Kā pierunāt alkoholiķi ārstēties?
Ja esat atvēris šo rakstu ar izmisīgu cerību atrast revolucionāru veidu, kā pierunāt savu tuvo līdzcilvēku ārstēties, tad, iespējams, esat līdzatkarīgs. Tas nav slikti, patiesībā lielākā daļa cilvēku savā veidā ir līdzatkarīgi. Raksta virsraksts solīja, ka dalīšos ar padomiem, kā pierunāt alkoholiķi ārstēties, tāpēc par līdzatkarību pastāstīšu citreiz.
Pirms ķeros klāt padomiem, informēšu, ka nav vienas izcilas metodes, kā to paveikt, kā parādīt alkoholiķim to, ko redzam mēs, kā izvilkt viņu no nolieguma, kurā viņš dzīvo, kā vispār ar viņu sarunāties. Es neesmu psihoterapeits, un tas, ko rakstīšu, ir ņemts no manas dzīves pieredzes vai informācijas, kuru esmu lasījusi. Kāds gudrāks cilvēks, iespējams, pārmestu man veltu cerību došanu tuviniekiem. Kāds cits, iespējams, pārmestu, ka ar saviem padomiem iedzenu izmisušus tuviniekus dziļāk līdzatkarībā. Taču es zinu, kāda ir tā bezspēcības sajūta, kad tavi mīļie cilvēki nodzeras, bet tu nespēj neko darīt. Ir sajūta, ka vēlies darīt kaut ko, jebko, lai cik muļķīgi tas būtu, ir vajadzīga cerība. Tādēļ arī došu šos padomus, varbūt kādam tas palīdzēs.
Pirmais padoms:
Dzīvo sev! Šis nav viegli. Es zinu, ka nav. It īpaši mātēm, kurām bērns sirgst no kādas atkarības. Taču šis ir svarīgi, jo, izpostot savu dzīvi, lai glābtu savu tuvinieku, tu nevienam nepalīdzi, pat pašam alkoholiķim nē. Daudzi alkoholiķi spēj ilgstoši funkcionēt un dzīvot savas atkarības noliegumā, tieši pateicoties mīļajiem tuviniekiem, kas savāc visus mēslus aiz viņiem.
Kā dzīvošana sev palīdz alkoholiķim? Jo ātrāk slimais tuvinieks sasniegs savu zemāko punktu, jo ātrāk viņš atzīs savu bezspēcību alkohola priekšā. Savā ziņā šī zemākā punkta sasniegšana kalpo kā motivācija. Kādam šis zemākais punkts var būt apziņa, ka zaudēs savu sievu, ģimeni, citam tas ir zaudēts darbs, citam atņemta autovadītāja apliecība. Taču, ja gadiem ilgi dzīve ap viņu tiek uzturēta kārtībā, viņam ir vieglāk dzīvot noliegumā. Piemēram, vīrs dzer un neaiziet uz darbu. Sieva sazvana ģimenes ārstu, kurš pazīst jauko, dzerošo vīrieti visu mūžu un, būdams tikpat līdzatkarīgs sabiedrības loceklis vai aiz žēluma pret sievu, izraksta alkoholiķim slimības lapu. Vīrs nezaudē darbu, pēc dropes atgriežas darbā un dzīvo ilūzijā, ka viss ir kārtībā. Es saprotu, ka ģimenei ir vitāli svarīgi šī vīra ienākumi, un, zaudējot darbu, finansiāli ciestu visa ģimene. Tāpēc mans ieteikums ir - strādā ar sevi, apdomā iespējas, kā dzīvot bez šī alkoholiķa, kā ļaut viņam nokrist un kā sevī atrast mieru ar to. Nav jāpārstāj mīlēt šo cilvēku, bet ir jādod viņam iespēja pašam dzīvot ar savu slimību un tās sekām. Garantijas, ka, ļaujot vīram zaudēt darbu, viņš nāks pie apgaismības un piekritīs ārstēties, nav, bet, ļaujot sabeigt savu dzīvi, jūs nodarāt tikai lielāku ļaunumu, it īpaši, ja jums ir mazi bērni, kuri gadiem vēro neveselīgas attiecības ģimenē.
