Cilvēks ar labo sirdi
“Cik
sen tu nelieto alkoholu?” Es vaicāju mūsu tikšanās sākumā.
“Pusotru mēnesi!” Viņa atbildēja.
Es pārsteigta lūkojos sievietē. Priekš cilvēka, kurš beidzis plostot tik nesen, viņa izskatījās pat ļoti labi. Sejā nebija manāmas ierastās alkoholisma pazīmes. Taču es negaidīju, ka šis būs tikai pirmais no daudzajiem pārsteigumiem, kādus viņa man sagādās.
Tiesa, šīs jaunās
sievietes izskats vairumu cilvēku mulsinātu. Viņu nekādā ziņā nevar dēvēt par
parastu sievieti. Viņas ķermeni klāj neskaitāmi tetovējumi, galvu sedz īsi
apgriezti mati, viņai ir asi sejas vaibsti. Ja viņa būtu tēls no kādas
grāmatas, viņa viennozīmīgi būtu galvenā varone kādā “krimiķī” – pārprasta,
nepieņemta, nedaudz biedējoša pēc sabiedrības standartiem. Viņa nav gluži
Līsbeta Salandere no grāmatas “Meitene ar pūķa tetovējumu”, taču vienlīdz labi
spētu būt. Taču viņas netipiskais, savā ziņā pat skarbais izskats slēpj
asprātīgu šarmu, raupju inteliģenci, un pats galvenais – patiesi labu sirdi.
Tikai ieskatoties tuvāk viņas sejā, var ieraudzīt labsirdīgās acis un kautro
smaidu. Tomēr, lai to ieraudzītu, ir nepieciešams viņai pieiet klāt gana tuvu
un noņemt no acīm aizspriedumu masku.
Es neesmu pārliecināta,
vai man izdosies atrast vārdus, lai aprakstītu sajūtas, ko viņa manī raisīja,
taču es ļoti centīšos, jo, goda vārds, viņa ir dzīvs piemērs tam, ka nedrīkst
cilvēkus vērtēt virspusēji.
Es saukšu šo sievieti par
Baibu. Tas, protams, nav viņas īstais vārds.
Kad satiku Baibu, bija
jūtams, ka viņa uztraucas. Šis satraukums bija saprotams, viņa gatavojās atklāt
savu dzīvesstāstu pilnīgam svešiniekam. Mēs apmainījāmies pāris pieklājības
frāzēm, apspriedām dažus dzīves sīkumus un ķērāmies klāt galvenajam. Jokaini,
bet bija apbrīnojami viegli sarunāties ar Baibu. Nebija jūtamas nekādas
barjeras vai izlikšanās. Nekā. Viņa bija tieši tāda, kāda ir. Bez maskām.
Pēc mana lūguma, viņa
sāka stāstīt par sevi. Kad Baibai bija septiņi gadi, viņas māte izdarīja
pašnāvību. Taču tas, šķiet, nebija pats trakākais, kas viņas dzīvē noticis.
Iespējams, dzīve kopā ar māti bija vēl smagāka, nekā dzīve bez viņas. Viņas
mamma pirmo reizi Baibu nosauca par meitu dienā, kad izdarīja pašnāvību. Viņa
piegāja pie Baibas, uzspieda viņai uz pieres skūpstu, kas, šķiet, bija viens no retajiem pieskārieniem, ko mazā
meitene bija jutusi no savas mammas, un teica: “Lai tev dzīvē veicas, meitiņ!”
Pēc tam viņa aplika sev ap kaklu cilpu un brīvprātīgi pameta šo pasauli, saviem
bērniem atstājot vien pēcnāves vēstules.
Baiba nav siltu atmiņu[1] par
bioloģisko mammu. Māte nemēdza viņai pieskarties, izrādīt mīlestību, rūpēties.
Pat elementāras dzīvībai un veselībai svarīgas lietas Baiba nepazina. Viņa
iemācījās staigāt tikai piecu gadu vecumā. Māte mājās uzturējās katru dienu ar
citu vīrieti un allaž bija pilnīgi piedzērusies. Līdz septiņu gadu vecumam
Baiba un viņas brālis nezināja, ko nozīmē svētki - nedz Ziemassvētki, Jāņi,
Lieldienas, pat ne to, ka tiek svinētas dzimšanas dienas (to viņiem iemācīja
audžu mamma). Viņi nekad nav saņēmuši dāvanas vai apsveikumus no savas
bioloģiskās mātes.
