Putnu Būris - Dzīvesstāsti

Mans Crazy stāsts, kā es aizbraucu līdz pasaules malai

Wed, 25 Sep 2019 08:54:00 +0000

Ikviens stāsts ir stāstīšanas vērts un cilvēkiem nepieciešams. Projekts "Putnu Būris" tika radīts, lai dotu iespēju cilvēkiem, kuri saskārušies ar atkarībām, nodot savus stāstus pasaulē, lai tie atrod dzirdīgas ausis, kurām tos kādā dzīves posmā ir svētīgi dzirdēt. Cik vien tas ir iespējams, es cenšos neieviest nekādu personisko cenzūru šajā projektā, lai nenoliegtu kādu no metodēm, kuras palīdzējušas cilvēkiem atrast ceļu prom no atkarībām. Šis ir stāsts, par kuru pats autors saka: "nedaudz crazy." Tomēr esmu pateicīga Edgaram, ka viņš dalījās ar mani un piekrita dalīties arī ar Jums - lasītājiem. Ceru, ka viņa stāsts palīdzēs kādam atpazīt sevi un noticēt, ka no atkarības ir iespējams atbrīvoties.

Lūk, viņa stāsts (centīšos to jums nodot, cik iespējams tādu, kā to saņēmu):

Hmm, ar ko, lai sāk? Nedaudz jokaini ir atskatīties atpakaļ, jo pēdējos piecus gadus esmu cits cilvēks. Lai stāsts kaut kā veidotos, sākšu no bērnības. Esmu dzimis piecu bērnu ģimenē, uzaudzis lauku miestā ar nosaukumu Daibe. Mani sauc Edgars, bet vārdam šajā stāstā nav nozīmes. Mana bērnība nebija idilliska, bet par briesmīgu to arī nevar nosaukt. Agrā bērnībā piedzīvoju vecāku šķiršanos. Ne gluži parastu: viņi juridiski bija precējušies, dzīvoja dažu soļu attālumā viens no otra, taču kopā arī viņi nebija. Tāds savāds ģimenes modelis, ko bērnam vērot. Būdams mazs bērns, esmu piedzīvojis arī seksuālu vardarbību. Iespējams, tieši tas, bet varbūt vienkārši daudzu apstākļu sakritība, noveda mani līdz pamatīgai alkohola lietošanai, nemitīgai marihuānas pīpēšanai, deviņu gadu ilgai smēķēšanai, pilnai mutei lamuvārdu un slimīgai pornogrāfijas vērošanai. Alkoholu iepazinu gana agri. Dzīvojot kopā ar brāļiem laukos, ziņkārīga eksperimentēšana bija ierasta lieta. Dzīves laikā paguvu izmēģināt dažādus dzeršanas paveidus - esmu lacis divlitrīgos alus apšaubāmās kompānijās, mudinājis jaunākus bērnus par sevi lietot alkoholu un vēlāk, pārvācoties uz Rīgu, esmu iepazinis arī "izsmalcināto" dzeršanu. Respektīvi, apgrozījies gana turīgu ļaužu lokā un dzēris "stilīgi". Nelepojos ne ar vienu no saviem alkohola patēriņa paradumiem.Rīgā iepazinu arī marihuānu, kura kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Tie, kas lepni apgalvo, ka tā nespēj radīt atkarību, visticamāk jau ir atkarīgi un dzīvo pašapmānā. Es patstāvīgi pīpēju šo populāro narkotiku aptuveni divus gadus. Dienu no dienas. Zem dūma jutos lieliski (starp citu, tagad jūtos tikpat labi, arī vairs nepīpējot, bet tolaik nezināju, ka tas vispār ir iespējams). Dzīve šķita daudz skaistāka, mierīgāka, jautrāka. Nesaskatīju tajā nekā slikta. Arī pornogrāfijas skatīšanās loma pieauga manā dzīvē. Mēdzu to vērot reizēm pat piecas vai sešas reizes dienā, turklāt nebija nozīmes - biju viens vai kopā ar draudzeni. Tas bija slimi, bet bija arī reizes, kad blakus gultā man guļ sieviete, bet es izvēlos lūrēt porņikus. Loģiski, ka manā nenobriedušajā galvā kokteilis, ko veidoja alkohols, marihuāna un pornogrāfija, radīja pieaugošu, slimīgu dzīves uztveri. Atceroties visas lietas, ko esmu darījis, man ir pretīgi ap sirdi. Tik tiešām - slimas, stulbas, pretīgas lietas esmu sadarījis savā agrīnajā dzīves posmā. Esmu laimīgs, ka tagad esmu cits cilvēks - piecus gadus neesmu dzēris ne piles alkohola, neesmu smēķējis ne marihuānu, ne parastās cigaretes, vairs neskatos pornogrāfiju un pat rupji nelamājos. Esmu laimīgs un ar mieru sirdī. Baisais dzīves posms man ir beidzies. Tomēr, kā tas notika, lūk, tas ir gana aizraujošs stāsts:Es biju divdesmit piecus gadus jauns, kad kopā ar draugu nolēmām ar autostopiem aizceļot līdz pasaules malai "Sagres" Portugālē. Tas ir rietumu galējais punkts, kas atrodas vairāk kā četrus ar pusi tūkstošus kilometru attālumā no Latvijas. Manas angļu valodas zināšanas bija švakas, cerēju izlīdzēties uz drauga zināšanām. Arī naudas man bija maz. Tik vien kā pilnas kabatas ar marihuānu, kuru tolaik audzēju pats. Tas bija aprīļa mēnesis, kad naktīs temperatūra noslīdēja zem nulles grādiem. Diži neko neplānojot, mēs ar mazām mugursomām plecos aizgājām uz tuvāko lielceļu un devāmies savā avantūrā. Ceļš nebija vienkāršs. Gana ātri sākām daudz kašķēties ar draugu. Tikai tad, kad sapīpējos, uz mirkli viss šķita skaisti un forši. Mūsu ceļš līdz gala mērķim ilga vairāk nekā pusotru mēnesi. Bija neskaitāmas reizes, kad vienkārši vēlējos nozust no šī ceļa, taču kaut kā saņēmos turpināt. Pa ceļam mēs piedzīvojām lērums atgadījumu. Ēdām mēs ļoti maz. Mūsu dienas iztiku veidoja viens kukulis maizes un pa ceļam atrasti augļi. Dzērām mēs ūdeni. Dienas pavadījām uz lielceļa, bet naktīm snaudā kur pagadās. Mums pat nebija telts. Pa ceļam kāpām svešos auto, ļāvām sevi vest uz priekšu un katru brīdi atdevāmies marihuānas viltīgajam mierinājumam. Es domāju, ka dzīvoju aizraujošu dzīvi. Taču nebiju gaidījis, ka tieši šis piedzīvojums liks man beidzot saskatīt, cik patiesībā biju nožēlojams. Kādā dienā Portugālē mēs sastapām vietējos jauniešus, kuri piedāvāja mums kopā patusēt kaut kādā pagrabā. Ilgi nedomājot, metāmies kārtējā piedzīvojumā. Tusiņš izvērtās pamatīgā dzeršanā. Mums tika dots kaut kāds vietējais brūvējums, kurš manam ziemeļnieka kuņģim izrādījās par ņipru. Taču es tik un tā to izdzēru pamatīgā daudzumā un vakarā attapos, četrrāpus agoniski vemdams miskastē. Es jutos pretīgi, nožēlojami un sasodīti slims. Sajūta bija, ka todien izvēmu visu savu dzīvi. Es mocījos uz grīdas un kādā brīdī ievēroju, ka man blakus stāv mans draugs - ceļojuma pavadonis, tobrīd galvenā uzticības persona. Viņš stāvēja malā, ņirdza un filmēja mani. Es apzinos, ka līdzīgā situācijā, iespējams, uzvestos tieši tāpat, taču tas nemaina to, ka tobrīd jutos pārskaities uz draugu. Man patiešām bija neiedomājami slikti, bet atbalsta vietā saņēmu ņirgāšanos. Ko padarīt - tāda tā alkohola/narkotiku pasaule ir. Citādas vērtības, citāda attieksme pret notiekošo. Man šis mirklis no dzīves izrādījās "tas" mirklis. Mirklis, kad dzīve pēkšņi mainās. No rīta es biju atguvies no pretīgās alkoholiskās dziras važām, bet joprojām pārskaities uz savu ceļojuma kompanjonu. Mēs uzmetām plecos somas un turpinājām savu ceļojumu. Klusēdami gājām pa ceļa malu, līdz sasniedzām apli. Aplī bija paredzēts nogriezties, bet es burtiski sevī dzirdēju balsi, kas teica: "Turpini iet uz priekšu". Man nebija nekādu racionālu apsvērumu šo balsi klausīt - valodas zināšanas, karte, smartphones - viss - bija mana drauga rokās. Nebija nekāda iemesla pamest draugu. Taču es to izdarīju. Es vienkārši turpināju iet taisni un aizgāju prom no viņa. Paliku viens, bez pārtikas, naudas un idejām, kā atgriezties Latvijā. Somā es atradu lapu un pildspalvu. Uzrakstīju uz lapas lieliem burtiem HELP un pielīmēju sev pie muguras. Nezinu, vai nostrādāja šis uzraksts, bet turpmākajā ceļojumā es iepazinu portugāliešu labestību un cilvēku atvērtību. Es zināju, ka kaut kur šajā reģionā ar busiņu ceļo mana drauga (cita drauga) tētis. Diemžēl es nezināju, kur viņi ir, kā viņus atrast. Es vienkārši turpināju iet. Portugāļi ļoti atsaucīgi mani uzņēma savā automašīnā. Es gana ātri aizbraucu līdz pilsētai Porto. Šajā pilsētā es apsēdos uz sola, lai rakstītu dienasgrāmatu. Drīz man pievienojās kāds necila izskata kungs. Viņš bija netīrs un apbružāts. Man nepatika, ka viņš cenšas apsēsties man blakus. Tāpēc gana rupjiem vārdiem liku viņam to saprast. Taču šis vīrs nesatricināmā miera noteica, "I am God!" un uzreiz aizgāja prom. Tie vārdi bija jokaini. Pirmajā mirklī man tas šķita smieklīgi, bet gana pēkšņi sajutu dīvainu apjausmu. Es pat vairs nespēju saprast, vai tie patiesi bijuši vīra mutiski izteikti vārdi. Katrā ziņā pār mani nāca negaidīta apjausma. Es atcerējos un pa īstam apzinājos visas pretīgās lietas, kuras biju darījis: cilvēkus, kuru biju apsmējis, ļaunus vārdus, ko biju veltījis mīļajiem, manis veiktās pārestības. Pirmo reizi dzīvē es apzinājos savu rīcību, turklāt patiesi to nožēloju. Es pavadīju krietnu laiku tā sēžam un nožēlojot. Tad piecēlos un turpināju ceļu uz priekšu.Es aizgāju līdz Spānijai un vienā pilsētā vairs nespēju nostopēt automašīnas. Tas šķita neierasti, jo līdz šim, kopš pametu draugu, stopēšana veicās labi. Man vajadzēja virzīties uz priekšu, bet iekšā bija sajūta, ka jāatgriežas tikko pamestajā Spānijas pilsētā. Tikko kā biju atgriezies, es saņēmu SMS. Tur rakstīja šis drauga tētis: "Mēs būsim uz A8 ceļa." Man nebija ne jausmas, kur tas ir. Vietējiem iedzīvotājiem izjautāju par šo ceļu, un, izrādās, tas atradās pretējā virzienā no turienes, kur biju devies. Respektīvi, ja es būtu turpinājis iet uz priekšu un nostopējis auto, būtu palaidis garām iespēju atgriezties Latvijā ar drauga tēti.Tonakt mēs sastapāmies. Izrādās, drauga tētis bija kristietis un lika man novilkt mugurā esošo t-kreklu ar miroņgalvu. Es nekavējoties paklausīju un pat izmetu šo maiku miskatē. Viņi man iedeva jaunu maiku. Busiņā bija vairāki cilvēki, kur visi, izrādās, bija kristieši. Viņi busiņā nerunāja par Dievu, bet daudz dziedāja slavēšanas dziesmas. Jokaini, bet šīs dziesmas man radīja baigo kaifu. Caur šīm dziesmām es izpeldējos dīvainā klātbūtnē. Neticami, bet man tas ļoti patika. Es jutu tādu patiesu, nejustu mīlestību viņos. Mēs šādi ceļojām, līdz apstājāmies pie kādas baznīcas un viņi teica: "Ja vēlies, nāc iekšā!" Es paklausīju. Nesapratu, kas tur notiek. Šķita, ka baznīcā tiek veikti kādi jocīgi rituāli. Es toreiz nepazinu Dievu, bet savā galvā noteicu: "Dievs, es šo nesaprotu, tāpēc iešu ārā." Ārā es sastapu vienu melnādainu cilvēku, kurš palūdza man attaisīt vienu trauku. Pēc tam viņš apsēdās man blakus un teica: "Atdod man manu marihuānu." Es biju šokā par viņa pieņēmumu. Tas gan bija pareizs - man kabatā tiešām bija lērums narkotiskā auga. Visu ceļu, kopš iekāpu drauga tēta busiņā. iekšēji es jutos slikti, ka pakļauju riskam cilvēkus, kuri man izpalīdz. Respektīvi, ja mūs apturētu, tad pie manis esošais marihuānas daudzums būtu gana liels, lai nepatikšanas būtu pilnīgi visiem. Tomēr mani sirdsapziņas pārmetumi nebija gana spēcīgi, lai es brīvprātīgi atbrīvotos no šīs savas iemīļotās narkotikas. Es vīrietim atbildēju: "Kas tu esi galīgi ku-kū? Man nav nekādas marihuānas!"Viņš tomēr nelikās mierā un teica vēlreiz: "Atdod man manu marihuānu." Sasodīti jocīgi, taču pēkšņi es sajutu sirdī vajadzību paklausīt, tāpēc ieliku roku kabatā un atdevu viņam visu. Tik jocīgi, bet tajā brīdī es jutu, ka no maniem pleciem būtu nocelta klints. Mani pēkšņi nemocīja lieka nasta. Palēnām pieauga manī patīkama eiforiska brīvības sajūta. Pēc šī notikuma ar mani sāka notikt daudz dažādu patīkamu notikumu. Todien es sāku meklēt Dievu. Pārstāju ticēt sakritībām un ļāvu sev ieklausīties Dievā. Es nemeklēju Dievu baznīcā, bet ļāvu viņam vadīt sevi. Sāku lasīt Bībeli un ļāvu sevī ienākt tās mācībām. Es iepazinu arī Jēzu Kristu. Es pēkšņi spēju redzēt daudz tālāk, dziļāk. Es dzīvē jūtu patiesu vieglumu. Es uzticos Dievam, un viņš mani vienmēr nomazgā un piepilda. Kopš šiem notikumiem es vairs neesmu atkarīgs, ja nu vienīgi no Dieva. Lai Dievs ar Jums visiem! Novēlu Jums visiem atrast cerību sev un saviem spēku, atrast spēku uzticēties Dievam. Noticēt, ka mums katram ir nozīme šajā dzīvē. Esiet svētīti! Paldies Edgaram par viņa stāstu.