Ir grūti uzrakstīt šo padomu, jo tas nav ietērpjams vienā rindkopā. Atkarība un dzīve ar atkarībām ir tik sasodīti sarežģīta, ka gribētos Dievam, liktenim, evolūcijai vai sazin kam vēl iespert pa pakaļu un iespļaut sejā, ka ko tādu ir radījuši.
Tas ko cenšos ieteikt - ir jāiemācās atšķirt palīdzību no glābšanas. Iepriekšējais piemērs ilustrēja glābšanu. Jūs ziedojat savu dzīvi, savus nervus, lai glābtu savu tuvinieku, lai gan viņš to nav lūdzis. Palīdzēt nozīmē ļaut cilvēkam tikt galā ar sekām pašam. Palīdzēšana - tā ir iesaistīšanās, tad, kad palīdzība tiek lūgta, un tikai veidā, kādā tas tiešām var palīdzēt - aizvedot līdz slimnīcai, sniedzot informāciju par anonīmajiem alkoholiķiem vai kā citādi. To, ko es vēlos pateikt, lieliski ilustrē grāmata "Vīna un Rozes dienas", - ja varat, izlasiet šo grāmatu.
Otrais padoms:
Atrodiet sava alkoholiķa "enkuru'. Par to, kas ir "enkurs", es citēšu Kasparu Sidrabu:
"Pareizi argumentējot un pārliecinot, var alkoholiķi piespiest aizdomāties, vai tiešām viņa dzīve ir tāda, kādu viņš to vēlētos. Un vēl kāda būtiska lieta, kas nepieciešama, lai alkoholiķī būtu saglabājusies vēlme mainīt sevi un apstākļus, ir tas, ko es saucu par "enkuru". Tas ir kaut kas, kas viņu vēl pietiekami stipri saista ar reālo dzīvi un kas var ietekmēt viņa vēlēšanos pārtraukt savu iesākto ceļu uz nekurieni. Šāds enkurs var būt jebkas - bērni, darbs, pienākuma sajūta, pašlepnums, draugi, hobiji. Lielai daļai no alkoholiķu tāds atradīsies, ja vien pameklēs. Svarīgi atcerēties - šādas sarunas ar alkoholiķi var notikt tikai viņa "gaišajos" brīžos. Ja viņš ir iedzēris, par runāšanu varat aizmirst."Paskaidrošu, ka zāģēšana krietni atšķiras no sarunas par enkuru. Kad cilvēks gadiem ir dzīvojis ar alkoholiķi, ir uzkrājušās dusmas, izmisums, skumjas, kauns, vainas sajūta, un šīs emocijas ir jāizliek no sevis ārā, tāpēc mēs, tuvinieki, bieži ārdāmies kā traki, cenšoties dzērāju pārliecināt. Bļaujam, lamājamies, raudam, taču nekas nelīdz. Gadu gaitā ir izveidojies pat tāds kā paradums - kad cilvēks atkal ir pilns kā mārks, mēs liekam ārā žulti, jo tā ir vienīgā iespēja mums izlaist ārā to emociju elli, kas sēž mūsos iekšā. Kad mīļotais cilvēks ir atžirdzis, mēs staigājam kā pa trauslu ledu, baidīdamies izraisīt nākamo kodienu. Taču šim visam nav jēgas. Runāt ar dzērāju, kad alkohols ir asinīs, ir bezjēdzīgi, un nerunāt, kad ir skaidrā, ir vēl bezjēdzīgāk. Šķiet, ir jāiemācās ar alkoholiķi runāt tā, lai viņš saprot, ka tu nevaino viņu, bet gan slimību. Ir jāatrod veids, kā viņam parādīt potenciālos zaudējumus, ja viņš turpinās dzert. Diemžēl precīzi, kādi vārdi būs tie pareizie, nav zināms nevienam. Tāpēc varu tikai atvainoties par gaužām abstraktu padomu un lūgt sabiedrību būt iecietīgiem pret alkoholiķa tuviniekiem, nebārstieties ar tādām frāzēm kā "es redzēju tavu vīru braucam dzērumā, parunā ar viņu, viņš taču kādu var notriekt", ticiet man, sievas jau runā. Ja redzat dzērāju braucam reibumā, izsauciet policiju, lieciet mierā viņa sievu. Nesakiet mātēm: "Tava meita atkal staigāja apkārt galīgi pārdzērusies!" Viņa to zina, viņa ir māte, viņas sirds jau mokās agoniskās sāpēs par savu bērnu. Tā vietā sakiet: "Kā varu tev palīdzēt? Vai man parunāt ar viņu? Pazīstu kādu ārstējušos alkoholiķi, kurš varētu parunāt ar viņu." Vispār nesakiet neko, vienkārši palīdziet paši, ja varat.