Māte
nerūpējās par bērnu drošību. Baiba atceras, ka ilgu laiku gulēja slimnīcā.
Šķiet, viņai bija kādi četri gadi. Mājās ieradās mammas draudzene un nesaprata,
kāpēc Baiba visu laiku raud. Viņa pacēla mazo bērniņu un atklāja, ka meitene
guļ pamatīgos izkārnījumos, kur jau iemitinājušies tārpi. Tie bija radījuši
iekaisumu bērna ādā. Sieviete nogādāja Baibu slimnīcā. Viņa bija bērns, tāpēc
nezina, cik ilgi tika ārstēta, taču skaidri atceras to, ka bija viena – māte
viņu ne reizi neapciemoja. Vien šī mātes draudzene apraudzīja mazo, vientuļo
bērniņu. Taču mātes rīcība viņu
nepārsteidz. Viņa mēdza savus bērnus aizmirst arī mājās. Reiz, kad Baibai bija
seši un viņas brālim septiņi gadi, māte izgāja no mājas, aizslēdza durvis un
pazuda uz piecām dienām. Bērni dzīvoja tumšajā mājā vieni, nobijušies, pamesti,
izmisuši un izbadējušies. Viņi meklēja pa māju pārtiku, ar ko remdēt izsalkumu.
Mājā bija putraimi, tos viņi bēra ūdenī, lai uzbriestu un ēda aukstus. Pēc šīm
dienām māte atgriezās un tik novīpsnāja: “ak…jūs te bijāt, man aizmirsās!”
Kādas šausmas šiem mazajiem bērniem bija jāpārdzīvo, esot pilnīgi vieniem. Mājā
nebija neviena pie kā pieglausties, lai patvertos no briesmoņiem skapī. Nebija
neviena, kam lūgt padzerties vai lūgt pēc pārtikas. Tikai Baiba un viņas
brālis.
Es klausos Baibas stāstā
un nespēju salikt kopā savas sajūtas ar dzirdēto. Es zinu, ka stāsts ir
patiess. Viņas rokas trīc, acīs ir redzamas atmiņu sāpes, taču Baibas valoda ir
neticami tīra no žargoniem, lamu vārdiem. Runājot viņa lieto gana plašu vārdu
krājumu. Viņa atstāj intelektuāla cilvēka iespaidu. Kā gan bērnam, kuram līdz septiņiem
gadiem bija laupīta iespēja apgūt elementāras prasmes, kā gan sievietei, kura
ir alkoholiķe, ir izdevies apgūt tik tīru valodu? Viņas valoda raisa manī
cieņu. Tad viņa mani pārsteidz otro reizi – viņa atklāj savu kaislību pret
grāmatām. Vienīgā dāvana, vienīgā labā atmiņa, ko viņa atceras no savas
bioloģiskās mammas, ir lasītprasmes iemācīšana.
Viņas māte bija
inteliģenta sieviete, skolu beidza ar zelta diplomiem, taču tad strauji
pagrima. Septiņu gadu vecumā Baiba iemācījās lasīt. Pēc nokļūšanas audžu
ģimenē, viņa iepazina bibliotēkas un aktīvi sāka lasīt grāmatas. Viņa burtiski
ēda burtus. Baiba bija izlasījusi tik daudz grāmatu, ka mazajā lauku bibliotēkā
vairs nebija grāmatu, ko viņai izsniegt, vien Bībele, bet to Baiba atteicās
lasīt. Par grāmatām viņa stāsta ar milzu aizrautību. Viņa tikko man bija
atklājusi šaušalīgus notikumus savā bērnībā, bet te pēkšņi spēja skumjas
nomainīt priekā un aizrautīgi stāstīt par grāmatu maģisko pasauli.
