Datorspēlēm uzdāvināju 8760 stundas no savas dzīves!
Mūsdienās, kad esam brīvi cilvēki un spējam iegādāties visu, ko sirds kāro, un zinātnieki turpina izgudrot arvien jaunas lietas, kā atvieglot mūsu dzīvi, laiks ir vienīgais, ko mēs nespējam ietekmēt. Iztērēto laiku nav iespējams nopirkt veikalā, ar to nav iespējams kaulēties, to nevar atgūt. Diemžēl es šo vērtību izšķiedu, truli spēlējot datorspēlēs. Tagad es par to vairs nebēdāju - kas bijis, bijis! Priecājos, ka varu uz šo savu dzīves posmu atskatīties, kā jokainu mirkli no manas dzīves, taču atkārtot to vairs nevēlos.
Datori mani ir interesējuši jau no agras bērnības. Pirmo reizi datorspēles sāku spēlēt, kad man bija kādi septiņi gadi un jau toreiz tas šķita kaut kas maģisks – aizraujošs veids, kā pavadīt laiku. Sākotnēji datorspēles bija nevainīga izklaide laikā, kad nebija darāms nekas cits. Nevar teikt, ka biju bērns, kas neprata citādāk spēlēties. Man patika arī laiku pavadīt ārā un spēlēties ar bērniem, tomēr dators mani allaž vilināja.
Ik pa laikam uzspēlēt kādu datorspēli nebija nekas slikts, visi bērni tā darīja un bieži tās pat spēlējām kopā. Tomēr citiem tas tā arī palika kā rets hobijs, vai arī viņi pārstāja spēlēt vispār, bet es datorspēles iemīlēju arvien vairāk.
Mana dzīve ritēja kā normālam jaunietim pieklājas – mācījos, strādāju un uzsāku pirmās nopietnās attiecības. Šķita, ka mana dzīve rit tā, kā tam jābūt. To, ka, spēlēdams datorspēles, es pavadu arvien vairāk laika, es pat nemanīju. Gadiem skrienot, pienāca laiks, kad vēlējos katru brīvo brīvi pavadīt, spēlējot datorspēles. Kad pabeidzu skolu, tad pie datora pavadīju lielāko daļu sava brīvā laika. Kā acis vaļā, tā sēdos pie datora. Laiks ritēja, un tieksme pēc datora pieauga.
Ar draudzeni kopā bijām vairākus gadus. Starp mums biežāk parādījās nesaskaņas, kurām es nepievērsu vērību. Līdz kādā dienā viņai apnika cīnīties par manu uzmanību, un viņa vienkārši aizgāja.
Pats par sevi saprotams – es biju pārsteigts. Kā viņa tā uzdrīkstējās? Mēs bijām tik ilgi kopā, bijām pieraduši viens pie otra, plānojām kopīgu nākotni, viss bija kārtībā. Taču viņa vienkārši ņēma un mani pameta. Tā vienkārši. Pārsteigumu nomainīja skumjas, tad dusmas, līdz es vienā dienā paskatījos uz sevi spogulī un pirmo reizi ieraudzīju, par ko biju kļuvis.
Tas nebiju es. Spoguļa atspulgā stāvēja miesās izblīdis puišelis, kurš sen zaudējis saikni ar realitāti. Es svēru… ciparus nesaukšu, jo tie neatspoguļo īstenību, bet, ticiet man, es svēru krietni par daudz. Es centos atcerēties un saprast, kurā brīdī biju kļuvis tik resns un kurā brīdī bija sākušas ļodzīties manas attiecības, un šajās atmiņās atradu vien kaudzi ar datorspēlēm.
Es apsēdos un ilgu, ilgu laiku liku kopā stundas, kuras biju pavadījis sēžot pie datora. Pēc maniem aprēķiniem, es biju pavadījis Doomā veselu gadu no savas dzīves. Ar to es nedomāju, ka vienu gadu šad tad spēlēju, bet gan to, ka precīzi viens gads man ir zudis, izdzēsts no dzīves kā nebijis. Tikpat labi es varēju gulēt komā, vienīgā atšķirība ir tā, ka komā mani neviens nebūtu barojis ar tik neveselīgu vai treknu pārtiku. Kad spēlēju, es ēdu, bet tam, ka ēdu, es nesekoju līdzi. Spēlēju un liku mutē pārtiku.
Datorspēlēm ir tāda īpaša burvība - tās tevi paņem tik cieši, ka nejūti laiku. Piemēram, klasisks piemērs ir ar iešanu gulēt. Vakarā pēc darba vai skolas es apsēdos pie datora, sāku spēlēt. Domāju - drusku uzspēlēšu pirms miega. Kad paceļu acis no datora – pulkstenis man saka, ir jau trīs naktī, laiks iet gulēt, bet es nodomāju - ja jau ir trīs, tad vairs nav vērts doties čučēt un turpinu spēlēt, līdz dzirdu, ka mamma vai kāds cits mani aicina brokastīs. Šādi es varēju spēlēt tikmēr, kamēr atslēdzos vai bija obligāta vajadzība doties prom – skola/darbs vai kāds jau bļāva uz mani, ka vajadzētu tā kā izkustēties.
Loģiski, ka pie šāda režīma citas dzīves norises nešķiet diez ko aizraujošas, tu esi noguris, jo maz gulēts, izsalcis, jo aizmirsi paēst vai neatceries sevi ēdam. Tā es dzīvoju gadiem, citreiz vairāk, citreiz mazāk iegrimstot datorspēlēs, bet viennozīmīgi nedzīvojot pilnvērtīgi.
Kopš manas liktenīgās tikšanās ar spoguli esmu mainījis savu ikdienu. Pirmā lieta, ko darīju, – sāku sportot. Es nometu uzaudzēto lieko svaru un atguvu spēku kaulos. Līdz ar kustībām es atguvu arī dzīvesprieku. Uzsāku jaunas attiecības un neplānoju datorspēlēm ļaut tās sabojāt. Iestājos autoskolā un nomainīju darbu. Atklāju, ka patiesībā dzīvē ir tik daudz kā interesanta!
Savā ziņā man paveicās, ka savas neveselīgās attiecības ar datorspēlēm atklāju tik agri, esmu vēl jauns un man bija viegli novērst sekas, taču šo zaudēto dzīves gadu es neatgūšu nekad.
Vienmēr piedomājiet pie tā, ko darāt. Dzīvē ir svarīga mērenība. Ne jau datorspēles bija vainīgas, ka nespēju tās beigt spēlēt. Daudzi cilvēki tās pamēģina un tikai retu reizi uzspēlē, nedaudz izklaidējās un beidz spēlēt, taču, iespējams, šie cilvēki mēdz aizmirsties alkoholā, narkotikās vai caurām dienām skatās meksikāņu seriālus. Dzīve nav viegla, un mums šodien ir tik daudz veidu, kā aizbēgt no ikdienas un aizmirsties. Tomēr tāda ir dzīve - tajā ir prieki un bēdas, tajā ir labas un sliktas dienas, un mums nav jābēg no tās, bet tā pilnvērtīgi jāizdzīvo.
Brendens, 24 gadi.
Stāstu pierakstīja: Zane Nuts
Ja arī jūs savā dzīvē esiet saskāries ar atkarībām, lūdzu dalieties ar savu stāstu. Jūs variet sazināties ar mums rakstot uz biedribaputnuburis@gmail.com, un mēs atradīsim veidu kā pierakstīt jūsu stāstu. Anonimitāti garantējam.