Stāstu pierakstīja: Zane Nuts

Cilvēks ar labo sirdi

Sun, 28 Apr 2019 10:46:00 +0000

“Cik sen tu nelieto alkoholu?” Es vaicāju mūsu tikšanās sākumā.

“Pusotru mēnesi!” Viņa atbildēja.

Es pārsteigta lūkojos sievietē. Priekš cilvēka, kurš beidzis plostot tik nesen, viņa izskatījās pat ļoti labi. Sejā nebija manāmas ierastās alkoholisma pazīmes. Taču es negaidīju, ka šis būs tikai pirmais no daudzajiem pārsteigumiem, kādus viņa man sagādās.

Tiesa, šīs jaunās sievietes izskats vairumu cilvēku mulsinātu. Viņu nekādā ziņā nevar dēvēt par parastu sievieti. Viņas ķermeni klāj neskaitāmi tetovējumi, galvu sedz īsi apgriezti mati, viņai ir asi sejas vaibsti. Ja viņa būtu tēls no kādas grāmatas, viņa viennozīmīgi būtu galvenā varone kādā “krimiķī” – pārprasta, nepieņemta, nedaudz biedējoša pēc sabiedrības standartiem. Viņa nav gluži Līsbeta Salandere no grāmatas “Meitene ar pūķa tetovējumu”, taču vienlīdz labi spētu būt. Taču viņas netipiskais, savā ziņā pat skarbais izskats slēpj asprātīgu šarmu, raupju inteliģenci, un pats galvenais – patiesi labu sirdi. Tikai ieskatoties tuvāk viņas sejā, var ieraudzīt labsirdīgās acis un kautro smaidu. Tomēr, lai to ieraudzītu, ir nepieciešams viņai pieiet klāt gana tuvu un noņemt no acīm aizspriedumu masku.

Es neesmu pārliecināta, vai man izdosies atrast vārdus, lai aprakstītu sajūtas, ko viņa manī raisīja, taču es ļoti centīšos, jo, goda vārds, viņa ir dzīvs piemērs tam, ka nedrīkst cilvēkus vērtēt virspusēji.

Es saukšu šo sievieti par Baibu. Tas, protams, nav viņas īstais vārds.

Kad satiku Baibu, bija jūtams, ka viņa uztraucas. Šis satraukums bija saprotams, viņa gatavojās atklāt savu dzīvesstāstu pilnīgam svešiniekam. Mēs apmainījāmies pāris pieklājības frāzēm, apspriedām dažus dzīves sīkumus un ķērāmies klāt galvenajam. Jokaini, bet bija apbrīnojami viegli sarunāties ar Baibu. Nebija jūtamas nekādas barjeras vai izlikšanās. Nekā. Viņa bija tieši tāda, kāda ir. Bez maskām.

Pēc mana lūguma, viņa sāka stāstīt par sevi. Kad Baibai bija septiņi gadi, viņas māte izdarīja pašnāvību. Taču tas, šķiet, nebija pats trakākais, kas viņas dzīvē noticis. Iespējams, dzīve kopā ar māti bija vēl smagāka, nekā dzīve bez viņas. Viņas mamma pirmo reizi Baibu nosauca par meitu dienā, kad izdarīja pašnāvību. Viņa piegāja pie Baibas, uzspieda viņai uz pieres skūpstu, kas, šķiet, bija viens no retajiem pieskārieniem, ko mazā meitene bija jutusi no savas mammas, un teica: “Lai tev dzīvē veicas, meitiņ!” Pēc tam viņa aplika sev ap kaklu cilpu un brīvprātīgi pameta šo pasauli, saviem bērniem atstājot vien pēcnāves vēstules.

Baiba nav siltu atmiņu[1] par bioloģisko mammu. Māte nemēdza viņai pieskarties, izrādīt mīlestību, rūpēties. Pat elementāras dzīvībai un veselībai svarīgas lietas Baiba nepazina. Viņa iemācījās staigāt tikai piecu gadu vecumā. Māte mājās uzturējās katru dienu ar citu vīrieti un allaž bija pilnīgi piedzērusies. Līdz septiņu gadu vecumam Baiba un viņas brālis nezināja, ko nozīmē svētki - nedz Ziemassvētki, Jāņi, Lieldienas, pat ne to, ka tiek svinētas dzimšanas dienas (to viņiem iemācīja audžu mamma). Viņi nekad nav saņēmuši dāvanas vai apsveikumus no savas bioloģiskās mātes.

Māte nerūpējās par bērnu drošību. Baiba atceras, ka ilgu laiku gulēja slimnīcā. Šķiet, viņai bija kādi četri gadi. Mājās ieradās mammas draudzene un nesaprata, kāpēc Baiba visu laiku raud. Viņa pacēla mazo bērniņu un atklāja, ka meitene guļ pamatīgos izkārnījumos, kur jau iemitinājušies tārpi. Tie bija radījuši iekaisumu bērna ādā. Sieviete nogādāja Baibu slimnīcā. Viņa bija bērns, tāpēc nezina, cik ilgi tika ārstēta, taču skaidri atceras to, ka bija viena – māte viņu ne reizi neapciemoja. Vien šī mātes draudzene apraudzīja mazo, vientuļo bērniņu. Taču mātes rīcība viņu nepārsteidz. Viņa mēdza savus bērnus aizmirst arī mājās. Reiz, kad Baibai bija seši un viņas brālim septiņi gadi, māte izgāja no mājas, aizslēdza durvis un pazuda uz piecām dienām. Bērni dzīvoja tumšajā mājā vieni, nobijušies, pamesti, izmisuši un izbadējušies. Viņi meklēja pa māju pārtiku, ar ko remdēt izsalkumu. Mājā bija putraimi, tos viņi bēra ūdenī, lai uzbriestu un ēda aukstus. Pēc šīm dienām māte atgriezās un tik novīpsnāja: “ak…jūs te bijāt, man aizmirsās!” Kādas šausmas šiem mazajiem bērniem bija jāpārdzīvo, esot pilnīgi vieniem. Mājā nebija neviena pie kā pieglausties, lai patvertos no briesmoņiem skapī. Nebija neviena, kam lūgt padzerties vai lūgt pēc pārtikas. Tikai Baiba un viņas brālis.

Es klausos Baibas stāstā un nespēju salikt kopā savas sajūtas ar dzirdēto. Es zinu, ka stāsts ir patiess. Viņas rokas trīc, acīs ir redzamas atmiņu sāpes, taču Baibas valoda ir neticami tīra no žargoniem, lamu vārdiem. Runājot viņa lieto gana plašu vārdu krājumu. Viņa atstāj intelektuāla cilvēka iespaidu. Kā gan bērnam, kuram līdz septiņiem gadiem bija laupīta iespēja apgūt elementāras prasmes, kā gan sievietei, kura ir alkoholiķe, ir izdevies apgūt tik tīru valodu? Viņas valoda raisa manī cieņu. Tad viņa mani pārsteidz otro reizi – viņa atklāj savu kaislību pret grāmatām. Vienīgā dāvana, vienīgā labā atmiņa, ko viņa atceras no savas bioloģiskās mammas, ir lasītprasmes iemācīšana.

Viņas māte bija inteliģenta sieviete, skolu beidza ar zelta diplomiem, taču tad strauji pagrima. Septiņu gadu vecumā Baiba iemācījās lasīt. Pēc nokļūšanas audžu ģimenē, viņa iepazina bibliotēkas un aktīvi sāka lasīt grāmatas. Viņa burtiski ēda burtus. Baiba bija izlasījusi tik daudz grāmatu, ka mazajā lauku bibliotēkā vairs nebija grāmatu, ko viņai izsniegt, vien Bībele, bet to Baiba atteicās lasīt. Par grāmatām viņa stāsta ar milzu aizrautību. Viņa tikko man bija atklājusi šaušalīgus notikumus savā bērnībā, bet te pēkšņi spēja skumjas nomainīt priekā un aizrautīgi stāstīt par grāmatu maģisko pasauli.

Baibas prieks, vieglums un pozitīvisms bija nākamais pārsteigums, kas mani gaidīja. Mūsu tikšanās sākumā, viņa bija paspējusi dalīties ar skarbām bērnības atmiņām, tomēr pa vidu starp stāstiem, viņa pamanījās iemest pa kādam jokam, kas negaidot mani sasmīdināja. Tā viņa izstāstīja notikumu, kurā suns iekoda viņai sejā un vaiga kauls pamatīgi iekaisa. Notikums traģisks, tomēr mēs abas smējāmies. Viņa stāstīja un amizanti attēloja, kā mazais vaukšķis bija ieķēries viņas sejā un karājās, kamēr viņa centās to nokratīt nost. Stāstu viņa beidza ar lepnu paziņojumu: “Man ir ļoti noveicies, ka man nepaliek rētas. Pat pēc šī atgadījuma, gandrīz nav manāmas notikuma pazīmes.” Viņa atrada pozitīvo šādā notikumā. Turklāt vēl piebilda, ka suņi viņai joprojām patīkot, mazais suņuks tak neesot bijis vainīgs. Lai gan kaķi viņai tīkot vairāk. Uzreiz viņa sāka stāstīt skaistās atmiņas par kaķīti. Tie Baibai iepatikās, kad nokļuva audžu ģimenē. Pēc mātes nāves Baiba tika aizvesta uz audžu ģimeni (tie bija tāli mātes radinieki) un viņas brālis atradās slimnīcā. Audžu mamma nezināja, kā rūpēties par mazu meitenīti, jo viņai pašai bija tikai dēli. Lai kaut kā iesāktu rūpes par mazo meiteni, pirmajā dienā audžu mamma atnesa no kūts Baibai mazu, melnu kaķēnu, kuram pat vēl nebija atvērušās actiņas. Baiba ļoti pieķērās šim minkam un kopš tā laika dievina melnus kaķus.

Dzīve audžu ģimenē arī nebija leiputrija. Patēvs bija alkoholiķis, kurš bieži mēdza fiziski ietekmēt bērnus. Taču Baiba par audžu ģimeni saka tikai labākos vārdus. Audžu mamma centās, cik spēja. No viņiem nebija jūtama mīlestība, nebija glāstu vai samīļošanas, taču vismaz no viņas bija jūtamas patiesas rūpes. Baiba viņu sauc par īsto mammu. Cik bija viņas spēkos, tik šī mamma darīja. Taču lielā saimniecība, par kuru bija jārūpējas, prasīja daudz audžummmas uzmanības, kuras tik ļoti trūka Baibai. Viņa atcerējās, ka reiz piedalījās konkursā “Cālis” un audžu mamma sēdēja starp skatītājiem. Baiba tobrīd jutusi tik spēcīgu lepnumu, tik brīnišķīgu siltumu, redzot, ka viņa kādam rūp. Tāds nieks no dzīves, taču redzu, ka Baiba to atceras ar prieku.

Viņai bērnībā bija simtiem sāpīgu notikumu, kurus viņa man pastāsta bez emocijām, tomēr tos dažus priecīgos, viņa atceras ar siltu smaidu uz lūpām. Es klausos un apbrīnoju viņas spēju būt tik pozitīvai. Es vairākkārt jau esmu paspējusi apraudāties un pārāk bieži sirsnīgi izsmējusies. Viņa tik stāsta man dažādus atgadījumus no savas dzīves, kuri gan šokē, gan skumdina, gan sasmīdina, tomēr tie visi tiek stāstīti ar saudzīgu vieglumu. It kā Baiba censtos pasargāt mani no savas dzīves. Tā teikt: “nevēlos tev uzgrūst savas sāpes.” Es klausos un klausos, un nespēju saprast, no kurienes nāk šī labestība, šis optimisms, šī humora izjūta. Patiesi! No kurienes? Viennozīmīgi, viņai tas nav ielikts šūpulī ar dāsnu mīlestību no mātes vai tēva. Tēvs no viņas atteicās uzreiz pēc dzimšanas. Viņa esot bijusi vienas nakts sakara auglis.

Es klausījos viņas stāstu un izmisīgi vēlējos Baibu apskaut. Ne tāpēc, ka viņa izrādītu vēlmi pēc maniem pieskārieniem, bet gan tāpēc, ka man šķita tik negodīgi, ka kādam bērnam ir laupīti tik svarīgie pieskārieni, tik svarīgā beznosacījumu mīlestība. Tomēr Baiba runāja mierīgi. Viņa nebija ieņēmusi upura lomu, viņa nesūdzējās. Es vaicāju, kāda bija viņas bērnība, un viņa man patiesi atbildēja. Tas arī viss, nebija nekādu slēptu motīvu saņemt no manis žēlumu, vien patiess stāsts.

Es turpināju klausīties.

Tālāk es uzzināju, ka jau agros pusaudžu gados viņa sākusi aizrauties ar alkoholu. Pirmo reizi reibinošo dzērienu Baiba iepazina jau, kad māte vēl bija dzīva. Viņa ielēja glāzē šņabi un mazam bērnam deva pagaršot. Šo stāstot, Baiba skumji iesmejas, sakot: “laikam man iegaršojās.” Es redzu, kas šis joks ir patiesu skumju un sirdsapziņas pārmetumu pildīts. Viņas acīs ir redzams, ka ne mirkli viņa nelepojas, ka alkoholam ir tik liela vara pār viņu.

Šobrīd viņai ir divdesmit astoņi gadi. Savā īsajā dzīves laikā, viņa ir paspējusi dzert tik pamatīgi, ka divas reizes dzīvē viņai ir apstājusies sirds. Trīs reizes bijusi Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Viņa ir sabeigusi visas attiecības, kurās jutusi mīlestību, ir sāpinājusi savus tuvākos, ir gulējusi uz ielas, ir bijusi atskurbtuvē, uzbrukusi ārstiem, “atplīsusi” pie naktskluba ieejas, dzīvojusi dažādos “pritonos”, vārdu sakot, piedzīvojusi kārtīga dzērāja smagākos kritienus.

To, ka viņai ir problēmas ar alkoholu, Baiba saprata jau gana agri – 23 gadu vecumā. Toreiz viņai pirmo reizi apstājās sirds. Viņa bija naktsklubā, pamatīgi dzēra. Kādā brīdī, viņa bija izgājusi ārā. Tur viņu atrada draugi, guļošu zemē, zilu, gandrīz nedzīvu. Tika izsaukta ātrā palīdzība, kas, izmantojot defibrilatoru, atdzīvināja viņu un aizveda uz slimnīcu. Baibas asinīs tika atrastas 4,98 promiles alkohola. Tomēr nieka četras dienas pēc izrakstīšanas no slimnīcas, viņa atkal “piemāvās” un izraisīja vēl vienu sirds apstāšanos. Toreiz tas notika viņas brāļa klātbūtnē, viņš izsauca ātro palīdzību. Viņa pārbiedēja savu brāli. Vienīgo cilvēku, kurš viņai ir īstā ģimene, vienīgo, kurš viņai rūp. Brālis skrēja pakaļ ātrās palīdzības automašīnai līdz pat slimnīcai. Šie notikumi lika Baibai saprast, ka viņas dzeršana nav vien normāla izklaides sastāvdaļa. Alkohols ir viņas slimība, viņas vājība. Viņa vienkārši nespēj kontrolēt tā lietošanu. Ikreiz, kad viņa sajūt tā garšu uz lūpām, viņa ir zudusi tā valgos. Neeksistē vairs nekas cits, kā tikai vēlme dzīvot alkohola radītajā trulumā, mākonī, necaurejamajā dūmakā. Viņa ar milzīgu smagumu paskatās uz mani un saka: “Baidos, ka esmu tāda pati kā māte!”