Baibas prieks, vieglums
un pozitīvisms bija nākamais pārsteigums, kas mani gaidīja. Mūsu tikšanās
sākumā, viņa bija paspējusi dalīties ar skarbām bērnības atmiņām, tomēr pa vidu
starp stāstiem, viņa pamanījās iemest pa kādam jokam, kas negaidot mani
sasmīdināja. Tā viņa izstāstīja notikumu, kurā suns iekoda viņai sejā un vaiga
kauls pamatīgi iekaisa. Notikums traģisks, tomēr mēs abas smējāmies. Viņa
stāstīja un amizanti attēloja, kā mazais vaukšķis bija ieķēries viņas sejā un
karājās, kamēr viņa centās to nokratīt nost. Stāstu viņa beidza ar lepnu
paziņojumu: “Man ir ļoti noveicies, ka man nepaliek rētas. Pat pēc šī
atgadījuma, gandrīz nav manāmas notikuma pazīmes.” Viņa atrada pozitīvo šādā
notikumā. Turklāt vēl piebilda, ka suņi viņai joprojām patīkot, mazais suņuks
tak neesot bijis vainīgs. Lai gan kaķi viņai tīkot vairāk. Uzreiz viņa sāka
stāstīt skaistās atmiņas par kaķīti. Tie
Baibai iepatikās, kad nokļuva audžu ģimenē. Pēc mātes nāves Baiba tika aizvesta
uz audžu ģimeni (tie bija tāli mātes radinieki) un viņas brālis atradās
slimnīcā. Audžu mamma nezināja, kā rūpēties par mazu meitenīti, jo viņai pašai
bija tikai dēli. Lai kaut kā iesāktu rūpes par mazo meiteni, pirmajā dienā
audžu mamma atnesa no kūts Baibai mazu, melnu kaķēnu, kuram pat vēl nebija
atvērušās actiņas. Baiba ļoti pieķērās šim minkam un kopš tā laika dievina
melnus kaķus.
Dzīve audžu ģimenē arī
nebija leiputrija. Patēvs bija alkoholiķis, kurš bieži mēdza fiziski ietekmēt
bērnus. Taču Baiba par audžu ģimeni saka tikai labākos vārdus. Audžu mamma
centās, cik spēja. No viņiem nebija jūtama mīlestība, nebija glāstu vai
samīļošanas, taču vismaz no viņas bija jūtamas patiesas rūpes. Baiba viņu sauc
par īsto mammu. Cik bija viņas spēkos, tik šī mamma darīja. Taču lielā
saimniecība, par kuru bija jārūpējas, prasīja daudz audžummmas uzmanības, kuras
tik ļoti trūka Baibai. Viņa atcerējās, ka reiz piedalījās konkursā “Cālis” un
audžu mamma sēdēja starp skatītājiem. Baiba tobrīd jutusi tik spēcīgu lepnumu,
tik brīnišķīgu siltumu, redzot, ka viņa kādam rūp. Tāds nieks no dzīves, taču
redzu, ka Baiba to atceras ar prieku.
Viņai bērnībā bija
simtiem sāpīgu notikumu, kurus viņa man pastāsta bez emocijām, tomēr tos dažus
priecīgos, viņa atceras ar siltu smaidu uz lūpām. Es klausos un apbrīnoju viņas spēju būt tik
pozitīvai. Es vairākkārt jau esmu paspējusi apraudāties un pārāk bieži sirsnīgi
izsmējusies. Viņa tik stāsta man dažādus atgadījumus no savas dzīves, kuri gan
šokē, gan skumdina, gan sasmīdina, tomēr tie visi tiek stāstīti ar saudzīgu
vieglumu. It kā Baiba censtos pasargāt mani no savas dzīves. Tā teikt: “nevēlos
tev uzgrūst savas sāpes.” Es klausos un klausos, un nespēju saprast, no
kurienes nāk šī labestība, šis optimisms, šī humora izjūta. Patiesi! No
kurienes? Viennozīmīgi, viņai tas nav ielikts šūpulī ar dāsnu mīlestību no mātes
vai tēva. Tēvs no viņas atteicās uzreiz pēc dzimšanas. Viņa esot bijusi vienas
nakts sakara auglis.