Trešais padoms:
Iemāniet informāciju! Visos alkoholiķu stāstos, kuri atraduši ceļu uz skaidru dzīvi, es dzirdu vienu un to pašu - pirms viņi piekrita ārstēties, kāds viņus ilgstoši bija informējis par ārstēšanās iespējām un kāda smagāka plosta beigās viņi nonāca pie sajūtas, ka beidzot kaut kas ir jādara. Alkoholiķi parasti palīdzību lūdz dzeršanas pēdējās dienās, paģiru stadijā, brīdī, kad vēl ir neliels skurbulis, bet nav sākušās morālās paģiras. Ir svarīgi, lai, pirms pienāk šis liktenīgais punkts, viņam būtu jau zināms par ārstēšanas iespējām.
Esmu saskārusies ar vairākiem gadījumiem. Viens variants ir, ka palīdzību lūdz neinformēts alkoholiķis. Kā ierasts, šajā apgaismības brīdī viņš izsaka šos vitāli svarīgos vārdus: lūdzu, palīdzi man, esmu gatavs ārstēties. Taču viņš nezina, kādas ir ārstēšanas iespējas. Tuvinieks vai draugs cenšas internetā sameklēt kādu informāciju, pirmā ko atrod ir par torpēdām un ampulām, tad šo to izlasa par Minesotas programmu vai ko citu. Viņš sāk skaidrot iespējas alkoholiķim, bet kamēr notiek šī runāšana, alkoholiķis jau ir nobijies. Minesota viņu baida, iespējams, ka kāds pudeles brālis jau paspējis izstāstīt, ka tas nekam neder un ka vispār viņam palīdzību nevajag. Pietiek ar vienu dienu, reizēm pat dažām stundām, lai alkoholiķis jau teiktu - es visu apdomāju, es spēšu pats tikt galā, es vienkārši tik daudz vairs nedzeršu. Protams, ka viņa apņemšanās naiva un nākamais kodiens stāv jau turpat aiz stūra.
Otrs variants ir, ka alkoholiķim jau mēnešiem, gadiem ir skaidrības brīžos stāstīts par to, kas ir Minesotas programma, kas ir anonīmie alkoholiķi, kas ir torpēdas, ampulas, kas ir terapija u.c. Viņam galvā ir šī informācija, kaut kur smadzeņu stratosfērā tā lidinās. Šajā smagākajā paģiru posmā viņš parasti saka - ved mani ārstēt, vienalga kur. Viņš zina par opcijām, viņš ir gatavs ļauties. Svarīgi ir vest, dabūt prom viņu. Diemžēl neviena ārstēšanas iestāde neuzņem alkoholiķus šajā paģiru posmā, taču svarīgi ir kaut vai viņu aizvest uz tikšanos ar, piemēram, Minesotas programmas darbinieku, vai uzsākt detoksikāciju (to var veikt slimnīcās, piemēram, Ģintermuižas slimnīcā), ja pēc tās ir sarunāta vieta programmā vai viņš ir apņēmies apmeklēt anonīmos alkoholiķus. Galvenais ir iedot viņam sajūtu, ka kaut kas notiek, ka viņš ir spēris pirmo soli. Tā pa solītim vien viņš sāks ārstēties.