Vai var Baibu nosodīt? Vai var teikt, ka viņai ir vājš raksturs un griba? Ja kāds tā izvēlas domāt, tad man ir žēl šī soģa. Man ir žēl, ka cilvēkos nav iecietības un sapratnes. Baiba nav baudījusi glāstus, kas pienākas ikvienai mazajai dzīvībiņai, kura nākusi šajā pasaulē tīra un šķīsta. Viņa nav dzirdējusi mīlestības pilnus vārdus. Baudījusi skūpstus uz maigās zīdaiņa ādas. Viņa nav pazinusi drošību, kuru sniedz vecāku mierinošais klēpis. Viņas sirdī mīt sāpes, bailes un tumsa, kura vienmēr atrod veidu kā izlauzties uz āru, lai spīdzinātu apziņu. Alkohols ir veids, kā viņa cenšas šos tumsas dēmonus apklusināt. Taču, lai kā viņa vēlētos, alkohols vienmēr uzvar. Baiba atklāj, ka viņas dzimtā, sievietes nav nodzīvojušas ilgāk par 32 gadiem.

Es viņai vaicāju: “Vai tu vēlies nodzīvot ilgāk?”

Baiba vēlas dzīvot, viņa vēlas uzveikt Zaļo pūķi. Šie viņas vārdi nav meli vai izlikšanās. Ikviens, kurš reiz ir bijis atkarības važās, zina, cik ellišķīgi mokoša ir nespēja pretoties. Cik spīdzinoša ir vainas sajūta pēc “plostiem”. Cik nožēlojama ir dzīve, kurā tu nespēj kontrolēt savu rīcību. Tā tas vienkārši ir. Tagad, runājoties ar Baibu, es redzu viņā spēku. Viņa jau ir paveikusi savā labā tik daudz - viņa ir spējusi atzīt problēmas esamību, ir gājusi uz AA sapulcēm, ir pati iestājusies Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, ir centusies tikt Minesotas programmā. Viņa cenšas. Ceļš līdz skaidrībai nav rozēm kaisīts, tas nav viegls.

Kā alternatīvu alkoholam, lai cīnītos ar dvēseli plosošajām sāpēm, Baiba atrada tetovēšanos. Tāpēc viņas ķermeni klāj tik daudz zīmējumu. Baibai izrādot un stāstot šo attēlu nozīmi, es lokos smieklos. Tā ir Baibas burvība, rūpes par to, lai, cik iespējams, neuzgrūstu savu smagumu man. Es kārtējo reizi apbrīnoju viņas labo sirdi. No kurienes tā? No kurienes šis pozitīvisms?

Ar Baibu ir viegli runāt. Pēc dažiem pazīšanās mirkļiem mēs “pļerkstam” kā senas draudzenes. Tāpēc es jautāju: “Kā tev gāja skolā, vai bija viegli iedraudzēties ar bērniem?” Izrādās, ka jā. Par spīti citādākai dzīvei, skolā Baiba mācēja viegli uzturēt attiecības ar bērniem. Arī vēlāk viņa prata iedraudzēties, smīdināt cilvēkus, veiksmīgi komunicēt. Taču liktenim ir savdabīga humora izjūta. Baiba atklāja, ka ir homoseksuāli orientēta. Šis atklājums nāca pēkšņi, kad, pašai negaidot, iemīlējās sievietē. Protams, alkoholisma dēļ Baiba sagandēja šīs attiecības, gluži kā daudzas citas. Tomēr daudzas attiecības ar draugiem viņai beidzās, jo draugi attālinājās viņas seksuālās orientācijas dēļ. Tomēr, vai par to viņa sūkstēsies un čīkstēs? Nē, viņa kārtējo reizi pamanās man atvainoties par savu stāstu, pamanās atkal pajokot, pamanās man kārtējo reizi likt brīnīties – no kurienes šī labā sirds?

Tad viņa izstāstīja stāstu, kas saraudināja mūs abas un man viss tapa skaidrs. Viņas bērnībā bija kāda skaista, brīnišķīga atmiņa - viņas vectēvs. Cilvēks, kurš mīlēja Baibu ar visu sirdi. Viņa atceras Opīša silto klēpi, maigo balsi, kad viņš lasīja vakara pasaciņas. Viņa atceras, cik laimīga jutās, esot blakus savas vectētiņam un jūtot šī cilvēka mīlestību. Ja viņai būtu iespēja kaut ko vēlēties, viņa vēlētos mūžīgi saglabāt sajūtu, kuru juta šajos piecos dzīves gados kopā ar vectētiņu. Viņa vēlētos, kaut spētu dzert mīlestību, kādu viņš sniedza mazajam, vientuļajam bērniņam.

Viņas vectēvs bija brīnišķīgs cilvēks. Viņš vienmēr rūpējās par citiem vispirms un tikai tad domāja par sevi. Ja viņš mīlēja, tad ar visu sirdi. Un viņš mīlēja Baibu. Baiba teju spēja sataustīt vectēva spēcīgo mīlestību. Opītis daudz strādāja, taču katru brīvo brīdi viņš steidzās pie mazmeitiņas un veltīja savu laiku viņai. Naktīs viņa gulēja blakus vectēvam un, jūtot silto ķermeni sev blakus, jutās drošībā. Baiba atceras, ka vectēvs vizināja mazo meitenīti ar mopēdu un visur ņēma sev līdzi. Baibas acīs mirdz asaras - siltas, laimes pildītas asaras. Ar plaukstas virspusi viņa noslauka miklo vaigu.

Baibai nebija lemts uzaugt vectēva siltajā azotē. Baibas opītim bija plaušu vēzis. Viņš bieži klepoja, bet Baiba domāja, ka vectētiņš ir apslimis.

Baiba dievināja vakara pasaciņu laiku. Vectēvs allaž paņēma mazmeitiņu sev klēpī. Ļāva mazās meitenītes galviņai ērti uzgult uz viņa siltās krūts. Viņš lasīja viņai pasaciņas un pavadīja gulēt. Būdama maza meitenīte, viņa bija iemācījusies atpazīt, kad tuvojas vakars un opīša lasīšana. Kādā vakarā, kad viņš izlasīja pasaciņu, Baiba iemiga viņam klēpī un iemiga arī viņš. Tikai vectētiņš vairs nekad nepamodās. Viņš atstāja šo pasauli, turot klēpī savu mīļoto mazmeitiņu. Vēl ilgi pēc tam Baiba vakaros sauca un meklēja Opīti, taču viņš vairs nekad neatnāca. Baiba no visas sirds cer, ka vectētiņš aizgāja no šīs dzīves laimīgs. Cilvēki, kuri pazina veco vīru, saka, ka viņam bijusi sulīga humora izjūta un laba sirds un to ir mantojusi Baiba.

Tagad man viss top skaidrs. Šis cilvēks, šie daži beznosacījuma mīlestībā vadītie brīži, ir devuši Baibai to, ko es iepazinu šodien – labestību, pozitīvismu un spēku. Viņa cītīgi meklē veidu, kā izbrist no alkoholisma muklāja aiz cieņas pret vectēvu, kurš dāvāja viņai savu labo sirdi.

Es atgriežos savā automašīnā, lai brauktu mājās un staroju siltās sajūtās. Esmu priecīga, ka sāku projektu “Putnu Būris”, jo tas man deva iespēju iepazīt tādus cilvēkus kā Baiba. Es neesmu satikusi šo jauno sievieti viņas pagrimuma dziļākajos posmos. Es zinu, ka viņa, būdama alkohola varā, ir pastrādājusi nepiedodamas lietas, taču es zinu arī to, cik ļoti viņu moka nožēla un vēlme mainīt savu dzīvi. Es nespēju viņai palīdzēt, vien varēju uzklausīt viņas stāstu. Taču es ceru, ka šis stāsts ļaus ikvienam lasītājam ielūkoties to trako dzērāju, kurus manām pārdzērušos uz ielas, dzīves aizkulisēs un pamanīt viņos cilvēkus. Ceru, ka ar laiku izdosies veicināt plašāku atkarību ārstniecības programmu klāstu, kurās tādiem cilvēkiem kā Baiba, kura vēlas ārstēties, būtu iespējams vērsties.

Paldies Baibai par viņas stāstu!

Autors: Zane Nuts

Ja arī jūs savā dzīvē esiet saskāries ar atkarībām, lūdzu dalieties ar savu stāstu. Jūs variet sazināties ar mums rakstot uz biedribaputnuburis@gmail.com, un mēs atradīsim veidu kā pierakstīt jūsu stāstu. Anonimitāti garantējam.

Dzīve pirms un pēc Minesotas programmas

Wed, 23 Jan 2019 09:10:00 +0000

Esmu rūdīts alkoholiķis. Varbūt kāds vēlētos mani izlabot, – “tu biji rūdīts alkoholiķis”. Taču, lai cik ilgi es nelietotu alkoholu, es esmu un vienmēr būšu alkoholiķis. Tagad es to zinu un esmu laimīgs ar šo faktu, vismaz beidzot es atzīstu savu vājumu alkohola priekšā, un, līdz ar šo atziņu, nāk brīvība un spēja dzīvot piepildītu dzīvi bez piles grādīgās dziras. Ja runā par to, kāds es biju, tad mani var raksturot kā tos tipus uz kuru paskatoties vien īsu brīdi jau ir skaidrs, ka viņš ir pamatīgi nodzēries. Mans dzeršanas stāžs bija vairāki gadu desmiti, esmu izgulējis gana daudz grāvju, sāpinājis gana daudz cilvēku, sabeidzi gana pamatīgi veselību un noslīcinājis pudelē gana daudz sapņu. Ja atskatos uz savu dzīvi, tad varu teikt, ka dzīve pirms pārstāju plītēt nemaz nebija dzīve. Es esmu laimīgs vien pēdējos piecus gadus, kopš alkoholu nelietoju, un varu teikt, ka tikai tagad atkal dzīvoju pa īstam.

Minesotas programmā esmu bijis divas reizes. Tikai pēc otrās reizes, es iemācījos dzīvot skaidrā. Pirmajā reizē es nopietni nepievērsos programmai, vien pavirši mācījos un pildīju uzdevumus. Es spēju noturēties kādu laiku skaidrā, taču nebiju gatavs mainīt dzīvi un ātri iekāpu klasiskajā slazdā – domāju: “ja reiz gana ilgi esmu noturējies skaidrā, tad tagad esmu “iemācījies dzert””. Ak, cik es toreiz biju naivs…nē, es biju stulbs! Atceros, cik lepns biju, kad pēc sava skaidrības posma sadzēru ar kolēģiem un nākamajā dienā ierados darbā. Toreiz lielījos: "redziet, redziet visi, kā es māku dzert, es neesmu tāds kā biju, tagad esmu parasts cilvēks, kas kontrolē alkohola uzņemšanu!"

Jau nākamajā reizē, kad pieliku alkoholu pie lūpām dzēru tāpat kā iepriekš. Uzkāpu uz pamatīga plosta. Darbu ātri nodzēru. Neko es nebiju iemācījis, alkoholiķim dzert nemaz nav iespējams iemācīties. Dažu mēnešu laikā biju atkal nodzēries līdz līmenim kāds bija pirms Minesotas programmas iziešanas – man nebija darba, nebija naudas un biju pievīlis visus, kuri mani mīlēja un pats sevi. Nolēmu atgriezties programmā, šoreiz ar pilnīgi citu motivāciju.

Savā skaidrības laikā biju sapratis, ka skaidrā dzīvot ir labāk, tāpēc, kad uzsāku programmu atkārtoti, manis paša mērķis bija – izturēties pret to nopietni. Par laimi, tas nostrādāja un esmu skaidrā jau piecus gadus. Tagad, atskatoties uz savu dzīvi, bieži brīnos kāds esmu kļuvis, nemaz nezināju, ka tāds varu būt.

Dzīves posmā, kad alkohols bija mans sabiedrotais, es biju kautrīgs, intraverts, man bija daudz kompleksu, biju viegli aizkaitināms, nepatika pārmaiņas, ātri kļuvu nervozs. Biju pārliecināts, ka šāds ir mans rakstus, citādāku sevi es nepazinu. Tolaik manu raksturu veidoja vainas apziņa un pašpārmetumi. Mana dzīve ritēja divās nemitīgi atkārtojošās daļās. Miglas periodā, kad dzēru un gaužām maz atcerējos no dzīves un skaidrības posmā, kuru pilnībā atceros. Ikreiz, kad plosti beidzās un nācu pie sajēgas, tad sākās paģiru posms. Vispirms mocīja fiziskās paģiras – trīcēja viss ķermenis, sāpēja iekšas, bieži vēmu, mocījos galvas sāpēs. Taču šīs paģiras bija vien nieks, salīdzinot ar morālajām paģirām. Mūžīgie pašpārmetumi un grauzošā vainas apziņa spīdzināja mani. Bija sajūta, ka sātans ar asiem nagiem rauj kopā manu dvēseli. Es nespēju paskatīties uz sevi spogulī un nespēju skatīties acīs citiem cilvēkiem. Es apzinājos, ka mana eksistence šajā pasaulē ir lieka. Jutos kā gnīda, kā parazīts. Var pat teikt, ka kaunējos no tā, ka esmu dzīvs.

Kad morālo paģiru posms beidzās, tad nāca skaudrā realitāte. Ir jāēd un jāmaksā rēķini, bet naudas nav. Ir jāmeklē darbs. Sākās tāds kā dusmu periods. Likās, ka pasaule ir netaisnīga, ka nepamatoti mani nevēlas pieņemt darbā. Nepagāja ilgs laiks līdz šīs dusmas vajadzēja aizskalot ar alkoholu un es atkal sāku plostot. Tā ritēja mana dzīve. Migla – pretīgums – sāpes – dusmas un atkal migla.

Pēc Minesotas programmas, man nācās mācīties dzīvot no jauna. Programmas darbinieki man mācīja, ka jābūt patstāvīgam un nedrīkst atrast sev glābēju, kuram uzsēsties uz kakla, jo tad ātri iegrimšu vecajos dzīves paradumos. Man šī mācība nepatika, jo ārpasaule mani joprojām biedēja un tā šķita netaisna. Nebiju radis būt patstāvīgs un nebiju radis būt skaidrā. Tomēr bija zudušas dusmas, es vairs nevainoju citus pie savām problēmām. Sāku uztvert dzīvi tādu kāda tā ir, tāpēc nebija arī vajadzība pēc mierinošā alkohola.

Minesotas programma nav maģiska vieta, kur tiek ražoti laimīgi indivīdi. Tā ir vieta, kur tev parāda no malas kā tu līdz šim dzīvoji, izskaidro iemeslus kāpēc tu rīkojies tā kā rīkojies, palīdz izprast problēmu saknes un izravēt tās. Tas viss palīdz saņemties palikt skaidrā un sākt dzīvot no jauna. Taču pati dzīve vieglāka nepaliek.