Es klausījos viņas stāstu
un izmisīgi vēlējos Baibu apskaut. Ne tāpēc, ka viņa izrādītu vēlmi pēc maniem
pieskārieniem, bet gan tāpēc, ka man šķita tik negodīgi, ka kādam bērnam ir
laupīti tik svarīgie pieskārieni, tik svarīgā beznosacījumu mīlestība. Tomēr
Baiba runāja mierīgi. Viņa nebija ieņēmusi upura lomu, viņa nesūdzējās. Es
vaicāju, kāda bija viņas bērnība, un viņa man patiesi atbildēja. Tas arī viss,
nebija nekādu slēptu motīvu saņemt no manis žēlumu, vien patiess stāsts.
Es turpināju klausīties.
Tālāk
es uzzināju, ka jau agros pusaudžu gados viņa sākusi aizrauties ar alkoholu.
Pirmo reizi reibinošo dzērienu Baiba iepazina jau, kad māte vēl bija dzīva.
Viņa ielēja glāzē šņabi un mazam bērnam
deva pagaršot. Šo stāstot, Baiba skumji iesmejas, sakot: “laikam man
iegaršojās.” Es redzu, kas šis joks ir patiesu skumju un sirdsapziņas pārmetumu
pildīts. Viņas acīs ir redzams, ka ne mirkli viņa nelepojas, ka alkoholam ir
tik liela vara pār viņu.
Šobrīd
viņai ir divdesmit astoņi gadi. Savā īsajā dzīves laikā, viņa ir paspējusi
dzert tik pamatīgi, ka divas reizes dzīvē viņai ir apstājusies sirds. Trīs
reizes bijusi Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Viņa ir sabeigusi visas attiecības, kurās
jutusi mīlestību, ir sāpinājusi savus tuvākos, ir gulējusi uz ielas, ir bijusi
atskurbtuvē, uzbrukusi ārstiem, “atplīsusi” pie naktskluba ieejas, dzīvojusi
dažādos “pritonos”, vārdu sakot, piedzīvojusi kārtīga dzērāja smagākos
kritienus.
To,
ka viņai ir problēmas ar alkoholu, Baiba saprata jau gana agri – 23 gadu
vecumā. Toreiz viņai pirmo reizi apstājās sirds. Viņa bija naktsklubā, pamatīgi
dzēra. Kādā brīdī, viņa bija izgājusi ārā. Tur viņu atrada draugi, guļošu zemē,
zilu, gandrīz nedzīvu. Tika izsaukta ātrā palīdzība, kas, izmantojot
defibrilatoru, atdzīvināja viņu un aizveda uz slimnīcu. Baibas asinīs tika
atrastas 4,98 promiles alkohola. Tomēr nieka četras dienas pēc izrakstīšanas no
slimnīcas, viņa atkal “piemāvās” un izraisīja vēl vienu sirds apstāšanos.
Toreiz tas notika viņas brāļa klātbūtnē, viņš izsauca ātro palīdzību. Viņa
pārbiedēja savu brāli. Vienīgo cilvēku, kurš viņai ir īstā ģimene, vienīgo,
kurš viņai rūp. Brālis skrēja pakaļ ātrās palīdzības automašīnai līdz pat
slimnīcai. Šie notikumi lika Baibai saprast, ka viņas dzeršana nav vien normāla
izklaides sastāvdaļa. Alkohols ir viņas slimība, viņas vājība. Viņa vienkārši
nespēj kontrolēt tā lietošanu. Ikreiz, kad viņa sajūt tā garšu uz lūpām, viņa
ir zudusi tā valgos. Neeksistē vairs nekas cits, kā tikai vēlme dzīvot alkohola
radītajā trulumā, mākonī, necaurejamajā dūmakā. Viņa ar milzīgu smagumu
paskatās uz mani un saka: “Baidos, ka esmu tāda pati kā māte!”
Vai
var Baibu nosodīt? Vai var teikt, ka viņai ir vājš raksturs un griba? Ja kāds
tā izvēlas domāt, tad man ir žēl šī soģa. Man ir žēl, ka cilvēkos nav
iecietības un sapratnes. Baiba nav baudījusi glāstus, kas pienākas ikvienai
mazajai dzīvībiņai, kura nākusi šajā pasaulē tīra un šķīsta. Viņa nav
dzirdējusi mīlestības pilnus vārdus. Baudījusi skūpstus uz maigās zīdaiņa ādas.