Kā informāciju par ārstēšanās iespējām iebarot alkoholiķim? Lūk, šī ir daļa, kur var noderēt sabiedrības, sociālo darbinieku, ģimenes ārstu palīdzība. Kad runā alkoholiķa tuvinieks, reizēm ir sajūta, ka viņš nemaz nedzird mūsu teikto. Taču viņš ieklausās citos cilvēkos. Nav jābūt īpaši apdāvinātam ārstam, lai spētu pēc vizuālā izskata pamanīt, ka cilvēkam ir alkoholisma problēmas. It īpaši, ja cilvēks pie ārsta vēršas ar sūdzībām par slimībām, kuras bieži izraisa alkohols - podagra, aknu, nieru, kunģa problēmas. Šādos gadījumos būtu noderīgi, ja ārsts pastāstītu arī par alkoholismu un tā ārstēšanu. Protams, saruna nebūs patīkama, būs apkaunojoša, bet šāda saruna var izglābt kāda alkoholiķa dzīvi. Līdzīgi arī sociālajiem darbiniekiem, kad dzērājs pie viņa vērsies pēc sociālās palīdzības, vajadzētu informēt par ārstēšanās iespējām. Tāpat arī katrs no mums var mest kaunu pie malas un savam paziņam, kas malko par daudz, pastāstīt par ārstēšanos. Iespējams, šis cilvēks uz jums dusmosies, jutīsies aizvainots, bet pēc nākšanas pie skaidrības viņš būs pateicīgs.
Ceturtais padoms:
Uztaisiet iejaukšanās sapulci! Ko tas nozīmē? Tiesa, šis drīzāk palīdzēs atvērtajiem amerikāņiem, nekā kautrajiem latviešiem, taču varbūt kāda ģimene spēj paveikt arī šo.
Iejaukšanās sapulce ir draugu, radu kopīga sanākšana ar mērķi pastāstīt alkoholiķim, kā viņi jūtas, kad viņš lieto alkoholu. Pasākums ir gaužām nepatīkams, tas prasa spēku pateikt savas sajūtas, tas prasa spēju saglabāt mieru, lai teiktais nebūtu kā pārmetums, bet paskaidrojums. Alkoholiķim ir jādzird, ka jūs visi viņu mīlat un esat norūpējušies par viņa dzeršanu, viņam ir jādzird patiesība, kāds viņš kļūst, kad iedzer un cik daudz jums ir darījis pāri. Vienlaikus šis nedrīkst būt par dusmu izgāšanas pasākumu, jo šim nabaga dzērājam jau ir grūti dzirdēt teikto un redzēt skumjas viņa mīļoto acīs. Viņš ir apjucis, jo nespēj aptvert dzirdēto, viņš nenojauta, ka kādu sāpina ar savu dzeršanu.
Lai no šīs iejaukšanās sapulces būtu kāda jēga, ir svarīgi, lai visi sapulces dalībnieki ir vienoti savās domās, atzīst alkoholiķa problēmu. Diemžēl esmu bijusi šādā sapulcē, kur vairāki cilvēki sāk stāstīt alkoholiķim - tu vienkārši nemāki dzert, paskaties uz mani, es iedzeru dažas glāzes un beidzu dzert, arī tu vari tikai dažas glāzes. Nē! Šādi nedrīkst teikt neviens. Cilvēkiem ir jāsaprot, ja kādsir alkoholiķis, viņam alkohols ir tabu, un viņš, lai saglabātu skaidrību, nedrīkst pat paostīt alkoholu. Nekāds "tev jāiemācās dzert!" scenārijs ar alkoholiķi nedarbojas.
Šie ir padomi no manas dzīves pieredzes. Ja arī Jums ir kāds padoms, lūdzu padalieties ar to. Visus padomus apkopošu un publicēšu šajā vietnē.
Lai Jums veicas!
Autore: Zane Nuts