Atstājot klīnikas telpas, es atgriezos realitātē – man nebija naudas, nebija savas dzīves vietas, biju viens kā pirks un man bija jālūdz palīdzība radiniekiem, taču apzinājos, ka šo palīdzību nedrīkstu izmantot. Gana mulsinoša sajūta ir neziņa kā savākt savu dzīvi. Man paveicās, ka visi no manis vēl nebija novērsušies. Kāds tuvinieks, kam nebija saistība ar manu dzeršanas vidi, izmitināja mani pie sevis un bija gana laipns, lai nemudinātu mani ātrāk nostāties uz kājām. Taču es tagad zināju, ka man ir jāiekārto pašam sava dzīve un nedrīkstu viņa laipnību izmantot mūžīgi.

Pats sameklēju darbu, lai gan bija jālūdz radinieku ierādīt kā lietot datoru, taču esmu lepns, ka pats ar visu tiku galā. Atceros, ka uz pirmo darba interviju devos pārbijies kā mazs bērns, kurš maldās pa tumsu. Trīcēju kā apšu lapa. Skaidri zinu, ka iepriekšējā dzīves posmā pie šāda stresa, es jau malkotu sīvo un attaisnotos ar vajadzību nomierināties. Par spīti satraukumam, es darbu dabūju. Tas prieks un lepnums par savu veikumu bija neaprakstāms. Tas sniedza pamatīgu pašpārliecinātības devu. Katra cītīgi nostrādātā diena bija kā maza uzvara. Biju noguris, bet lepns par sevi. Es atradu arī sev dzīvesvietu un tiklīdz saņēmu pirmo algu, izvācos no tuvinieka mājām. Biju pateicīgs viņam par palīdzību, taču man bija jāstāv uz savām kājām.

Tagad ir aizritējuši pieci gadi un es nespēju vairs aptvert kāds biju. Šodien esmu jautrs, pašpietiekams, patstāvīgs, spēcīgs. Ja nepieciešams, pat varu sevi aizstāvēt, kad priekšniecība netaisni izturas. Es nebaidos no cilvēkiem un pilnīgi brīvi spēju ar tiem komunicēt. Jā, man patīk vientulība, mierīgi pavadīt vakarus, bet es nemaz neesmu tāds kautrīgs, intraverts tirliņš par kādu sevi uzskatīju. Tas, ko visu dzīvi uzskatīju kā savas rakstura īpašības, tādas nemaz nebija. Alkohols bija transformējis manu personību. Kautrīgums, nepatstāvība, bailīgums, tas viss bija alkohola nopelns. Tagad es to zinu, jo joprojām turpinu sevi pārsteigt ar savu spēku un pašapziņu. Mana dzīve nav kā no grāmatām, esmu pusmūžu nodzīvojis un diez vai uzkāpšu Everestā vai pārpeldēšu Lamanšu, taču šādi sasniegumi man nav nepieciešami, lai es justos pelnījis būt dzīvs. Es smagi strādāju, dzīvoju gana pieticīgi, bet vairs nemokos kaunā, ka esmu dzīvs. Gluži pretēji, esmu lepns par savu eksistenci. Varu tikai cerēt, ka mans piemērs, spēs iedvesmot arī citus sākt ārstēties.

Esmu dzirdējis, ka daudzi cilvēki Minesotas programmu sauc par “smadzeņu skalošanas” vietu. Iespējams, to var saukt arī tā, jo cilvēks patiešām mainās. Es esmu pilnībā mainījies. Taču šīs pārmaiņas ir tikai uz labu. Tas cilvēks, ko daudzi domā pazīstam, nemaz nebiju es. Ja arī man ir izskalotas smadzenes, tad esmu priecīgs par šo skalošanu.

Avots: Anonīms

Stāstu pierakstīja: Zane Nuts

Datorspēlēm uzdāvināju 8760 stundas no savas dzīves!

Tue, 15 Jan 2019 09:27:00 +0000

Mūsdienās, kad esam brīvi cilvēki un spējam iegādāties visu, ko sirds kāro, un zinātnieki turpina izgudrot arvien jaunas lietas, kā atvieglot mūsu dzīvi, laiks ir vienīgais, ko mēs nespējam ietekmēt. Iztērēto laiku nav iespējams nopirkt veikalā, ar to nav iespējams kaulēties, to nevar atgūt. Diemžēl es šo vērtību izšķiedu, truli spēlējot datorspēlēs. Tagad es par to vairs nebēdāju - kas bijis, bijis! Priecājos, ka varu uz šo savu dzīves posmu atskatīties, kā jokainu mirkli no manas dzīves, taču atkārtot to vairs nevēlos.

Datori mani ir interesējuši jau no agras bērnības. Pirmo reizi datorspēles sāku spēlēt, kad man bija kādi septiņi gadi un jau toreiz tas šķita kaut kas maģisks – aizraujošs veids, kā pavadīt laiku. Sākotnēji datorspēles bija nevainīga izklaide laikā, kad nebija darāms nekas cits. Nevar teikt, ka biju bērns, kas neprata citādāk spēlēties. Man patika arī laiku pavadīt ārā un spēlēties ar bērniem, tomēr dators mani allaž vilināja.

Ik pa laikam uzspēlēt kādu datorspēli nebija nekas slikts, visi bērni tā darīja un bieži tās pat spēlējām kopā. Tomēr citiem tas tā arī palika kā rets hobijs, vai arī viņi pārstāja spēlēt vispār, bet es datorspēles iemīlēju arvien vairāk.

Mana dzīve ritēja kā normālam jaunietim pieklājas – mācījos, strādāju un uzsāku pirmās nopietnās attiecības. Šķita, ka mana dzīve rit tā, kā tam jābūt. To, ka, spēlēdams datorspēles, es pavadu arvien vairāk laika, es pat nemanīju. Gadiem skrienot, pienāca laiks, kad vēlējos katru brīvo brīvi pavadīt, spēlējot datorspēles. Kad pabeidzu skolu, tad pie datora pavadīju lielāko daļu sava brīvā laika. Kā acis vaļā, tā sēdos pie datora. Laiks ritēja, un tieksme pēc datora pieauga.

Ar draudzeni kopā bijām vairākus gadus. Starp mums biežāk parādījās nesaskaņas, kurām es nepievērsu vērību. Līdz kādā dienā viņai apnika cīnīties par manu uzmanību, un viņa vienkārši aizgāja.

Pats par sevi saprotams – es biju pārsteigts. Kā viņa tā uzdrīkstējās? Mēs bijām tik ilgi kopā, bijām pieraduši viens pie otra, plānojām kopīgu nākotni, viss bija kārtībā. Taču viņa vienkārši ņēma un mani pameta. Tā vienkārši. Pārsteigumu nomainīja skumjas, tad dusmas, līdz es vienā dienā paskatījos uz sevi spogulī un pirmo reizi ieraudzīju, par ko biju kļuvis.

Tas nebiju es. Spoguļa atspulgā stāvēja miesās izblīdis puišelis, kurš sen zaudējis saikni ar realitāti. Es svēru… ciparus nesaukšu, jo tie neatspoguļo īstenību, bet, ticiet man, es svēru krietni par daudz. Es centos atcerēties un saprast, kurā brīdī biju kļuvis tik resns un kurā brīdī bija sākušas ļodzīties manas attiecības, un šajās atmiņās atradu vien kaudzi ar datorspēlēm.

Es apsēdos un ilgu, ilgu laiku liku kopā stundas, kuras biju pavadījis sēžot pie datora. Pēc maniem aprēķiniem, es biju pavadījis Doomā veselu gadu no savas dzīves. Ar to es nedomāju, ka vienu gadu šad tad spēlēju, bet gan to, ka precīzi viens gads man ir zudis, izdzēsts no dzīves kā nebijis. Tikpat labi es varēju gulēt komā, vienīgā atšķirība ir tā, ka komā mani neviens nebūtu barojis ar tik neveselīgu vai treknu pārtiku. Kad spēlēju, es ēdu, bet tam, ka ēdu, es nesekoju līdzi. Spēlēju un liku mutē pārtiku.

Datorspēlēm ir tāda īpaša burvība - tās tevi paņem tik cieši, ka nejūti laiku. Piemēram, klasisks piemērs ir ar iešanu gulēt. Vakarā pēc darba vai skolas es apsēdos pie datora, sāku spēlēt. Domāju - drusku uzspēlēšu pirms miega. Kad paceļu acis no datora – pulkstenis man saka, ir jau trīs naktī, laiks iet gulēt, bet es nodomāju - ja jau ir trīs, tad vairs nav vērts doties čučēt un turpinu spēlēt, līdz dzirdu, ka mamma vai kāds cits mani aicina brokastīs. Šādi es varēju spēlēt tikmēr, kamēr atslēdzos vai bija obligāta vajadzība doties prom – skola/darbs vai kāds jau bļāva uz mani, ka vajadzētu tā kā izkustēties.

Loģiski, ka pie šāda režīma citas dzīves norises nešķiet diez ko aizraujošas, tu esi noguris, jo maz gulēts, izsalcis, jo aizmirsi paēst vai neatceries sevi ēdam. Tā es dzīvoju gadiem, citreiz vairāk, citreiz mazāk iegrimstot datorspēlēs, bet viennozīmīgi nedzīvojot pilnvērtīgi.

Kopš manas liktenīgās tikšanās ar spoguli esmu mainījis savu ikdienu. Pirmā lieta, ko darīju, – sāku sportot. Es nometu uzaudzēto lieko svaru un atguvu spēku kaulos. Līdz ar kustībām es atguvu arī dzīvesprieku. Uzsāku jaunas attiecības un neplānoju datorspēlēm ļaut tās sabojāt. Iestājos autoskolā un nomainīju darbu. Atklāju, ka patiesībā dzīvē ir tik daudz kā interesanta!

Savā ziņā man paveicās, ka savas neveselīgās attiecības ar datorspēlēm atklāju tik agri, esmu vēl jauns un man bija viegli novērst sekas, taču šo zaudēto dzīves gadu es neatgūšu nekad.

Vienmēr piedomājiet pie tā, ko darāt. Dzīvē ir svarīga mērenība. Ne jau datorspēles bija vainīgas, ka nespēju tās beigt spēlēt. Daudzi cilvēki tās pamēģina un tikai retu reizi uzspēlē, nedaudz izklaidējās un beidz spēlēt, taču, iespējams, šie cilvēki mēdz aizmirsties alkoholā, narkotikās vai caurām dienām skatās meksikāņu seriālus. Dzīve nav viegla, un mums šodien ir tik daudz veidu, kā aizbēgt no ikdienas un aizmirsties. Tomēr tāda ir dzīve - tajā ir prieki un bēdas, tajā ir labas un sliktas dienas, un mums nav jābēg no tās, bet tā pilnvērtīgi jāizdzīvo.

Brendens, 24 gadi.

Stāstu pierakstīja: Zane Nuts

Naktstauriņš

Tue, 15 Jan 2019 09:20:00 +0000

Šis ir mans stāsts. Tieši tāds, kāda ir bijusi mana dzīve – skarbs un nešķīsts. Tajā nebūs noklusētu mirkļu vai izpušķotu faktu. Tas būs tāds, kādu es atceros un joprojām izjūtu savu dzīvi. Ir pienācis laiks man to izstāstīt un dabūt kaut nelielu daļu smaguma nost no saviem pleciem.

Es esmu jauna, skaista, veselīga sieviete, var teikt, ka šobrīd esmu “skaistākajos gados”. Taču lielāko daļu savas dzīves es jūtos sakropļota, morāli izvarota, neglīta un novecojusi.

Esmu dzimusi un augusi kādā Latvijas pilsētā. Kurā? Tam nav nozīmes. Manis piedzīvotais varēja notikt jebkurā vietā. Esmu vidējais bērns trīs bērnu ģimenē, un mani vecāki bija alkoholiķi, lai gan tikai par mammu varu teikt, ka viņa bija mans vecāks.

Manas pirmās atmiņas no bērnības ir no laika, kad biju četrus, varbūt piecus gadus jauna. Kā jau tik agrām bērnības atmiņā ierasts, tās bija saraustītas un neskaidras. Atminos, ka bija kaut kāda svinēšana pie kaimiņiem, un pēc šīm svinībām es ienācu savas mājas istabā, man acīs iespīdēja spilgta gaisma no loga, bet, kad novērsu skatienu no loga, es ieraudzīju savu māti sēžam istabas stūrī un sevi žņaudzam. Atceros, ka man blakus bija tēvs un pēc tam mājās sākās kaut kāda ņemšanās. Nākamā epizode, ko atceros no tā paša vecuma posma, ir diena, kad tajā pašā istabā, pie tā paša izgaismotā loga sēdēju kopā ar brāli, kurš ir gadu vecāks par mani. Viņš sāka runāt pie galda un par to saņēma pamatīgu sitienu pa galvu no tēva. Brālis nokrita no krēsla, bet tēvs tikai nosteica: “Kogda ja jem,ja glux i nem”. Kad piespiežu sevi atcerēties bērnību, atmiņās uzplaiksnī tikai strīdi un nesaskaņas.

Neilgu laiku vēlāk, mamma bija slimnīcā – tikko bija piedzimis mans jaunākais brālis. Diemžēl viņš piedzima ar centrālās nervu sistēmas bojājumiem. Tikmēr es un vecākais brālis dzīvojām mājās kopā ar tēvu, un atminos jokainu mirkli – mūsu virtuvē mazgājās kaut kāds svešs puika, kurš bija aptaisījies uz virtuves pītā paklāja. Tēvs šo paklāju izmeta, bet mums lika teikt mammai, ka bija izlijusi zupa. Kad mamma ar jaundzimušo zīdainīti atgriezās mājās, tēvs ģimeni bija atstājis un aizgājis dzīvot pie draudzenes un viņas dēla.

Jaunākā brāļa veselības problēmu dēļ drīz pēc atgriešanās mājās mamma tika atkārtoti ievietota slimnīcā, bet es un vecākais brālis tikmēr dzīvojām pie tēva. Tolaik man bija seši gadi, un es ļoti ilgojos pēc mammas. Mans tēvs strādāja par smagās mašīnas autovadītāju. Kādu vakaru braucu viņam līdzi uz darbu un sāku raudāt, jo vēlējos pie mammas. Raudāju visu ceļu. Kad mašīna apstājās, tēvs izkāpa no mašīnas un dusmās par manu raudāšanu svieda man ar stikla pudeli, kas saplīsa uz ātrumkloķa un tās stikla lauskas pāršķēla manu ceļgalu. Nožēlu par savu rīcību viņš neizrādīja, vien bezkaislīgi uzlika plāksteri. Pat tagad, lūkojoties uz rētu, ir sajūta, ka šis notikums noticis vakar.

Nezinu, kādu iemeslu dēļ, bet atceros, ka tā gada Ziemassvētkos tēvs bija atgriezies ģimenē. Toreiz mamma ar kaimiņieni - abas sadzērušās - bija nolēmušas doties ķekatās, abas krāsojās un skaļi darbojās. Tēvs bija pārskaities. Pēc šiem svētkiem viņš no ģimenes aizgāja pilnībā un vairs nekad neatgriezās.