Viņa nav pazinusi drošību, kuru sniedz vecāku mierinošais klēpis. Viņas sirdī
mīt sāpes, bailes un tumsa, kura vienmēr atrod veidu kā izlauzties uz āru, lai
spīdzinātu apziņu. Alkohols ir veids, kā viņa cenšas šos tumsas dēmonus
apklusināt. Taču, lai kā viņa vēlētos, alkohols vienmēr uzvar. Baiba atklāj, ka
viņas dzimtā, sievietes nav nodzīvojušas ilgāk par 32 gadiem.
Es
viņai vaicāju: “Vai tu vēlies nodzīvot ilgāk?”
Baiba
vēlas dzīvot, viņa vēlas uzveikt Zaļo pūķi. Šie viņas vārdi nav meli vai
izlikšanās. Ikviens, kurš reiz ir bijis atkarības važās, zina, cik ellišķīgi
mokoša ir nespēja pretoties. Cik spīdzinoša ir vainas sajūta pēc “plostiem”.
Cik nožēlojama ir dzīve, kurā tu nespēj kontrolēt savu rīcību. Tā tas vienkārši
ir. Tagad, runājoties ar Baibu, es redzu viņā spēku. Viņa jau ir paveikusi savā
labā tik daudz - viņa ir spējusi atzīt problēmas esamību, ir gājusi uz AA
sapulcēm, ir pati iestājusies Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, ir
centusies tikt Minesotas programmā. Viņa cenšas. Ceļš līdz skaidrībai nav rozēm
kaisīts, tas nav viegls.
Kā
alternatīvu alkoholam, lai cīnītos ar dvēseli plosošajām sāpēm, Baiba atrada
tetovēšanos. Tāpēc viņas ķermeni klāj tik daudz zīmējumu. Baibai izrādot un
stāstot šo attēlu nozīmi, es lokos smieklos. Tā ir Baibas burvība, rūpes par
to, lai, cik iespējams, neuzgrūstu savu smagumu man. Es kārtējo reizi apbrīnoju
viņas labo sirdi. No kurienes tā? No kurienes šis pozitīvisms?
Ar
Baibu ir viegli runāt. Pēc dažiem pazīšanās mirkļiem mēs “pļerkstam” kā senas
draudzenes. Tāpēc es jautāju: “Kā tev gāja skolā, vai bija viegli iedraudzēties
ar bērniem?” Izrādās, ka jā. Par spīti citādākai dzīvei, skolā Baiba mācēja
viegli uzturēt attiecības ar bērniem. Arī vēlāk viņa prata iedraudzēties,
smīdināt cilvēkus, veiksmīgi komunicēt. Taču liktenim ir savdabīga humora
izjūta. Baiba atklāja, ka ir homoseksuāli orientēta. Šis atklājums nāca pēkšņi,
kad, pašai negaidot, iemīlējās sievietē. Protams, alkoholisma dēļ Baiba
sagandēja šīs attiecības, gluži kā daudzas citas. Tomēr daudzas attiecības ar
draugiem viņai beidzās, jo draugi attālinājās viņas seksuālās orientācijas dēļ.
Tomēr, vai par to viņa sūkstēsies un čīkstēs? Nē, viņa kārtējo reizi pamanās
man atvainoties par savu stāstu, pamanās atkal pajokot, pamanās man kārtējo
reizi likt brīnīties – no kurienes šī labā sirds?
Tad
viņa izstāstīja stāstu, kas saraudināja mūs abas un man viss tapa skaidrs.
Viņas bērnībā bija kāda skaista, brīnišķīga atmiņa - viņas vectēvs. Cilvēks,
kurš mīlēja Baibu ar visu sirdi. Viņa atceras Opīša silto klēpi, maigo balsi,
kad viņš lasīja vakara pasaciņas. Viņa atceras, cik laimīga jutās, esot blakus
savas vectētiņam un jūtot šī cilvēka mīlestību. Ja viņai būtu iespēja kaut ko
vēlēties, viņa vēlētos mūžīgi saglabāt sajūtu, kuru juta šajos piecos dzīves
gados kopā ar vectētiņu. Viņa vēlētos, kaut spētu dzert mīlestību, kādu viņš
sniedza mazajam, vientuļajam bērniņam.
