Projekts "Putnu Būris"

Šo projektu nolēmu veidot, jo mūsdienu izglītotajā sabiedrībā joprojām valda nepieļaujami daudz stereotipu par atkarībām. Vairums cilvēku īsā brīdī spēj atrast informāciju par atkarības izpausmēm, to ietekmi uz cilvēka veselību un sabiedrību kopumā, atrast baisu statistiku un daudz noderīgas informācijas, taču cilvēki joprojām dzīvo stereotipu varā, cilvēki joprojām domā, ka viņus atkarība neskars un uz tiem, kurus tā jau ir skārusi, raugās ar skepsi: "Ak, šim nabagam nu gan nav gribasspēka..." 

Internetā un literatūrā ir milzīgs informācijas apjoms par dažādu veidu atkarību medicīnisko pusi, taču reti kur ir iespējams atrast šīs tik aktuālās problēmas cilvēcisko pusi. Vairums cilvēku nevēlas sev atzīt, ka viņi varētu būt atkarīgi vai vismaz riska kategorijā, jo tas nav stilīgi - likt sevi vienā grozā ar tiem tur - "bomžiem un narkomāniem". Taču atkarības ir dažādas, cilvēks var būt pilnvērtīgi funkcionējošs, bet lēnām sevi novest līdz bezdibenim arī ar tik nevainīgām lietām kā ēdiens, dators, vieglais alkohols, drusciņ marihuānas, "čut, čut" loterijas un azartspēles, baudpilnais sekss un citām lietām, kas mums ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. 

Ar šo projektu es vēlējos sākt brīvi runāt par atkarībām, pārstāt baidīties no šī vārda lietošanas un labāk lieku reizi sevi nosaukt par atkarīgu, nekā iegrimt noliegumā. Vēlos dalīties ar cilvēku dzīvesstāstiem, kas ir gājuši caur atkarību elli, parādot, kā viņi tajā iekūlās un kā izķepurojās. Vēlos, lai šī mājas lapa kļūst par vietni, kur cilvēki iegriežas ar lepnumu un prieku, meklējot interesantu informāciju, nevis kaunoties, ka kolēģi pamanīs, ka viņš interesējas par atkarībām. Tāpēc mēs, cilvēki, kas šajā projektā darbojas:

  • rakstīsim interesantus cilvēku dzīvesstāstus, lai parādītu, ka atkarīgs cilvēks nav slikts, slinks vai nevīžīgs, bet gan tāds pats kā ikviens no mums - vismaz reiz tāds ir bijis;
  • meklēsim risinājumus, ko varētu darīt valsts vai pašvaldību institūcijas, lai samazinātu to cilvēku skaitu, kas ar atkarībām sirgst jau smagā pakāpē; ja tādus atradīsim, cik spēsim popularizēsim šīs idejas, lai tās sasniedz dzirdīgas ausis;
  • raisīsim diskusijas ar lasītājiem, lai apspriestu mūsu pašu domas, sajūtas un piedzīvoto, savā dzīvē sastopoties ar atkarībām;
  • dalīsimies ar noderīgu informāciju par atkarībām.

Ar zināšanām, ko esam uzkrājuši un arī turpmāk gūsim, īstenojot šo projektu, dalīsimies ar cilvēkiem lekciju veidā.


Projekta komanda:

Zane Nuts

Sveiki! Esmu līdzatkarīga meita un māsa. Uzaugu ģimenē, kur zaļais pūķis ieradās pārāk bieži. To, ka esmu līdzatkarīga uzzināju gaužām nejauši un kopš tā brīža mana dzīve mainījās pilnībā. Zaļais pūķis laupīja mana tēva dzīvību un ilgus gadus terorizēja manu māti un brāli. Par laimi šobrīd mana ģimene ir atradusi ceļu pie skaidrības. 