Diemžēl arī atmiņas par bērnudārzu nav patīkamas. Es gāju ar vecāko brāli vienā grupiņā. Tā kā brālis raustīja valodu, tad citi bērni par viņu ņirgājās un apsaukāja par psihopātu. Arī audzinātājas nebija iecietīgas. Atceros, ka reiz dzirdēju, kā audzinātāja sarunājamies ar kādu mammu manu brāli nosauca par debīlu. Jau toreiz zināju, ka šis nav labs apzīmējums.

Mamma dzīvi bērnudārzā nepadarīja vieglāku. Visspilgtāk atceros divus atgadījumus. Pirmais gadījums: bērnudārzā bija sporta spēles, un visiem bērniem bija jābūt vienādiem dzelteniem krekliņiem. Mamma solīja pirms spēlēm atnest, taču uz spēlēm nemaz neatnāca. Tā kā mums nebija atbilstoša apģērba, tad spēlēs piedalīties nevarējām, abi noskumuši un nokaunējušies sēdējām maliņā. Todien mums pakaļ ieradās mammas draudzene, kura apgalvoja, ka mamma saslimusi, bet realitātē tas nozīmēja – piedzērusies.

Otrs gadījums: bija vēls rudens. Mamma bija dzērusi un modināja mūs, lai mēs dotos uz bērnudārzu. Uz autobusu bija jāiet pašiem, tolaik man bija seši, brālim – septiņi gadi. Izgājām ārā, bet tur viss bija tumšs, un cilvēku bija gaužām maz. Sagaidījām un iekāpām autobusā, arī tas bija tukšs. Kad aizgājām pie bērnudārza, durvis bija ciet. Pirmajam sastaptajam garāmgājējām pajautājam: “Cik ir pulkstenis?” Izrādījās, ārā bija nakts, tuvojās pusnakts, mamma dzērumā nebija pamanījusi, ka ir apstājies pulkstenis.

Kamēr gremdējos atmiņās par bērnudārzu, galvā uzplaiksnīja kāds drūms atgadījums. Bija jūnijs, mazajam brālim bija jau gadiņš. Mammai mugurā bija krustmātes atdotā baltā kleita un katrā rokā pa somai, kas pilna tukšām alus pudelēm. Nesām tās nodot. Es stūmu ratus. Brīdī, kad šķērsojām ielu, no nekurienes uzradās motocikls, kas ietriecās ratos. Nākamais, ko atceros: mēs sēdējām mašīnā, un mammas baltā kleita izmirkusi brāļa asinīm. Brālis izdzīvoja, lai gan bieži esmu prātojusi, vai tāda dzīve, kāda bija mums, vispār bija dzīvošanas vērta.

Dzīve mājās turpinājās ierastā gultnē – mamma bieži plostoja, bet mēs, bērni, vientuļi un nobijušies eksistējām… Kaut kā izdzīvojām. Vēlāk mammai uzradās “draugi”. Tie bija dažādi vīrieši, pie kuriem viņa gāja “pasēdēt un parunāties”. Allaž, kad satumsa, gājām mammu meklēt, ja izdevās atrast, tad mammai bija ierasta frāze: “Ko jūs kā tādas astes velkaties man pakaļ?” Viņa bija mūsu māte, mēs mīlējām un uztraucāmies par viņu, lai kāda viņa bija, mums bija ieprogrammēts viņu mīlēt.

Ar laiku šie “draugi” sāka nākt arī uz mūsu māju. Brāļi drīkstēja iet gulēt, bet man bija jāsēž blakus mammai, jo viņa mani izmantoja kā aizsardzību, ja kāds no vīriešiem vēlētos kaut ko vairāk “paprasīt”. Kādā no reizēm, kad vīrietis vēlējās no mammas vairāk, mēs abas mukām ārā no dzīvokļa, atceros, ka stāvējām tumsā pie loga, gaidījām, kamēr vīrietis aizbrauc un klausījāmies, vai nav pamodies un neraud mazais brālis.

Kad mamma dzēra, man bieži bija jādzird viņu sūkstamies par vīriešiem, kā tie sievietei nevar dot neko labu, vien nodarīt sāpes un izvarot. Šīs sarunas manī raisīja kauna sajūtu, ka esmu sieviete.

Mamma dzēra bieži, un viņai bija niķis pēc piedzeršanās apgulties un tēlot, ka ir mirusi. Mēs visi trīs viņu visādi kustinājām, raudājām un lūdzām, lai viņa runā ar mums, bet viņa tikai gulēja un izlikās beigta. Tā viņai bija tāda kā spēle. Mēs bijām izmisuši, katru reizi raizējāmies par māti un mūsu sirdis plosīja sāpes. Bērnam ir grūti noteikt, vai cilvēks ir dzīvs vai miris, un mēs bieži baidījāmies, ka esam palikuši vieni, bet viņa allaž atjēdzās.

Tēvs nenāca mūs apciemot. Cik esmu dzirdējusi, sākumā viņš mēģinājis, bet mamma regulāri “zāģējusi”, un viņš pārtrauca censties. Jau laikā, kad mamma gaidīja jaunāko brāli, tēvam bija draudzene, bet viņš gulēja arī ar manu māti un rezultātā aplipināja viņu ar STS. Tēva jauno dzīvesbiedreni atceros kā riebīgu sievieti, viņa mūs saukāja par žurkām un savu dēlu klapēja kā pelavu maisu. Arī viņai bija pamatīgas alkoholisma problēmas, lai gan viņa skaitījās “kulturālā” dzērāja. Ja runājam par klapēšanu, arī manam tēvam šī bija mīļa nodarbe. Ja viņš sita, tad tieši pa galvu, visvairāk tika vecākajam brālim. Kādu dienu, kad mamma bija piedzērusies, tēvs atbrauca, bet mamma viņu nelaida iekšā. Kad tēvs grasījās doties prom, vecākais brālis atslēdza durvis un skrēja pakaļ tēva mašīnai un cik spēka sauca tēti, taču viņš neapstājās. Šī pārdzīvojuma dēļ brāļa balss raustīšanai pievienojās galvas purināšana.

Laiks ritēja un katra saskarsme, kas bija ar tēvu, apliecināja, ka neesam viņam ne nieka vajadzīgi, vien traucējuši parazīti, taču mēs vēlējāmies tēvu, vēlējāmies, lai kāds mūs mīlētu, lai kāds par mums rūpētos. Reiz kādā no mammas dzerstiņiem viņa vai kāds no viņas draugiem vai draudzenēm izsita dzīvoklī logu. Mamma lūdza tēvam, lai tas iestiklo, bet viņš rupji attrauca: “Tev aug puika, lai viņš arī stiklo.” Toreiz manam brālim bija astoņi gadi.

Skaists dzīves pavērsiens bija pārvākšanās. Iepriekš mēs dzīvojām 1-istabas dzīvoklī bez ērtībām, bet tad tikām pie pašvaldības nodrošināta 3-istabu dzīvokļa ar vietējo apkures katlu un vannu. Likās, ka beidzot mēs varēsim dzīvot. Tie bija deviņdesmitie gadi, un cerība uz labāku dzīvi ātri apsīka, visā Latvijā valdīja neiedomājama nabadzība. Tēvs alimentus maksāja neregulāri un niecīgas summas. Ja parādījās kāda nauda, mamma to nodzēra. Viņa dzēra vienu, divas, trīs dienas, tad sekoja lāpīšanās posms. Es izmisīgi lūdzos, lai mamma nenodzer naudu, taču lūgšanas netika saklausītas. Gluži pretēji - saņēmu pārmetumus, ka viņa dzeršot par spīti manām vaimanām. Kad uzaug šādos apstākļos, bērns vienmēr jūtas pie notikumiem vainīgs, tāda vienkārši ir bērna daba, taču papildus šai dabiskajai vainas sajūtai, mammas vārdi to pamatīgi pastiprināja.

Dienas, kad viņa dzēra, bija murgs. Nedrīkstēja iet gulēt, jo bija jāsēž un jārunā ar viņu. Tiklīdz zaudējām modrību un iemigām, viņa centās pakārties vai žņaudza sevi. Mans augums allaž bija saspringts, dvēsele smeldza sāpēs, mēs ar brāli divbalsīgi lūdzāmies: “Mammu nē, lūdzu, nē!” vienlaikus centos, lai nepamostas mazais brālis, kuram bija kādi trīs gadiņi. Tas bija tik sasodīti sāpīgi, tik smacējošas sāpes, izmisums, bailes. Neviens bērns nav pelnījis to just. Diemžēl alkohols un narkotikas tik daudz ģimeņu noved līdz šādām bērnu mokām. Šodien mierpilni stāstu šo savu stāstu nevis tāpēc, ka man nesāp, bet gan es vienkārši esmu iemācījusies sadzīvot ar šīm sāpēm. Tomēr pilnīgi viss, kas ar mani ir noticis, ietekmēja manu turpmāko dzīvi. Nesteigšos notikumiem pa priekšu.

Mammas rīcība ietekmēja mūs visus, bet, šķiet, vecāko brāli visvairāk. Atceros, ka vienu nakti, kad mamma dzērumā bija izpaudusies, brālis paķēra baltu adītu šalli un aizskrēja uz tualeti... Zināju kāpēc, tāpēc skrēju pakaļ. Precīzi atceros, kā viņš tumsā sēdēja uz poda aptinis šalli ap kaklu un žņaudza sevi.

Dienas mamma pavadīja gultā. Turpat arī pīpēja. Tā kā nebija malkas, ar ko kurināt plašo dzīvokli, sasprāga radiatori un mēs visi dzīvojām vienā istabā.

Kad paaugāmies, tad mammai sākās jauns niķis. Ikreiz, kad iebildām viņas dzeršanai, viņa dzina mūs ārā no mājas: “Vācieties, ejiet pie tēva!” Reizēm aizgājām, pa vienam, bet jau nākamajā dienā nācām mājās vai mamma nāca mums pakaļ. Pie tēva mūs nevēlējās viņa draudzene un bieži dzina prom. Finansiāli tēvs dzīvoja ļoti labi, bija atradis labu darbu, bet mēs cietām badu. Dienās, kad biju pie tēva fiziski jutos labāk, tur bija silti un tīrs, bet emocionāli jutos lieka un negaidīta.

Mamma nestrādāja, un naudas nebija. Mums nebija, ko ēst. Mamma pati neēda, lai mums pietiktu. Apbrīnojami, cik cilvēka organisms ir izturīgs, mēs visi izturējām šo badošanos. Neatceros, kā tas sākās, bet, kad brālis bija desmit vai vienpadsmit gadus vecs, viņš kļuva par mūsu apgādnieku. Mums bija arī vecvecāki, taču līdzīgi tēvam arī viņi mūs nevēlējās redzēt.

Sākumā brālis vāca, lūžņus, ko nodot un nesa mājās kartonus un dēļus ar ko kurināt māju, vēlāk viņš sāka meklēt pārtiku atkritumos un nesa to mājās. Pats viņš nemazgājās, reizēm nespēju izturēt viņa smaku un berzu viņu. Man bija kauns par viņu un no viņa. Kad redzēju viņu uz ielas, izlikos, ka nepazīstu, un viņš izlikās, ka nepazīst mani. Reizēs, kad mammai vajadzēja smēķēt, brālis devās “ganībās” un lasīja izsmēķus.

Lai izdzīvotu, regulāri nācās aizņemties naudu. Protams, mamma pati to nedarīja. Viņas nostāja bija - gribi ēst, ej paprasi. Pārsvarā tas bija brālis, kas gāja un prasīja. Tas bija pazemojoši. Tad vēl mammai bija mūžīgā “audzināšanas” metode: ja viņu neklausīju, tad mani ignorēja nedēļu, dažreiz pat ilgāk. Manis vienkārši nebija. Tieši šī “ignorēšana” manī ir atstājusi visdziļākās traumas, jo jutu, ka no manas eksistēšanas nav nekādas nozīmes, tikpat labi varu arī nebūt.

Jo vairāk stāstu, jo sāpīgāk paliek šo visu atcerēties, taču saņemšos un pabeigšu stāstu.

Skolā negāja viegli. Mani bieži apsaukāja – tev nav tēva, tava māte ir dzērāja! Sāpēja katrs vārds. Man bija tikai viena draudzene, arī viņa bija no daudzbērnu ģimenes. Cik spēja šī meitene centās mums palīdzēt, čiepa pārtiku no savas mājas – cukuru, miltus, gaļu un nesa to man. Reiz par savas mammas kurpes atnesa manai mammai. Mūsu draudzībai nebija lemts turpināties mūžīgi, pieņemu, ka bija grūti izturēt tādu draudzeni kā es.

Skolu apmeklēju neregulāri, nemācījos. Klases vakaros mani nekad neievēroja, klases zēniem es nepatiku, tāpēc bieži par to raudāju. Šī bija kārtējā vieta, kur nebiju vajadzīga. Daudzas atmiņas ir sajukušas un haotiskas, bet atceros, ka reiz draudzenes mamma vaicāja vai man neesot utis, jo es visu laiku kasīju galvu. Izrādās to darīju uz nervu spriedzes dēļ.

Ar siltām atmiņām atceros savu klases audzinātāju. Viņa bija labs cilvēks, bija sajūta, ka viņa saprot mani un redz manī cilvēcīgu būtni. Viņa daudz runāja ar mani, reizēm, šķita, ka viņa ir vienīgais cilvēks, kas runā ar mani, tā patiesi runā. Reizēm, kad mocījos gastrīta sāpēs, viņa pat nopirka man siltas pusdienas. Tāpat viņa slavēja mani, ka esmu gudra un ļāva izteikties stundās. Ņemot vērā, ka es maz mācījos, šādas uzslavas man bija vitāli svarīgas, jo ļāva noticēt sev un saņemties. Viņa pievērsa man pastiprinātu uzmanību un motivēja mācīties.

Astotajā klasē es paliku uz otru gadu un tas man bija tāds kā lūzuma punkts, spēriens. Es nosolījos sev, ka mainīšu savu dzīvi. Vispirms es nomainīju skolu un jauno skolu pabeidzu ar ļoti labām sekmēm. Taču ar šo esmu jau aizsteigusies stāstam pa priekšu.

Iedzeršanas turpinājās. Dažreiz mukām ārā no mājām un slēpāmies kāpņu telpā, gaidījām, lai mamma aizmieg. Un tad lavījāmies mājās. Biju uzņēmusies par mazo brāli tādu kā mammas lomu. Centos viņu pasargāt. Bet diemžēl arī mazajam brālim bija attīstības traucējumi. Ja vecākais tāds bija sitienu radīts, tad mazais jau tāds piedzima. Viņu arī gaidīja speciālā skola. Centos gan mammu atrunāt, jo sapratu, ka tā skola viņam būs kā zīmogs visai dzīvei. Vecākais brālis tika nosūtīts uz speciālo internātskolu, kur bija viņa pirmā nelaimīgā mīlestība... Viņš to centās atrisināt kā mācēja, mēģinot pakārties. Audzinātājs viņu izglāba un “izmācīja” ar siksnu.

Taču skolā vecākais brālis ilgi nepalika. Tāpat viņš muka mājās. Mamma izlēma, ka labāk lai viņš ir mājās. Tad ir arī apgādnieks.

Gāja gadi, es pieaugu un sāku runāt mammai pretī. Ja sita man, tad situ pretī. Nesaku, ka tas bija pareizi, bet man likās - ja jau man stāsta lietas, kas man kā bērnam nav jāzina, tad mani neuzskata par bērnu un varu rīkoties kā pieaugusi. Mazais brālis kaut kā tika no daudz kā pasargāts, vismaz man toreiz tā šķita.

