Kas ir līdzatkarība, un kur to dranķi iebāzt?
Iztēlojieties
situāciju: jauks, normāli funkcionējošs, jautrs cilvēks, tik viens
netikums - šim cilvēkam patīk braukt dzērumā. Tuvinieki ir
izmēģinājuši visu - runājuši, lamājušies, slēpuši atslēgas, bet šis
pilsonis tik un tā pamanās piesēsties pie stūres reibumā. Reizēm
žvingulis ir viegls, citreiz pamatīgāks, taču lēmumu braukt tas
neietekmē. Niķis ir un paliek šī cilvēka niķis. To, ka viņš/viņa
mēdz braukt dzērumā zina jau krietns cilvēku pulks - to nojauš
kaimiņi, kolēģi, draugi un paziņas. Kādu dienu pēc kopīga pasākuma
darbā, kur tika malkoti sīvie dzērieni, kāds no draugiem uzzvana
policijai un paziņo, ka šis jaukais cilvēks sēdās pie stūres
dzērumā. Policija noreaģē un "čiki-briki" autovadītāja apliecība
nost, naudas sods pamatīgs, apkaunojums vēl pamatīgāks. Dzīve šim
normāli funkcionējošajam cilvēkam ir sabrukusi.
Ko lieto mūsdienu jaunieši?
Vienmēr esmu
apzinājusies savu naivumu, taču tā apmērus uzzināju vien nesen, kad
aktīvi sāku izjautāt jauniešus par viņu eksperimentiem ar
narkotikām. Man šķita, ka es uzaugu apstākļos, ko var dēvēt par
"geto dzīvi" un domāju, ka zinu daudz par narkotikām, - galu galā
pati esmu pīpējusi marihuānu, dzērusi un eksperimentējusi ar
tabletēm, manā paziņu lokā ir gana daudz alkoholiķu, narkomānu un
cilvēku, kas savus paradumus joprojām dēvē par eksperimentēšanu. Es
esmu pārliecināta, ka katra nākamā paaudze ir gudrāka par
iepriekšējo un, sarunājoties ar jauniešiem, savā veidā guvu
apliecinājumu savai pārliecībai. Jauniešiem mūsdienās ir viedoklis,
un viņi nebaidās to paust. Lai gan esmu priecīga, ka jaunieši ir
gudri un zinoši, tomēr nespēju saprast - kāpēc viņi tik
vieglpārtīgi izturas pret narkotiku lietošanu? Tāpat es domāju, ka
narkotiku aprite strauji samazinās, salīdzinot ar manu bērnību, bet
nekā tamlīdzīga - šķiet, narkotikas šobrīd dejo savu uzvaras
deju. Katrā ziņā informācija, ko ieguvu sarunājoties ar
jauniešiem, man likās gana interesanta un pārsteidzoša, tāpēc
nolēmu ar to padalīties.
Vai Tev ar alkoholu nav problēmu?
Tikpat kā katrs no mums savā mūžā kādu mutīti alkohola ir nogaršojis. Vai arī, teiksim tā, vairākas mutītes. Vai tā ir problēma? Vai mūsu pašu paradumi ir veselīgi? Kur ir robeža starp to, kas ir veselīgi un kas ir kaitīgi? Kur ir robeža starp atkarību un pilnībā kontrolētu lietošanu?
Uz šiem jautājumiem ir grūti atbildēt, neredzot "mērauklu". Pasaules veselības organizācija ir izveidojusi šādu mērauklu, un arī mums ir iespēja ikkatram uzzināt, vai esam riska grupā, vai esam, tā teikt, normāli, vai arī nupat ir pēdējais laiks atzīt, ka alkoholisms ir mūsu personīgā problēma.
Lillā pasaka par cilvēkiem pillā
Viņdien lasīju Imanta Ziedoņa krāsainās pasakas dēlam un uzgāju, šo brīnišķo pasaku, kura kā radīta šai interneta vietnei. Nezinu, ko Imants tajā laikā ir ēdis, ka spēja radīt, ko tik murgaini pasakainu un pamācošu. Lai kas tas arī būtu, es arī vēlētos nobaudīt gabaliņu no tā radošuma pīrāga.
Cik tad īsti drīkst lietot alkoholu?
Ir tāds teiciens: "Viena glāze vīna ir zāles, divas - inde". Teiciens ir skaists un norāda uz mums visiem tik zināmo laimīgas dzīves atslēgu - mērenību. Taču dzīvē viss nav tik vienkārši. Kad runa ir par alkoholu, kādam glāze vīna ir piliens jūrā, tas ir kā garšviela pie pusdienām, viņš pat nesajūt reibumu un spēj apstāties. Cits pēc vienas glāzes izmisīgi alkst nākamo un atradīs jebkādu attaisnojumu, lai to malkotu, savukārt, vēl citam jau galva būs dulla un kājas streipuļos (es, starp citu, esmu šajā kategorijā).
Tā kā šis ir tikai teiciens, turklāt gana nekonkrēts, nolēmu uzmeklēt informāciju, cik tad īsti drīkst lietot alkoholu, lai, atbilstoši zinātniskiem pētījumiem, tas būtu "normāli".
Kā pierunāt alkoholiķi ārstēties?
Ja vien būtu kāds
maģisks paņēmiens, kā palīdzēt atkarīgam cilvēkam atzīt savu
atkarību un pieņemt palīdzību, tad mūsdienu kapitālismā tas droši
vien būtu patentēts un pieejams tikai par maksu. Diemžēl šāda
paņēmiena nav. Pat par maksu nav. Mums visiem ir tikai pieredze un
varam ar to dalīties, lai kāds tajā spētu rast ko
noderīgu.