Divi alkoholiķi satiekas aklajā randiņā
Šis bija randiņš restorānā, vietā, kur pie jēra ribiņām piestāvētu malkot vīnu, taču viņi to nevarēja.
Latvijā runāt par alkoholismu, atzīt, ka esi ārstējies un šobrīd nelieto, ir gaužām apkaunojoši, un tas var būt iemesls, lai pat pēc labākajiem randiņiem otra puse nolemtu nepiezvanīt. Jaunie mīlnieki sēdēja viens otram pretī, pārmijuši pieklājības frāzes, turēja rokās ēdienkarti, izvēlējās ēdienu un zināja, ka, izdarot pasūtījumu, netiks pasūtīts alkohols. Neviens no viņiem nenojauta, ka viņu abu galviņās norisinās līdzīgas domas. Katrs no viņiem prātoja kādus attaisnojumus teikt, ja otrs piedāvās pasūtīt alkoholu. Esmu pie stūres? Lietoju medikamentus, kurus nav vēlams jaukt ar alkoholu? Jo vairāk domas aizslīdēja pie attaisnojuma meklējumiem, jo lielāks bija satraukums.
Tā kā viņi abi bija ārstējušies alkoholiķi, tad nedz pirmajā, nedz otrajā, nedz trešajā randiņā šāds jautājums neuzpeldēja, un abi atviegloti baudīja randiņus, kuros izdevās veiksmīgāk iepazīties un saprast, ka starp viņiem veidojas patiesi spēcīgas jūtas.
Tomēr, atgriežoties mājās, viņi prātoja, kā paziņot šo savu apkaunojošo vēsti cilvēkam, kuru lēnām sāk iemīlēt.
Kādā randiņā viens no viņiem beidzot saņēmās atklāt patiesību par sevi, jo atkarīgam cilvēkam dzīvot melos ir gaužām kaitīgi. Tā viņi uzzināja patiesību un nolēma palikt kopā un atrast veidu, kā saglābt attiecības.
Šis stāsts ir balstīts uz patiesu notikumu, izklāstīts manā marinādē, taču tajā ir parādīta realitāte, ar ko sastopas atkarīgie, kaut viņi ir ārstējušies un ārstēšanas procesā iemācījušies, ka meli ir ātrs ceļš uz ieslīgšanu atpakaļ atkarībā. Latvijā viņiem nākas slēpties, jo sabiedrībā valda gaužām nosodoša attieksme pret atkarībām, neizpratne un neziņa. Liela daļa sabiedrības joprojām uzskata, ka alkoholisms ir rakstura slimība, nolaidība, kas savukārt veicina tikai to, ka cilvēki nemaz nemēģina ārstēties un tie, kas to ir izdarījuši tur noslēpumā. Taču, ja nebūtu vajadzība slēpties, mēs varētu uzzināt daudz skaistu stāstu, remdēt apkārt valdošos mītus par ārstniecības iestādēm vai anonīmajām alkoholiķu/narkomānu vai spēlmaņu sapulcēm. Būt sev pašam, būt mierā ar sevi un nedzīvot kaunā ir labākais ceļš uz laimīgu dzīvi, tāpēc ir svarīgi spēt atzīt savu pagātni un pieņemt tagadni.
Diemžēl šo stāstu esmu aizņēmusies no cilvēka, kuru nepazīstu un nezinu kā atrast, lai pavaicātu atļauju dalīties ar mirkli no viņa dzīves. Ceru, ka šis īsais, mazais stāsts no kāda cilvēka dzīves aizceļos līdz viņa acīm vai ausīm. Ja tas tā notiks, es lūdzu stāsta īpašnieku sazināties ar mani, nobārt mani par uzdrīkstēšanos šo uzrakstīt vai dot savu piekrišanu atstāt šo stāstu publisku, vai pat vēl labāk izstāstīt visu savu dzīvesstāstu.
Raksta autors: Zane Nuts