Vecākais brālis turpināja gādāt par mums kā prata, un es turpināju izvairīties no viņa. Par spīti viņa centieniem mūs apgādāt man pret viņu radās tāds kā riebums, mūžīgi pavadoša kauna sajūta par viņu un to, ka mani saistīja ar viņu. Es nepratu mīlēt, neviens to nebija man mācījis vai kaut reizi parādījis, es vienkārši vēlējos izdzīvot, taču brāļa eksistence man sāpīgi atgādināja par šausmām, kādas esmu piedzīvojusi.

Kad man apritēja septiņpadsmit, tad man sākās puišu laiks. Savu pirmo puisi neatceros. Psiholoģiski esmu viņu izslēgusi no savas apziņas, nespēju atcerēties viņa seju, jo, teiksim tā, pirmā seksuālā pieredze nebija tāda, kādai tai būtu jābūt... Es visu atceros, tikai ne seju.

Pēc tam, kad biju tam tikusi pāri, sapratu, ka vīrietim vajag seksu, un, tā kā izmisīgi vēlējos būt kādam vajadzīga, tad devu viņiem to, ko no manis gaidīja. Taču nevienam nebiju vajadzīga es, viņiem vajadzēja tikai manu ķermeni.

Es biju kā naktstauriņš, kas izmisīgi vēlas sajust gaismu un tāpēc lido pretī savai iznīcībai. Es tik ļoti vēlējos, lai kāds mani mīl, lai esmu kādam vajadzīga, ka atdevu savu ķermeni tiem, kas izrādīja jebkādas simpātijas pazīmes. Es necienīju sevi, nejutos kā vērtība, kā gan es to spētu? Līdzšinējā dzīve man nebija devusi iespēju to iemācīties.

Kad mana pirmā mīlestība salauza man sirdi, es centos izdarīt pašnāvību pēc scenārija, kuru biju vērojusi gadiem, – sadzeroties zāles. Toreiz to pamanīja mamma un brālis, un mans pašnāvības mēģinājums neizdevās.

Kādu dienu mani ar ātro palīdzību aizveda uz slimnīcu olnīcu disfunkcijas dēļ. Toreiz jautāju ārstējošajai ginekoloģei, ko tas nozīmē, un viņa atbildēja – neauglība! Man bija deviņpadsmit gadi un bērnus nevēlējos, tāpēc nebēdājos par šādu ziņu.

Drīz pēc tam iepazinos ar jaunu puisi, bet mūsu attiecību scenārijs bija kā ierasts. Es cerēju, ka mani iemīlēs, bet viņu interesēja mans ķermenis. Diemžēl šoreiz nāca kāds negaidīts pārsteigums – es biju stāvoklī. Viņš paziņoja, ka tas nav viņa bērns un šo ziņu izplatīja visiem draugiem. Taču es biju lepna un apņēmos pati tikt ar visu galā. Kamēr biju stāvoklī, pabeidzu pirmo kursu augstskolā. Dzīves apstākļi man nebija būtiski uzlabojušies, joprojām cietu trūkumu. Devītajā grūtniecības mēnesī es svēru tikai 58 kg, es nevarēju atļauties lietot vitamīnus vai pilnvērtīgi paēst.

Vecākais brālis turpināja mūs uzturēt, bet tas kļuva vēl sarežģītāk. Mammai sākās veselības problēmas, tika veikta muguras operācija, tad parādījās sāpes vēderā.

Pēc bērna dzimšanas savu palīdzību piedāvāja bērna tēva vecāki. Lai gan bērna tēvs joprojām nepalīdzēja, bet vismaz viņa ģimene palīdzēja, cik spēja. Es biju pārskaitusies uz bērna tēvu un liku viņam izvēlēties, vai nu viņš piedalās bērna audzināšanā, vai aizmirst par bērnu. Viņš nedomājot pagrieza bērnam muguru.

Es biju jauna, sačakarēta un izmisusi. Man tikko bija piedzimis bērns, dzīvoju trūkumā un mammai strauji pasliktinājās veselība. Diemžēl - un šo es ļoti nožēloju - es nebiju tāda māte, kāda vēlētos būt bijusi. Es rūpējos ar savu bērnu kā labi ieprogrammēts robots. Aprūpēju viņu, bet nespēju dot mīlestību. Manī tās vienkārši nebija. Es biju sagrauta, juceklis. Katru nakti par to raudāju.

Mans bērniņš bija vien dažus mēnešus vecs, kad mammu aiz rokas sākām vest pie ārstiem, līdz tika uzstādīta diagnoze – taisnās zarnas vēzis 4.stadijā. Ar šo brīdi mana dzīve pārtapa par pusgadu ilgstošu murgu. Mamma vairs nedzēra, nepīpēja, bet tagad viņa jau bija guloša uz gultas. Man uz rokām bija zīdainis, līdzās 14 gadīgs brālis un 23 gadus vecs brālis, ar kuru man nebija siltu attiecību. Emocionāli es zināju, ka mamma aizies, tas bija tikai laika jautājums. Mamma līdz pat divām savas dzīves pēdējām nedēļām mocījās sāpēs un neļāva špricēt morfiju.

Atceros, ka dienā, kad mamma aizgāja, es ar savu bērniņu uz rokām iegāju istabā un redzēju, ka viņa ar skatienu no manis atvadās. Jau naktī es sapņoju, ka viņa aiziet, tomēr viņa sagaidīja rītu, lai atvadītos. Šo skatienu vēl tagad nespēju aizmirst. Arī tagad man birst asaras, jo atceros izmisumu, ar kādu klausījos viņas sirdspukstus, taču tā bija mana sirds, kas dauzījās. Ar smeldzošām skumjām paziņoju brāļiem par mātes aiziešanu. Lai kāda bija mana mamma, es viņu mīlēju, viņa rūpējās par mums, kā mācēja, un nekad nepameta.

Pēc mātes nāves es rūpīgi iztīrīju visu māju, cerēju, ka tas palīdzēs, taču nelīdzēja. Ikreiz, kad atnācu mājās, steidzos uz mammas istabu, valkāju viņas halātu, jo vēlējos justies viņai tuvāka.

Par bērnu bieži rūpējās bērna tēva ģimene, un man bija iespēja censties ieiet normālās sliedēs. Lai aizpildītu tukšuma sajūtu, sāku apmeklēt randiņus. Iepazinos ar kādu jauku puisi, biju pārlieicnāta, ka esmu viņam vajadzīga, taču kādā dienā uzzināju, ka kārtējo reizi dzīvoju ilūzijā un mūsu attiecības bija meli. Es vairs nespēju dzīvot ar nemitīgo tukšuma sajūtu, izmisumu un alkām pēc mīlestības, vēlmes būt kādam vajadzīga. Palūdzu bērna tēva mātei pieskatīt bērnu un pati devos mājās, kur sadzēros nomierinošās zāles, kuras ārsti man bija atstājuši pēc mātes nāves.

Šis beidzās ar ātro palīdzību un slimnīcu. Slimnīcā bija ļoti saprotoša ārste, kura paskaidroja, ka šādās situācijās mani vajadzētu sūtīt uz trako namu, bet viņa nevēlējās sabojāt manu dzīvi un ar ātro palīdzību aizveda pie bērna tēva vecākiem, kas mani uzņēma, nepārmeta notikušo, un mēs par šo nekad nerunājām. Nākamās divas nedēļas no savas dzīves īsti neatceros, dzīvoju kā tādā miglā.

Kad sēras pierima un lēnām izkļuvu no drūmās miglas, es savācos un centos dzīvot, cik labi spēju un mācēju – strādāju, studēju, rūpējos par savu bērnu un kļuvu par aizbildni savam pusaudzim brālim. Tomēr pagātnes dēmoni grauza mani un es nespēju paciest sava vecākā brāļa klātbūtni. Tik daudz gadu biju radusi just nicinājumu pret viņu, un tagad, pēc mātes nāves, viņš bija neizturams atgādinājums visām piedzīvotajām šausmām. Es patriecu viņu no mājas. Es vienkārši smaku, kad viņš bija klāt, nespēju paelpot. Protams, es saprotu, ka arī viņš ir piedzīvojis tieši to pašu, viņš dzīvoja kā spēja, rūpējās par mums kā mācēja un nebija vainīgs, ka tēva sitienu dēļ bija traumēts. Taču es citādāk nemācēju.

Lai kā es centos dzīvot normālu dzīvi, lai cik spēcīga centos būt, viss, kas saistīts ar mīlestību, mani sagrāva. Gana drīz es atkal iekritu mīlestības lamatās. Iemīlējos puisī, kurš seksu, alkoholu un rokenrolu mīlēja vairāk kā cilvēciskas būtnes. Taču biju radusi mīlēt salauztos, glābt un vāķīt viņus. Es pazinu tikai šādu attiecību modeli. Šis puisis bija mana lielā mīlestība. Mīlēju viņu no visas sirds, pat par spīti viņa nejēdzīgajai dzeršanai. Tomēr mūsu…manai mīlestībai nebija lemts ilgt mūžīgi, dzīve piespēlēja traģiskus pavērsienus, kas izšķīra mūs. Atteikšanās no mīlas mani kārtējo reizi īsā laika posmā sagrāva, un es ķēros pie pazīstamās glābšanās metodes – sadzēros zāles. Šoreiz mani izglāba kaimiņiene, kura bija medmāsa.

Šis bija veids, kā mācēju dzīvot, – diedelēt mīlestību un, to nesaņemot, censties padarīt sev galu.

Pāris gadus pēc mātes nāves es satiku savu vīru. Skaidri atceros, ka šis vīrietis man nepatika, tikai neierasti man šķita, ka beidzot kādam patīku es, beidzot kāds mani mīl. Turklāt viņš pieņēma manu bērnu kā savu. Mēs uzsākām attiecības, iepazinos ar viņa ģimeni. Viņa ģimene bija izsmalcināta un turīga, tā bija citādāka nekā ģimenes dzīve, ko pazinu es. Man patiesi šķita, ka šis vīrietis ir vienīgais, kas mani patiesi mīl, un arī viņa ģimene mani pieņēma. Es priecājos, jo jutu, ka beidzot manā dzīvē ieplūst miers. Apzināti ignorēju mīļotā vīrieša trūkumus, jo biju pārliecināta, ka manis dēļ viņš mainīsies. Diemžēl biju naiva un ticēju, ka manis dēļ cilvēks var mainīties. Mans vīrs nebija alkoholiķis, bet reizēm mēdza iedzer. Problēma bija tā, ja viņš dzēra, tad līdz krišanai. Ja dzēra, tad nekad neatbildēja uz telefona zvaniem un ignorēja mani… Tik sāpīga un pazīstama bija šī ignorēšana. Šie notikumi modināja manī niknu zvēru, bija sajūta, ka visas pagātnes sāpes atdzīvojas.

Ja mans vīrs netusējās ar draugiem, tad čīkstēja par dzīves nožēlojamību un draudēja nošauties… Tikai mātes viņam esot žēl, jo viņai šī šmuce būšot jāsatīra.

Vairums cilvēku, šo lasot, domātu – muļķe, ko tu ar tādiem pinies? Vai ne tā? Cik daudz mēs pazīstam šādas sievietes, kuras tiekas ar vienu neveiksminieku pēc otra. Diemžēl es šo visu apzinos, tagad, kad esmu apmeklējusi vairākus terapeitus, cik spējusi, centusies tikt pāri bērnības traumām, joprojām mokos sajūtās, ka nevienam neesmu vajadzība, joprojām mācos dzīvot un pat vairs neticu, ka reiz spēšu dzīvot bez šī nospiedošā smaguma. Es nemācēju dzīvot citādāk, es nezināju, ka ir citāda mīlestība, un es izmisīgi vēlējos justies kādam vajadzīga, kaut vai šis kāds būtu dzērājs un nelga. Tāpēc, lūdzu, neskatieties nosodoši uz mani no savas idilliskās dzīves skatu punkta, vienkārši izlasiet manu stāstu un apdomājiet, kā palīdzēt citiem bērniem, lai tiem nebūtu jāpiedzīvo tāda bērnība, kāda bija man.

Es ar šo vīrieti neizšķīros, lai gan varēju – biju finansiāli neatkarīga, strādāju un pelnīju vairāk par viņu. Gluži pretēji. Man bija apnikušas nestabilas attiecības, vēlējos stabilitāti un tāpēc uzstādīju ultimātu – precamies vai ejam katrs savu ceļu. Viņš izvēlējās mani, un mēs apprecējāmies. Jau savā kāzu dienā nespēju saprast, ko es daru? Kāpēc šādi rīkojos? Tomēr šiem racionālajiem jautājumiem manā galvā nebija nozīmes, alkas pēc mīlestības, normālas dzīves nepazīšana un mūžīgais izmisums ņēma virsroku. Mūsu izvēles kļūdu apzinājās arī mans vīrs un visus laulības gadus vainoja mani, ka piespiedu viņu aprecēties.

Šādai laulībai nebija lemta laimīga kopā dzīvošana, tikai negaidīju, ka tā kļūs tik nelaimīga tik ātri. Kā ierasts manā dzīvē, sekoja jauni likteņa triecieni. Dažas dienas pēc kāzām nomira mans vecākais brālis – negadījums darbā… Negadījums, par kuru uzņēmums veiksmīgi atpirkās. Mums ar brāli nebija siltu attiecību, mūs saistīja vien kopīgas traumējošas atmiņas. Es biju tik ļoti… es pat nezinu kādā vārdā aprakstīt savas emocijas, es nespēju pieiet pie brāļa zārka un atvadīties, nespēju notraust asaru. Viņš vienkārši aizgāja no manas dzīves. Tajā dienā satiku savu tēvu, kura dzīves biedrene paziņoja, ka vecākais brālis palicis parādā viņiem naudu, tāpēc, lai es neprasot alimentus par jaunāko brāli. Visai smago emociju gūzma, kas manī mita, izveidoja spēcīgas dusmas un es iesūdzēju tēvu tiesā! Beidzot viņu piespieda maksāt brālim alimentus, kādus viņam sen pienācās maksāt. Tomēr nekas no šī nemazināja manas sāpes.

Pusgadu pēc kāzām, mēs ieņēmām bērniņu. Mūsu laulības dzīve visādi šūpojās. Bērniņu gaidīju viena, jo tajā laikā vīram bija darbs, kur tikai retu reizi bija mājās. Laulībā visvairāk parādījās mana nespēja veidot attiecības. Mēs bieži strīdējāmies, un es mēdzu viņu sviest ārā no mājas tieši tāpat, kā mana mamma svieda ārā savus bērnus. Viņš vienmēr aizgāja ar visām mantām un tad nāca atpakaļ, un es pati krāmēju mantas atpakaļ skapī. Es nepratu veidot attiecības, viņš neprata vai necentās risināt problēmas. Viņš vienmēr skandēja man: problēmu nav! Tiesa, man bija daudz, daudz problēmu, bet tādas bija arī viņam. Mūsu strīdos viņš nespēja savaldīties uz psihoja. Sākumā viņš mēdza neadekvāti rīkoties pret sevi – iesist sev pa galvu ar gludekli vai izlēkt pa logu.

