Mani sauc Aigars Riekstiņš, man ir 36 gadi. Nedzeru jau...hmm, laikam 8 gadus. Neteikšu, ka man bija problēma ar alkoholu, bet brīvdienās reizēm sanāca iedzert par daudz. Sakot "par daudz", es domāju - sadzēros tā, ka nākamajā rītā neatcerējos, kas ir izdarīts. Arī vakaros malkot aliņus šķita absolūti normāla ikdiena. Visi tā dara, tas nomierina, tas palīdz atslēgties no ikdienas, tajā nav nekā nepareiza. Taču man bija lemts pārstāt lietot alkoholu. Dzeršanu es atmetu tāpat kā atmetu pīpēšanu - vienā dienā sapratu, ka tas nav priekš manis, un vienkārši izbeidzu. Tikai ar dzeršanu tas notika nedaudz banālāk. Mana sieva (kas tajā laikā bija man draudzene) jaungada vakarā, kuru mēs pavadījām pie viņas vecvecākiem Raunā, man pajautāja,vai man ir jaungada apņemšanās. Protams, ka man nebija, bet galvā iedomājos - kas man traucē un kas traucē mūsu attiecībām. Tā kā mana sieva jau kopš brīža, kad ar viņu iepazinos, nelietoja alkoholu nemaz, bet es brīvdienās dažreiz biju nekāds, un viņa nekautrējās man regulāri pastāstīt, kā es esmu uzvedies ( viņa pat bija uztaisījusi foto galeriju datorā "Rīsa pālis", kuru man uz paģirām rādīja), tad tajā jaungada vakarā nolēmu apņemties vienu gadu nelietot alkoholu.

 Protams, nevienam to neteicu, pat sievai ne. Tā kā gada sākums ir ziemā un lielas ballītes neviens nerīko, tad diezgan viegli bija atteikt iedzert, aizbildinoties, ka esmu pie stūres. Sieva piefiksēja pēc trim mēnešiem, ka izvairos no iedzeršanas, un jautāja par to. Viņa priecājās par manu apņemšanos, bet sev ierastā garā sāka mani apbērt jautājumiem. Ko pēc gada darīsi? Kā jūties? Ko domā?.. Bija pagājuši tikai trīs mēneši, un man vēl nebija atbilžu, turklāt vasarās parasti ir visas ballītes ar nakšņošanu un Jāņi galu galā. Tāpēc nezināju, kā šis eksperiments man beigsies.

 Taču, kad bija pagājuši četri, pieci mēneši, es jau biju sapratis, ka tas, kā es dzēru, bija nedaudz par traku. Apkārt viss notika kā līdz šim, un caur apkārtējo dzeršanas paradumiem es varēju ieskatīties un saprast, kā mana dzeršana izskatījās no malas, ikreiz atcerējos sevi līdzīgās situācijās. Tas man lika aizdomāties, ka laikam sieva mani tiešām mīl, ja reiz esam vēl kopā. Kamēr tu pats lieto alkoholu, viss šķiet pilnīgi citādi, tu nespēj saprast, kādēļ tie jocīgie, kas ir skaidrā, purpina un dusmojas - es tak esmu pilnīgi adekvāts! Taču tā tas nav- kad alkohols iedarbojas un apreibina, ieslēdzas citāda loģika, kas tikai tikpat iereibušam ir saprotama.

Toreiz es sāku nojaust, ka laikam vairs nedzeršu nekad, acis man bija atvērušās un es sapratu, ka tas nav pareizi, ka tā tam nav jābūt. Cilvēki saka, ka jādara tas, ko māk, bet es, acīmredzot, nemācēju dzert. Sākumā domāju, iedzeršu vienu, tad otru, tad trešo glāzīti, bet mirkli vēlāk parasti jau dzēru visu, kas pa rokai, lai tik griež, jo ir tak ballīte un tas ir normāli - visi tā dara! Tad nākošajā rītā, pareizāk teikt pēcpusdienā, modos un mocījos ar drausmīgām paģirām. Tiešām drausmīgām. Mans organisms necieta alkoholu. Tikai tagad es aizdomājos: cik stulbam ir jābūt, lai pēc tādām paģirām, atkal lietu savā ķermenī to indi? Acīmredzot, es biju vai nu stulbs, vai ar tieksmi uz alkoholismu. Man nesimpatizēja ne viens, ne otrs variants.

 Pēc šīs atklāsmes bija jāsāk baudīt dzīvi bez dzeršanas, kas galu galā ir daudz vienkāršāka, patīkamāka un arī ekonomiskāka. Ikreiz, kad beidzās ballīte, tad braucu priecīgs mājās, nevis plānoju kur vēl aiziet. Un, kas mani iepriecināja visvairāk, bija nākošās dienas rīts, kad varēju piecelties un doties, kur vien vēlos ar mašīnu vai ar kājām, jo nebija sūdīgi, un - kas bija vēl foršāk - es biju ieguvis vēl vienu dienu, jo agrāk nākamo dienu pēc ballītes pavadīju gultā sarāvies embrija pozā. Dzīvei bez alkohola bija arī savas ēnas puses, jo sākumā bija grūti atradināties no ierastās kārtības, atrast kopīgas sarunas tēmas ar draugiem, kas turpināja malkot sīvo, bet laiks gāja, un ar visu apradu. 

Tagad es zinu, kas ir morālās paģiras - tās, kas rada vainas apziņu, un reizēm šķiet, ka tās joprojām mani vajā .Dažreiz uzplaiksnī atmiņas par lietām, ko esmu izdarījis alkohola reibumā, un joprojām sevi strostēju par to, ko esmu izdarījis daudzus gadus atpakaļ. Es cenšos samierināties ar savu pagātni un esmu priecīgs par dzīvi skaidrā prātā. Es noteikti nebūtu tur, kur esmu tagad, un noteikti neizbaudītu dzīvi tā, kā to daru tagad.

Dzīve ir palikusi tikai labāka!