiesību domāt, ka savas sliktās bērnības dēļ tagad esmu pelnījusi, ka pret mani apietas kā pret ko īpašu. Citreiz, ja viņš nosauca manu māti par dzērāju, es aizsvilos dusmās – aizliedzu viņam runāt par manu māti. 

Mūsu nepārtrauktie strīdi un kaušanās turpinājās. Reizēm es dabūju ar kulaku pa seju, reiz viņš pat centās iedurt šķēres man kaklā, citreiz viņš izšķaidīja krūzi sev pret galvu. Mūsu dzīvi veidoja miera un skandāla periodi.

Tagad, strādājot ar terapeiti, es zinu, kāpēc provocēju vīru – jo man ciest nozīmē justies dzīvai. Citādi es dzīvot nemācēju. Ja nav ciešanu, es it kā mirstu un tāpēc pati iekuļos neveselīgās attiecībās.

Trakākais šajā visā bija tas, ka mūsu strīdus redzēja bērni. Es nelepojos ne ar vienu savu izvēli, rīcību vai notikumu, kas saistīts ar bērniem. Atceros reizi, kad vecākais bērns redzēja mūsu strīdu un šokā šupojās gultā. Mana sirds salūza tūkstošos lausku, zinot, ka esmu sāpinājusi savus bērnus. Lai cik sāpīgas lietas esmu piedzīvojusi, visvairāk sāp apziņa, ka sāp viņiem.

Biju stingra māte, allaž mācīju, ka dzīvē viss ir atkarīgs tikai no viņiem pašiem, un izaudzināju perfekcionistus. Viņiem ir labas sekmes, bet jau tagad, it īpaši vecākajā bērnā, redzu, ka šī mana stingrība ir atstājusi smagas sekas – viņš pārdzīvo katru mazāko neveiksmi. Es tik ļoti mīlu savus bērnus, ka brīžos, kad slauku seju dvielī un sajūtu viņu smaržu, manu ķermeni pārņem siltums. Visā manā dzīvē tieši viņi ir skaistākais, kas ar mani noticis, tāpēc tik ļoti sāp, ka esmu radījusi viņiem sāpes.

Tagad esmu pieaugusi, bērni izauguši, ar vīru jau gadiem nedzīvojam kopā. Es strādāju darbu, kas man patīk, dzīvoju vietā, kuru dievinu, pavadu laiku ar saviem bērniem, kas piepilda dzīvi ar prieku. Esmu nokārtojusi attiecības ar pirmā bērna tēvu un esam palikuši draugi. Daudz kas ir mainījies, bet joprojām esmu sačakarēta. Ciešu no veģetatīvās distonijas un mokos ar pašnāvnieciskām domām.

Piedzīvotais bērnībā iezīmē mūsu turpmāko dzīvi visas dzīves garumā, un ir neiedomājami grūti, man pat šķiet, - neiespējami, tikt pāri bērnībā radītām traumām. Ārēji es izkūlos no savas dzīves purva sausām kājām, izmācījos, izveidoju sev karjeru, parūpējos par savu bērnu labklājību, nelietoju nedz alkoholu, nedz narkotikas, taču mana dvēsele palika sabeigta.

Visi, kas šobrīd ļaujas zaļajam pūķim ienākt savās dzīvēs, trieciet to ratā, nesabojājiet savu un savu bērna dzīvi. 

 Stāsta autors: Anonīms

Stāstu pierakstīja: Zane Nuts

Ja arī jūs savā dzīvē esiet saskāries ar atkarībām, lūdzu dalieties ar savu stāstu. Jūs variet sazināties ar mums rakstot uz biedribaputnuburis@gmail.com, un mēs atradīsim veidu kā pierakstīt jūsu stāstu. Anonimitāti garantējam.

Nav komentāru

Komentēt