Lielais lūzuma punkts bija divas dienas pirms dzemdību nozīmētā datuma. Starp mums bija strīds. Es biju satraukta, kur likt pirmo bērniņu, kamēr abi būsim dzemdības. Cerēju, ka viņš piedāvās savu vecāku palīdzību, taču viņš neko nepiedāvāja. Kā ierasts, es viņam uzbļāvu, lai vācās prom, un viņš arī tā grasījās darīt. Dusmās, ka viņš krāmē drēbes, es iesitu viņam pļauku. Es nemācēju veidot attiecības. Savas tizlās nedrošības dēļ bieži provocēju vīru. Tad viņš sagrāba mani aiz rīkles un sāka žņaugt... Uz muguras iegāza gultā, un es sāku smakt. Visa dzīve man paskrēja gar acīm. Kad atguvos, pateicu, lai viņš vācās, un viņš aizgāja. Es izmisusi raudāju – kam es būšu vajadzīga ar diviem bērniem? Ko es tagad darīšu? Tuvojās rīts, un es jau zvanīju viņam un lūdzos, lai nāk atpakaļ.

Mūsu strīdi turpinājās arī pēc bērna piedzimšanas. Mēs dzīvojām pārtikuši, nekā mums netrūka, tikai mīlestības nebija. Mēs bijām divi sačakarēti cilvēki, kas sapinušies savos slazdos un nelaiž viens otru vaļā. Es nevainoju tikai viņu vienu, noteikti nē. No manis pa visām spraugām līda ārā pagātne. Es apzinājos, ka tas, kas notiek, nav normāli, bet neko nespēju padarīt – bērnības trauma radīja neciešanu spiedienu pierādīt, ka esmu kādam vajadzīga, lai cik neveselīgi būtu šie centieni. Vēlējos būt vajadzīga savam vīram, viņa ģimenei. Taču nebiju!

Reizēm centos vīram pastāstīt par savu bērnību, izrunāties, taču tas ne pie kā laba neveda. Reizēm viņš man pārmeta, ka man nav tiesību domāt, ka savas sliktās bērnības dēļ tagad esmu pelnījusi, ka pret mani apietas kā pret ko īpašu. Citreiz, ja viņš nosauca manu māti par dzērāju, es aizsvilos dusmās – aizliedzu viņam runāt par manu māti.

Mūsu nepārtrauktie strīdi un kaušanās turpinājās. Reizēm es dabūju ar kulaku pa seju, reiz viņš pat centās iedurt šķēres man kaklā, citreiz viņš izšķaidīja krūzi sev pret galvu. Mūsu dzīvi veidoja miera un skandāla periodi.

Tagad, strādājot ar terapeiti, es zinu, kāpēc provocēju vīru – jo man ciest nozīmē justies dzīvai. Citādi es dzīvot nemācēju. Ja nav ciešanu, es it kā mirstu un tāpēc pati iekuļos neveselīgās attiecībās.

Trakākais šajā visā bija tas, ka mūsu strīdus redzēja bērni. Es nelepojos ne ar vienu savu izvēli, rīcību vai notikumu, kas saistīts ar bērniem. Atceros reizi, kad vecākais bērns redzēja mūsu strīdu un šokā šupojās gultā. Mana sirds salūza tūkstošos lausku, zinot, ka esmu sāpinājusi savus bērnus. Lai cik sāpīgas lietas esmu piedzīvojusi, visvairāk sāp apziņa, ka sāp viņiem.

Biju stingra māte, allaž mācīju, ka dzīvē viss ir atkarīgs tikai no viņiem pašiem, un izaudzināju perfekcionistus. Viņiem ir labas sekmes, bet jau tagad, it īpaši vecākajā bērnā, redzu, ka šī mana stingrība ir atstājusi smagas sekas – viņš pārdzīvo katru mazāko neveiksmi. Es tik ļoti mīlu savus bērnus, ka brīžos, kad slauku seju dvielī un sajūtu viņu smaržu, manu ķermeni pārņem siltums. Visā manā dzīvē tieši viņi ir skaistākais, kas ar mani noticis, tāpēc tik ļoti sāp, ka esmu radījusi viņiem sāpes.

Tagad esmu pieaugusi, bērni izauguši, ar vīru jau gadiem nedzīvojam kopā. Es strādāju darbu, kas man patīk, dzīvoju vietā, kuru dievinu, pavadu laiku ar saviem bērniem, kas piepilda dzīvi ar prieku. Esmu nokārtojusi attiecības ar pirmā bērna tēvu un esam palikuši draugi. Daudz kas ir mainījies, bet joprojām esmu sačakarēta. Ciešu no veģetatīvās distonijas un mokos ar pašnāvnieciskām domām.

Piedzīvotais bērnībā iezīmē mūsu turpmāko dzīvi visas dzīves garumā, un ir neiedomājami grūti, man pat šķiet, - neiespējami, tikt pāri bērnībā radītām traumām. Ārēji es izkūlos no savas dzīves purva sausām kājām, izmācījos, izveidoju sev karjeru, parūpējos par savu bērnu labklājību, nelietoju nedz alkoholu, nedz narkotikas, taču mana dvēsele palika sabeigta.

Visi, kas šobrīd ļaujas zaļajam pūķim ienākt savās dzīvēs, trieciet to ratā, nesabojājiet savu un savu bērna dzīvi.

Stāsta autors: Anonīms

Stāstu pierakstīja: Zane Nuts

Es vēlos tēti mīlēt!

Wed, 02 Jan 2019 07:25:00 +0000

Garus gadus esmu sadzīvojusi ar savu dzīves stāstu, nemaz neapsverot domu to kādam stāstīt. Mums latviešiem vienkārši nav pieņemts “veļu mazgāt publiski”, tas pat savā veidā tiek nosodīts. Turklāt kāpēc lai es par to runātu, kāda gan no tā jēga? Taču, kad es izlasīju atklāto “Alkoholiķu bērna stāstu”, mani visu laiku žņaudza rūgtuma kamols un acīs sariesās asaras, jo stāstā atklātās emocijas bija tik pazīstamas un spēju saredzēt daudz līdzību. Tad es sapratu, ka arī man ir jāatrod spēks un jāizstāsta savs stāts, jo kāds cits, saskatot līdzības ar mani, spēs kliedēt smacējošo vientulības sajūtu.

Arī es uzaugu ģimenē, kur tētis bija "zaļā pūķa" varā. Kādreiz, kad biju pavisam maza, es to nemanīju. Man likās, ka viss taču ir kārtībā. Bet, laikam ejot un sasniedzot pusaudža gadus, man arvien vairāk un vairāk acīs krita tētis, kas vienmēr bija “neomā”. Es ienīdu tos brīžus. Tajās reizēs viņš vienmēr bija ļauns - uzvedās neadekvāti un bija negatīvi noskaņots. Viņam vienmēr "vilka uz kašķi" - vajadzēja aizskart mammu un bērnus. Es ienīdu alkoholu, jo zināju, ka tas ir pie vainas!

Atceros, kā allaž vakaros pagalmā pieripoja tēta mašīna un visa ģimene pieskrēja pie loga, lai skatītos, kāds tētis būs šovakar pēc darba. Vai šodien viņš būs skaidrā? Es, maza būdama, pie sevis klusībā skaitīju lūgšanu: "Dieviņ, lūdzu, lūdzu, kaut tētis nebūtu dzēris... Mans tētis, viņš ir mājās, viņš atbrauca ar mašīnu, tātad nebūs dzēris, jo viņš taču pats ir pie stūres! Lūdzu Dieviņ, kaut tētis nebūtu dzēris, kaut mamma neraudātu, kaut viņš atkal nekautos ar manu brāli!" Maza bērna patiesa un mazliet naiva lūgšana, jo vienmēr bija cerība... Cerība, kas veda uz vilšanos.

Atceros, ka šajos brīžos istabā valdīja nāves klusums. Mēs sastinguši stāvējām pie loga. Situācija bija kā filmā, kad ar TV pulti ir ieslēgta pauze. Mēs sastinguši gaidījām... Atvērās mašīnas durvis, un tētis no tās izkrita un palika guļot uz betona. Viņš necēlās, viņš nevarēja to izdarīt fiziski. Mamma sāka raudāt, vecākais brālis sažņaudza dūres kulakos, otrs brālis noslēdzās sevī - aizgāja uz istabu, ieslēdzās un uzgrieza skaļi mūziku. Un es riju asaras, jo nedrīkstēju izrādīt, ka man ir bail un reizē arī sāp. Kādam taču ir jābūt stipram. Citādāk kurš tad mierinās mammu?!

Viss pārējais notika pēc ierastā scenārija - citreiz skaļāk, citreiz klusāk. Mēs ievilkām tēti mājā, lai pēc iespējas mazāk šo ainu redzētu kaimiņi. Taču sen jau visi visu zināja, lai gan sekmīgi tēloja, ka neko nezina un neredz.

Man vienmēr no tēta bija bail, kad viņš bija dzēris. Viņš varēja sarunāt ļaunas lietas, pat tādas, kuras patiesībā nemaz nedomāja, viņš vienkārši apzināti tā rīkojās, viņš gribēja, lai citiem sāp. Nezinu kāpēc tā! Varbūt tas bija pretuzbrukums brīžos, kad viņa ģimene viņam centās pateikt - tu rīkojies nepareizi, tev vajag palīdzību, jo tu dari pāri sev pats un tajā visā ievelc un sāpini savu ģimeni?

Problēmas eksistenci viņš vienmēr noliedza. Viņaprāt, problēmas bija mums, jo mēs to tā uztvērām. Taču tā es to redzēju, tā es to jutu! Kā var nozākāt savu sievu, kas par tevi rūpējas un tevi mīl, kā var pacelt roku pret savu paša bērnu un censties parādīt savu varenību, kurš te ir galvenais, kā var ignorēt bērna sāpes, kas noslēdzas sevī un ar savu ģimeni vairs nekomunicē, kas gadiem nerunā?! Kā alkohols var būt tuvāks par savu ģimeni? Tā es domāju! Man bija tik daudz jautājumu un tik maz atbilžu!

Es vienmēr jutu tikai mammas mīlestību. Es neatminos, kad tētis man būtu apskāvis vai teicis: "Es tevi mīlu!" Jā, viņš par mums rūpējās, mēs bijām paēduši un apģērbti, bet to, vai tas bija viņa vai mammas nopelns, es skaidri nemācēju izanalizēt. Man vienmēr pietrūka komunikācijas ar tēti, man pietrūka viņš kā "tētis". Šķiet, viņa vietu ieguva vecākais brālis, kurš man mācīja mazgāt zobus un no rītiem smērēt akurāti sviestmaizes, kas pārbaudīja manas atzīmes skolā un aizstāvēja mani, kad kāds darīja man pāri. Viņš bija mans elks un autoritāte. Taču tētis to pat nemanīja, jo viņš ikdienā priekšroku deva "zaļajam pūķim".

Laikam ritot, es no viņa distancējos, jo redzēju, ka būtiski nekas nemainās un nav manos spēkos kaut ko izmainīt. Es to pieņēmu kā normu! Es zināju, ja ir mēnesis bez "zaļā pūķa" un kādu brīdi mājās valda miers, tad tas nebūs uz ilgu laiku, jo viņam taču ir "jāiztīra cietais disks". Es sāku to neredzēt, sāku ignorēt, jo tā bija vieglāk un ērtāk.

Es visu savu mūžu klusībā esmu dusmojusies uz viņu - kāpēc viņš mums, bērniem, to nodarījis un tā sāpinājis mammu, kāpēc viņš turpina tādā pašā garā, kāpēc negrib mainīties? Man likās, ka vislabākais sods no manas puses būs ignorēšana. Ja būšu vēsa un nemīļa, tad varbūt viņš sapratīs, ko izdarījis. Varbūt tad viņš tieksies pēc mīļām attiecībām ar savu bērnu?! Bet tas tā nenotika, šķiet, viņš pat to nepamanīja - izmaiņas manā attieksmē.

Tad sāku meklēt ceļu pie Dieva tā Kunga, kas pavēra man citu skatījumu uz dzīvi un lietām. 4.bauslis māca: "Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes." Un tad man nāca apskaidrība - vecāki taču man ir doti tikai vieni, es nevaru viņus izvēlēties, es nedrīkstu pagriezt viņiem muguru par spīti apstākļiem, man tiem jākalpo, jāklausa, jāmīl un jāciena stiprāk kā sevi pašu! Jā, šī atziņa man lika citādāk skatīties uz to visu - es piedevu tētim. Taču vai spēšu viņa nodarījumu aizmirst? Iespējams, nē, bet es vairs nevēlos viņu ignorēt.

Es gribu viņu iemīlēt no jauna un saukt par tēti, vēlos meitas un tēta attiecības, vēlos viņu apskaut un dāvāt viņam to, kā man ir trūcis bērnībā no viņa. Man jācenšas viņam palīdzēt! Jācenšas palīdzēt izārstēt viņa slimību.

Es vairs nenosodu un nepagriežu muguru - es vienmēr atbildu uz telefona zvaniem, atstāju savas lietas novārtā, lai steigtos palīgā un lai būtu blakus. Es zinu - mamma atkal raudās un teiks: "Kamdēļ mans šāds krusts visu dzīvi ir jānes?!" Diemžēl uz šo jautājumu ne vienmēr ir atbildes. Citreiz šķiet, ka dzīve ar alkoholiķi ir kā apburtais loks, no kura nevar izrauties, ja vien pats "zaļā pūķa" draugs nevēlas to mainīt! Šādos brīžos es esmu blakus arī savai mammai, apskauju, cieši turu un ļauju izraudāties. Tuviniekiem nebūtu jāuzņemas atbildība par atkarīgā rīcību, taču mēs uzņemamies un mums sāp, ļoti sāp. Es parasti mierinu mammu un saku, lai skatās uz situāciju no gaišās puses - viņš vismaz neguļ grāvī vai nesēž pie stūres un neapdraud citus cilvēkus, viņš ir piedzēries, bet mājās.

Tagad vecāki kopā dzīvo mājās kā pensionāri, diemžēl mammai ir jābūt kā vagaram. Divdesmit četras stundas dienā, septiņas dienas nedēļā viņa ir blakus un uzpasē tēti, lai nekrīt kārdinājumā "zaļajam pūķim", un tas tiešām palīdz. Tomēr ir reizes, kad tētis izraujas no vagara redzes loka, tad viņš noraujas un sāk pa kluso dzert. Tajos brīžos viņš noslēpj visos stūros savas dziras un pa kluso dzer, un mammai kā šīs nolādētās spēles dalībniecei jāmeklē pudeles, lai tās likvidētu. Vecuma dēļ bieži ir arī ātrā palīdzība, jo tētim ir slikti un viņam šķiet, ka sirds stājas. Kam šādos emocionāli smagos brīžos zvana mamma?.. Man! Jo viņai ir kauns zvanīt saviem dēliem, kauns atkal lūgt palīdzību, kauns par to, ka nav izpildījusi pietiekami savus "vagara" pienākumus. Diemžēl tādas ir līdzatkarīgā cilvēka emocijas. Kauns!