Viņas
vectēvs bija brīnišķīgs cilvēks. Viņš vienmēr rūpējās par citiem vispirms un
tikai tad domāja par sevi. Ja viņš mīlēja, tad ar visu sirdi. Un viņš mīlēja
Baibu. Baiba teju spēja sataustīt vectēva spēcīgo mīlestību. Opītis daudz
strādāja, taču katru brīvo brīdi viņš steidzās pie mazmeitiņas un veltīja savu
laiku viņai. Naktīs viņa gulēja blakus vectēvam un, jūtot silto ķermeni sev
blakus, jutās drošībā. Baiba atceras, ka vectēvs vizināja mazo meitenīti ar
mopēdu un visur ņēma sev līdzi. Baibas acīs mirdz asaras - siltas, laimes
pildītas asaras. Ar plaukstas virspusi viņa noslauka miklo vaigu.
Baibai
nebija lemts uzaugt vectēva siltajā azotē. Baibas opītim bija plaušu vēzis.
Viņš bieži klepoja, bet Baiba domāja, ka vectētiņš ir apslimis.
Baiba
dievināja vakara pasaciņu laiku. Vectēvs allaž paņēma mazmeitiņu sev klēpī.
Ļāva mazās meitenītes galviņai ērti uzgult uz viņa siltās krūts. Viņš lasīja
viņai pasaciņas un pavadīja gulēt. Būdama maza meitenīte, viņa bija
iemācījusies atpazīt, kad tuvojas vakars un opīša lasīšana. Kādā vakarā, kad viņš
izlasīja pasaciņu, Baiba iemiga viņam klēpī un iemiga arī viņš. Tikai vectētiņš
vairs nekad nepamodās. Viņš atstāja šo pasauli, turot klēpī savu mīļoto
mazmeitiņu. Vēl ilgi pēc tam Baiba vakaros sauca un meklēja Opīti, taču viņš
vairs nekad neatnāca. Baiba no visas sirds cer, ka vectētiņš aizgāja no šīs
dzīves laimīgs. Cilvēki, kuri pazina veco vīru, saka, ka viņam bijusi sulīga
humora izjūta un laba sirds un to ir mantojusi Baiba.
Tagad
man viss top skaidrs. Šis cilvēks, šie daži beznosacījuma mīlestībā vadītie
brīži, ir devuši Baibai to, ko es iepazinu šodien – labestību, pozitīvismu un
spēku. Viņa cītīgi meklē veidu, kā izbrist no alkoholisma muklāja aiz cieņas
pret vectēvu, kurš dāvāja viņai savu labo sirdi.
Es atgriežos savā automašīnā, lai brauktu mājās un
staroju siltās sajūtās. Esmu priecīga, ka sāku projektu “Putnu Būris”, jo tas
man deva iespēju iepazīt tādus cilvēkus kā Baiba. Es neesmu satikusi šo jauno
sievieti viņas pagrimuma dziļākajos posmos. Es zinu, ka viņa, būdama alkohola
varā, ir pastrādājusi nepiedodamas lietas, taču es zinu arī to, cik ļoti viņu
moka nožēla un vēlme mainīt savu dzīvi. Es nespēju viņai palīdzēt, vien varēju
uzklausīt viņas stāstu. Taču es ceru, ka šis stāsts ļaus ikvienam lasītājam
ielūkoties to trako dzērāju, kurus manām pārdzērušos uz ielas, dzīves
aizkulisēs un pamanīt viņos cilvēkus. Ceru, ka ar laiku izdosies veicināt
plašāku atkarību ārstniecības programmu klāstu, kurās tādiem cilvēkiem kā
Baiba, kura vēlas ārstēties, būtu iespējams vērsties.
Paldies Baibai par viņas
stāstu!
Autors: Zane Nuts
Ja arī jūs savā dzīvē esiet saskāries ar atkarībām, lūdzu dalieties ar savu stāstu. Jūs variet sazināties ar mums rakstot uz biedribaputnuburis@gmail.com, un mēs atradīsim veidu kā pierakstīt jūsu stāstu. Anonimitāti garantējam.