Savas dzīves laikā esmu gaužām daudz iemācījusies par atkarībām, par līdzatkarību un veidiem, kā ārstēt šo slimību. Papildus tam esmu iemācījusies, ka problēma nav tikai tajos dažos cilvēkos, kas ir atzinuši, ka sirgst ar atkarības problēmu, bet sabiedrības uzskatos, stereotipos un neziņā. Tāpēc arī radās šī vietne, lai caur cilvēku dzīvesstāstiem un ar izglītojošu informāciju parādītu cilvēkiem to atkarību pusi, par kuras eksistenci tie nenojauš. Vienlaikus vēlos, lai šī interneta vietne kalpotu par platformu, kur diskutēt un apkopot svarīgu un noderīgu informāciju tiem cilvēkiem, kas vēlas ārstēties no atkarības, un norādītu virzienus valsts vīriem, kā palīdzēt atbrīvot valsts iedzīvotājus no atkarības gūzmas.

Pilns mans dzīvesstāsts pieejams šeit

Inta Grunska

Sveiki! Mans stāsts par atkarībām sākās ar tumšu bildi  - tumšu bildi par to, ka šis stāsts ir par mani. Citiem vārdiem sakot, man likās, ka tādas uz mani neattiecas, jo esmu taču funkcionējoša, veiksmīga, alkoholu lietoju reti, narkotikas pat redzējusi neesmu, azartspēles un datorspēles mani garlaiko... Zaļais pūķis ar mani iepazinās caur ēdienu. Šķiet, pašsaprotami, ka es ēdu, un tuklums nebija mana problēma, jo dzīvoju ļoti aktīvu dzīvesveidu. Tomēr zaļais pūķis nebūtu nekāds atkarību "čoms", ja nebūtu spējīgs ieraut arī mani apmātā domu ritenī par katru nākamo ēdienreizi, plānošanā, kā, nevienam neredzot, apēst vairāk. Ah, un nemaz nerunāsim par to adrenalīna devu, kas katrreiz iešāvās asinsritē, zinot, ka laika izēst muti pilnu ar Nutellu (no burciņas izvilktu ar pirkstiem) ir ļoti maz, jo tūdaļ kāds atgriezīsies virtuvē. Protams, ka ēst ir bauda, tikai šodien es jau zinu, ka arī ar šo baudas un adrenalīna reibumu centos izbēgt no gluži ar ēdienu un izsalkumu nesaistītām sirdssāpēm, pavisam dvēseliska tukšuma un sāpīgām apjausmām. Pārpildīts vēders rada tik trulu apātiju, tik daudz pretīguma pret sevi, ka viss cits kaut uz mirkli aizmirstas. Tajā skaitā tas, kā garšoja mana maltīte. 

Labā ziņa ir tāda, ka zaļais pūķis ar mani vairs nečomojas, attiecības ar ēdienu man ir kļuvušas gluži veselīgas, un tas neprasīja īpašu maģiju vai medikamentus. Var jau teikt, ka ēdiens ir mūsu dabiskā narkotika, taču katras zāles lielās devās kļūst par indi, un tāpat arī ēdiens, ja netiek lietots veselīgam uzturam, neko labu mums nedara. Es gribu Jums parādīt, ka skaistai dzīvei pamatā ir vesela galva. Es gribu Jums parādīt, kā var tikt pie vesela prāta un kā risināt savas problēmas. Jo taisnība vien būs - tiklīdz pārstāsiet lietot savu izvēlēto "narkotiku" (lai vai kas tā būtu, un manā gadījumā tas bija pārmērīgs ēdiena daudzums), nonāksiet skaudrā saskarē ar emocijām un realitāti, no kuras bēgāt caur šo mehānismu. Un te noderēs palīdzīga roka! Centīšos to sniegt.

Kā atbalstīt projektu?

Ja jums patīk šī projekta mērķi, principi un darbs, ko esam jau padarījušas, plānojam darīt un vēlieties, lai spējam turpināt savu darbu, lūdzu, pasakiet mums paldies kļūstot par šī projekta sponsoru.  Atbalsti projektu "Putnu Būris" Patreonā,  spiežot šeit -> Kļūsti par projekta Patronu

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .