Atkarīgo domāšana
Praktizējošs psihiatrs Ābrahams Dž. Tverskis ir sarakstījis 121 lapaspusi īsu grāmatu, kurā kodolīgi ir izskaidrota atkarīgu cilvēku domāšana. Nav būtiskas nozīmes, vai cilvēks ir atkarīgs no alkohola, narkotikām, procesiem vai ir līdzatkarīgs, jo domāšanas veids visiem ir gaužām līdzīgs, ja ne absolūti vienāds. Izcila grāmata gan profesionāļiem, gan ikvienam, kas vēlas iepazīt atkarīgo domāšanas veida lamatas un izvairīties no tām.
Ņemot vērā, ka vairums cilvēku ir no kaut kā atkarīgi, tad, lasot grāmatu, ir iespējams vietām atpazīt arī savu domāšanas deformāciju. Piemēram, es zinu, ka esmu līdzatkarīga, tomēr nebiju iedomājusies, ka kāda man ierasta rīcība patiesībā ir šīs līdzatkarības sekas un izpausme. Pēc grāmatas izlasīšanas, es spēju atpazīt sev tipisko rīcību un kritiski to izvērtēt, un nepieciešamības gadījumā pārtraukt destruktīvi rīkoties.
Grāmatā ir vairākas īsas nodaļas, kurās aplūkotas dažādas atkarīgo uztveres īpatnības. Kā piemēru šeit citēšu nodaļu ar nosaukumu "Vaina un kauns".
Atšķirība starp vainu un kaunuGalvenā atšķirība starp vainu un kaunu ir šāda: Cilvēks ar vainas izjūtu saka: "Es jūtos vainīgs par to, ko esmu izdarījis." Savukārt nokaunējies cilvēks saka: "Es kaunos par to, kāds esmu."Kāpēc šī atšķirība ir tik svarīga? Tāpēc, ka cilvēki var atvainoties, atlīdzināt, labot kļūdas, lūgt piedošanu par to, ko ir izdarījuši, bet viņi spēj nožēlojami maz izmainīt savu būtību. Cilvēks, kurš izjūt kaunu, nemaz necenšas, domādams: "Es nevaru mainīt savu būtību. Ja esmu veidots no nevērtīgāka materiāla, tad man nav ne mazākā iemesla censties sevi izmainīt. Tās būtu veltīgas pūles."Vainas izjūta var izraisīt vēlmi rīkoties un laboties. Kauna izjūta noved pie rezignācijas un bezcerības. Atkarīgo detalizēta izpēte un analīze bieži atklāj to, ka šiem cilvēkiem ir ļoti zems pašvērtējums un dziļi iespiedusies mazvērtīguma izjūta.Kādēļ atkarīgie izjūt kaunu?Zema pašvērtējuma un kauna izjūta atkarīgajiem vairumā gadījumu ir pastiprināta. Apstākļi, kas parasti izraisa vainas izjūtu emocionāli veselīgos cilvēkos, atkarīgajos rada kaunu gluži kā īssavienojums.Tā kā atkarīgo domāšana bieži noved pie nepiedienīgas, bezatbildīgas un amorālas rīcības, ir milzum daudz iemeslu, lai atkarīgajam izveidotos liela vainas izjūta. Bet notiek pilnīgi pretējais - viņus pārņem dziļš kauns. Kauns ir ne tikai neproduktīvas, bet pat kavējošas jūtas. Dziļais kauns, ko jūt atkarīgie, noved pie domām, ka ir veltīgi kaut ko mainīt. Vainu var izpirkt, izdarot kaut ko labu, bet labojums nespēj mainīt bojāto materiālu, no kura, kā paši atkarīgie domā, viņi ir veidoti.Nožēla atkarīgajiem ir tikpat bieži sastopama īpašība, cik plaši izplatītas ir pienenes pavasarī. Atkarīgie mēdz liet sirdi plosošas asaras. Ikviens klausītājs, kurš nav iepazinies ar atkarīgo domāšanu, apzvērēs, ka šis dziļu nožēlu jūtošais cilvēks taču nekad vairs nepieskarsies pudelei vai narkotikām. Eds, četrdesmit gadus vecs elektriķis, ieradās rehabilitācijas centrā no citas pilsētas, jo vīrietis baidījās, ka, ārstējoties savā dzīvesvietā, visi uzzinās par viņa alkoholismu. Uzņemšanā Eds pauda dziļu nožēlu: "Kā gan es varēju iegrūst tādā negodā cilvēkus, kurus mīlu? Kā es to varēju nodarīt saviem tuvākajiem? Es viņus mīlu, bet esmu izturējies slikti. Es labāk nogalināšu sevi nekā ņemšu kaut pilienu mutē."Vēlu tajā pašā vakarā medmāsa mani paaicināja un teica, ka Eds uzvedies dīvaini. Pēc mana ierosinājuma viņa pārmeklēja Eda istabu un atrada degvīna pudeli, kurā bija palikusi vairs tikai trešdaļa dzēriena. Eda nožēla nebija nepatiesa, bet tajā varēja just kauna, nevis vainas izjūtu. Edam šķita: lai ko viņš darītu, viņš vienmēr būs slikts vīrs un tēvs un būšana skaidrā prātā viņu nepadarīs par labāku cilvēku. Vīrietim bija kaut kā jāatbrīvojas no ciešanām un posta, ko viņš bija nodarījis savai ģimenei, bet, tā kā viņš juta, ka nav nekādas atšķirības, vai viņš dzer vai ne, viņš atkal ķērās pie degvīna, ko slepeni bija ienesis ārstniecības iestādē, kurā bija plānojis kļūt par atturībnieku. Psiholoģe un atkarību speciāliste Rokele Lērnere uzskata, ka pēc 12 soļu ārstniecības programmas izpildes kauns pārvēršas vainas izjūtā. Programma palīdz atkarīgajiem saprast, ka viņi ir slimi. Lai gan atkarīgos uzskata par pilnīgi atbildīgiem par savu rīcību, tomēr viņi nav vainīgi, ka slimo ar šo slimību. No atkarīgajiem tiek gaidīts, ka viņi ievēros ārstniecības programmas nosacījumus un pilnībā atturēsies no apreibināšanās, kā arī mainīs sava rakstura iezīmes. Kad atkarīgajam šķiet, ka viņš tiek pieņemts no citu ārstējamo puses, un kad viņš saprot, ka tie, kas ievēro programmas nosacījumus un ir veikuši būtiskas izmaiņas savā raksturā, tiek cienīti un mīlēti, viņš sāk domāt, ka arī pats savā būtībā spēj būt labs cilvēks. Lai sasniegtu šādu rezultātu, ir vajadzīga atturība un personības "kapitālremonts". Tādā veidā kauns pārtop vainā. Personības revīzija, tās iezīmju apspriešana ar kādu citu cilvēku un labošanās uzsākšana - visas šīs darbības sāk mazināt vainas izjūtu. Atkarīgie, kuri veic šos soļus, kļūst par konstruktīvām personām un sāk saņemt mīlestību un cieņu ģimenē un sabiedrībā.
Šis ir tikai viens piemērs. Grāmata pauž daudzus atkarīgā domāšanas aspektus, kas palīdz izprast viņu rīcību un atkarību.
Manuprāt, grāmata vairāk ir noderīga tiem, kuri saskaras ar atkarīgajiem, jo uzzinātā informācija palīdzēs izprast šo cilvēku rīcību un būs iespējams izvērtēt savu rīcību, ko darīt vai nedarīt saskarsmē ar atkarīgo. Lai gan grāmata būtu noderīga arī pašiem atkarīgajiem, taču šaubos, ka dziļi atkarīgs cilvēks spētu uztvert tajā teikto, vismaz kamēr viņš turpina aktīvi lietot psihoaktīvās vielas.
Lai vai kā, šī grāmata ir interesanta, viegli uztverama, ātri izlasāma un noderēs ikvienam.
Autors: Zane Nuts