Es brīžiem domāju: un kas notiks, ja mamma pirmā aizies no šīs pasaules? Kas notiks ar tēti, ja viņš netiks pietiekami uzpasēts? Vai viņš nodzersies un gulēs grāvī? Vai varbūt man būs jāieņem "vagara" vieta? Vai es kļūšu par alkoholiķa līdzatkarīgo? Par to domājot, man paliek bail. Taču šīs bailes es gribu uzvarēt un ne tikai cerēt, bet ticēt tam, ka šo slimību patiešām ir iespējams uzvarēt - ir tikai jāgrib... jāgrib atkarīgajam kļūt veselam un man - prast palīdzēt. Es nevēlos baidīties, es vēlos, kaut man būtu tētis, kas spētu mani mīlēt!

Stāsta autors: Anonīms

Stāstu pierakstīja: Zane Nuts

Vēstule no alkoholiķa

Thu, 13 Dec 2018 12:47:00 +0000

Divas dienas pēc projekta "Putnu Būris" palaišanas pasaulē, saņēmu vēstuli no kāda cilvēka, kurš izteica pateicību par šī projekta radīšanu un dalījās ar savu alkohola lietošanas stāstu. Diemžēl viņa dzīvē alkohola lietošana radīja pārāk smagas sekas un atliek tikai cerēt, ka cilvēki mācīsies no viņa dzīves un līdzīgās situācijā nenonāks.

Sākumā vēlējos uzbrukt autoram ar kaudzi jautājumu, izkratīt pamatīgi viņa dvēseli un aprakstīt viņa dzīvi maksimāli spraigi un iespaidīgi. Izdarīt tā, lai pēc stāsta izlasīšanas cilvēki vairs nevēlētos alkoholam pieskarties. Taču sapratu, ka viņa vēstule, ir ideāla tieši tāda, kāda tā ir - bez liekiem specefektiem. Tādēļ neesmu mainījusi viņa teiktajā, ne vārda.

Mans stāsts iesākās tā...Skolā es mācijos labi, biju futbola komandas rezultatīvākais futbolists (pat tiku uzaicināts uz Latvijas U-16 izlases pārbaudēm) un kopumā par dzīvi nevarēju sūdzēties. Esmu nācis no ārstu ģimenes, kurā alkoholu praktiski nelieto, tēvs vispār ir atturībnieks.Jau pusaudžu gados apmeklēju diskotēkas, kur pamazām sāku lietot alkoholu. Bet tas likās normāli, jo visi „krutākie” tā darīja.Straujākas izmaiņas sekoja tad, kad pārcēlos uz dzīvi Rīgā un iestājos augstskolā. Bakalaura programmu kaut kā vēl nomocīju, lai gan arī ar grūtībām, pateicoties alkoholam. Maģistra programmu vairs nepavilku.Sākās plostošana – reizēm varēju dzert nedēļu no vietas ar visām no tā izrietošajām sekām (apšaubāmas kompānijas, apšaubāmas sievietes, policija, kautiņi, ātrie kredīti utt.) varēju neaiziet uz darbu, kolēģi, lai gan nojauta, kas par problēmu, mani piesedza. Tālāk es jau nojautu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, un pēc mammas iniciatīvas pieteicos Minesotas programmai Jelgavā. Vēl iepriekšējā vakarā kārtīgi piedzēros (lai gan bija teikts, ka jābūt nedēļu skaidrībai), uzlāpījos nākamajā rītā ar šampanieti un braucu. Tur gāja labi, un bija patiess prieks, ka atguvos gan fiziski, gan morāli.Problēmas sākās, kad atgriezos Rīgā. Izturēju mēnesi. Sāku neapmeklēt AA sapulces, jo bija kauns.Darbā turpināju tādā pašā garā, un viena konference, kura man bija jāorganizē, nolika pie vietas.Man sākās epilepsijas lēkme (reizi dēļ dzeršanas jau bija bijusi) un es krītot spēcīgi sasitu galvu pret kāpnēm. Pavadīju ievērojamu laiku komā, un ārsti nedeva nekādas prognozes. Gribēja pat atslēgt no aparātiem, sakot, ka, pat ja izdzīvos, tāpat būšot „dārzenis”. Tā man mamma stāstīja, jo neko no tā visa neatceros.Bet pamazām, pamazām es atguvos, sekoja Vaivari, kur esmu bijis jau 5 gados kādas 7 reizes, Līgatne.Paldies visiem ārstiem, kuri ar mani tur ņēmās, sākumā vajadzēja pat pamperus mainīt.Nu jau ir daudz, daudz labāk. Fizioterapeits vadā mani uz nodarbībām, esmu dabūjis darbu mazpilsētā, ir izveidojušies šādi tādi iekrājumi. Reizi gadā braucu uz Vaivariem uz 2 nedēļām.Tagad esmu 1.grupas invalīds, un, lai gan ārsti saka, ka pilnībā nekad neatlabšu, es turpinu cerēt. Man ir pa pusei paralizēta kreisā puse. Roka un kāja lāgā negrib klausīt.Bet toties ir jauni izaicinājumi, ar kuriem cenšos tikt galā – esmu gada laikā nometis svaru par 15 kg (savādāk 112 kg uz maniem 1.8 m tā kā bija par daudz) un turpinu to darīt, tagad nākamais plāns ir atgūt tiesības (kas mana alkoholisma un funkcionālo traucējumu dēļ varētu būt diezgan problemātiski).Ar cieņu, Lauris!Es novēlu Laurim veselību un nezaudēt cerību. Tikmēr aicinu ikvienu no šī stāsta mācīties - atkarības nepiezogas tikai tiem, kas dzimuši jau nelabvēlīgos apstākļos. Reizēm nav nozīmes, cik labvēlīgā vidē esi audzi, kāds dzīves potenciāls bijis. Zaļais pūķis nešķiro, tas var savā varā pārņemt ikvienu un sabeigt dzīvi negaidītos veidos.

Esiet paškritiski, neieslīgstiet pārliecībā, ka būsiet spēcīgāki par vielu vai procesiem, kuru lietojiet, jo to, ka esiet kļuvuši atkarīgi, jūs paši nemaz nemanīsiet!

Autore: Zane Nuts

Ja arī Jūs kādreiz esiet saskārušies ar zaļo pūķi, lūdzu sazinieties ar mums, lai varam pierakstīt jūsu stāstu, tas kādam citam var izmainīt dzīvi! Mēs apsolām, ka stāstu autoru identitāte būs anonīma.

Pamēģināju nelietot un iepatikās

Wed, 07 Nov 2018 11:57:00 +0000

Mans vīrs ir praktisks cilvēks - viens no tiem, par kuriem saka: "Rokas aug no pareizās vietas." Rakstīt gan viņam nepatīk. Līdz šim viņš man bija rakstījis tikai iepirkumu sarakstu. Tādēļ tad, kad viņš man atnesa uzrakstītu savu dzeršanas dzīvesstāstu, es jutos, it kā viņš man būtu uzdāvinājis Mercedes Benz un kaudzi rožu. Viņš kautrīgi man teica: "Es redzu, cik ļoti tu alksti ar šo projektu palīdzēt cilvēkiem, tādēļ iedomājos, varbūt tev noderēs arī mans stāsts, kamēr atradīsi citus, kas dalās ar savējiem?" Es no aizkustinājuma sāku raudāt!

Es izlasīju viņa stāstu un domāju, cik mīļi, tikai kā gan viņa stāsts var noderēt, jo viņš nekad nav sirdzis ar alkoholismu. Taču tad es sapratu, ka iedvesmojošiem stāstiem vienmēr nav jābūt no sērijas "es iekritu dziļi bedrē un tad izrāpos", viņa stāsts parāda parasta cilvēka ikdienu pēc tam, kas viņš ir pārstājis būt "epizodisks kaitīgais lietotājs".

Lūk, viņa stāsts:

Mani sauc Aigars Riekstiņš, man ir 36 gadi. Nedzeru jau...hmm, laikam 8 gadus. Neteikšu, ka man bija problēma ar alkoholu, bet brīvdienās reizēm sanāca iedzert par daudz. Sakot "par daudz", es domāju - sadzēros tā, ka nākamajā rītā neatcerējos, kas ir izdarīts. Arī vakaros malkot aliņus šķita absolūti normāla ikdiena. Visi tā dara, tas nomierina, tas palīdz atslēgties no ikdienas, tajā nav nekā nepareiza. Taču man bija lemts pārstāt lietot alkoholu. Dzeršanu es atmetu tāpat kā atmetu pīpēšanu - vienā dienā sapratu, ka tas nav priekš manis, un vienkārši izbeidzu. Tikai ar dzeršanu tas notika nedaudz banālāk. Mana sieva (kas tajā laikā bija man draudzene) jaungada vakarā, kuru mēs pavadījām pie viņas vecvecākiem Raunā, man pajautāja,vai man ir jaungada apņemšanās. Protams, ka man nebija, bet galvā iedomājos - kas man traucē un kas traucē mūsu attiecībām. Tā kā mana sieva jau kopš brīža, kad ar viņu iepazinos, nelietoja alkoholu nemaz, bet es brīvdienās dažreiz biju nekāds, un viņa nekautrējās man regulāri pastāstīt, kā es esmu uzvedies ( viņa pat bija uztaisījusi foto galeriju datorā "Rīsa pālis", kuru man uz paģirām rādīja), tad tajā jaungada vakarā nolēmu apņemties vienu gadu nelietot alkoholu.

Protams, nevienam to neteicu, pat sievai ne. Tā kā gada sākums ir ziemā un lielas ballītes neviens nerīko, tad diezgan viegli bija atteikt iedzert, aizbildinoties, ka esmu pie stūres. Sieva piefiksēja pēc trim mēnešiem, ka izvairos no iedzeršanas, un jautāja par to. Viņa priecājās par manu apņemšanos, bet sev ierastā garā sāka mani apbērt jautājumiem. Ko pēc gada darīsi? Kā jūties? Ko domā?.. Bija pagājuši tikai trīs mēneši, un man vēl nebija atbilžu, turklāt vasarās parasti ir visas ballītes ar nakšņošanu un Jāņi galu galā. Tāpēc nezināju, kā šis eksperiments man beigsies.

Taču, kad bija pagājuši četri, pieci mēneši, es jau biju sapratis, ka tas, kā es dzēru, bija nedaudz par traku. Apkārt viss notika kā līdz šim, un caur apkārtējo dzeršanas paradumiem es varēju ieskatīties un saprast, kā mana dzeršana izskatījās no malas, ikreiz atcerējos sevi līdzīgās situācijās. Tas man lika aizdomāties, ka laikam sieva mani tiešām mīl, ja reiz esam vēl kopā. Kamēr tu pats lieto alkoholu, viss šķiet pilnīgi citādi, tu nespēj saprast, kādēļ tie jocīgie, kas ir skaidrā, purpina un dusmojas - es tak esmu pilnīgi adekvāts! Taču tā tas nav- kad alkohols iedarbojas un apreibina, ieslēdzas citāda loģika, kas tikai tikpat iereibušam ir saprotama.

Toreiz es sāku nojaust, ka laikam vairs nedzeršu nekad, acis man bija atvērušās un es sapratu, ka tas nav pareizi, ka tā tam nav jābūt. Cilvēki saka, ka jādara tas, ko māk, bet es, acīmredzot, nemācēju dzert. Sākumā domāju, iedzeršu vienu, tad otru, tad trešo glāzīti, bet mirkli vēlāk parasti jau dzēru visu, kas pa rokai, lai tik griež, jo ir tak ballīte un tas ir normāli - visi tā dara! Tad nākošajā rītā, pareizāk teikt pēcpusdienā, modos un mocījos ar drausmīgām paģirām. Tiešām drausmīgām. Mans organisms necieta alkoholu. Tikai tagad es aizdomājos: cik stulbam ir jābūt, lai pēc tādām paģirām, atkal lietu savā ķermenī to indi? Acīmredzot, es biju vai nu stulbs, vai ar tieksmi uz alkoholismu. Man nesimpatizēja ne viens, ne otrs variants.

Pēc šīs atklāsmes bija jāsāk baudīt dzīvi bez dzeršanas, kas galu galā ir daudz vienkāršāka, patīkamāka un arī ekonomiskāka. Ikreiz, kad beidzās ballīte, tad braucu priecīgs mājās, nevis plānoju kur vēl aiziet. Un, kas mani iepriecināja visvairāk, bija nākošās dienas rīts, kad varēju piecelties un doties, kur vien vēlos ar mašīnu vai ar kājām, jo nebija sūdīgi, un - kas bija vēl foršāk - es biju ieguvis vēl vienu dienu, jo agrāk nākamo dienu pēc ballītes pavadīju gultā sarāvies embrija pozā. Dzīvei bez alkohola bija arī savas ēnas puses, jo sākumā bija grūti atradināties no ierastās kārtības, atrast kopīgas sarunas tēmas ar draugiem, kas turpināja malkot sīvo, bet laiks gāja, un ar visu apradu.

Tagad es zinu, kas ir morālās paģiras - tās, kas rada vainas apziņu, un reizēm šķiet, ka tās joprojām mani vajā .Dažreiz uzplaiksnī atmiņas par lietām, ko esmu izdarījis alkohola reibumā, un joprojām sevi strostēju par to, ko esmu izdarījis daudzus gadus atpakaļ. Es cenšos samierināties ar savu pagātni un esmu priecīgs par dzīvi skaidrā prātā. Es noteikti nebūtu tur, kur esmu tagad, un noteikti neizbaudītu dzīvi tā, kā to daru tagad.

Dzīve ir palikusi tikai labāka!

Tas, ko no mana vīra stāsta var iemācīties: pilnīgi ikvienam no mums parasta iedzeršana var izaugt par alkoholismu. Tā ir viena no dzīves loterijām, nekad nevar zināt, kāda loze būs tev. Lai sevi pasargātu, vienīgais pilnīgi drošais līdzeklis ir - neiegādāties biļeti atkarību loterijā, tas ir, nebūt iedomīgam un pašpārliecinātam, domājot, ka tevi tas neskars. Zaudēt nav ko, dzīve skaidrā prātā joprojām ir brīnišķīga dzīve, tikai daudziem no mums sveša.

Autors: Zane Nuts

Divi alkoholiķi satiekas aklajā randiņā

Sat, 29 Sep 2018 11:49:00 +0000

Divi alkoholiķi satiekas aklajā randiņā. Skaista sieviete un skaists vīrietis, abi jauni, un abu acīs mirdz dzīves skarbuma radītā pievilcība. Lai gan neviens no viņiem neticēja, ka šādā randiņā izdosies atrast sev radniecīgu dvēseli, jau pēc pirmajiem pārmītajiem teikumiem viņi apjauta abpusēji valdošās simpātijas. Taču starp viņiem bija viens milzīgs "BET" - viņi bija ārstējušies alkoholiķi un viens par otru to nezināja.

Šis bija randiņš restorānā, vietā, kur pie jēra ribiņām piestāvētu malkot vīnu, taču viņi to nevarēja.

Latvijā runāt par alkoholismu, atzīt, ka esi ārstējies un šobrīd nelieto, ir gaužām apkaunojoši, un tas var būt iemesls, lai pat pēc labākajiem randiņiem otra puse nolemtu nepiezvanīt. Jaunie mīlnieki sēdēja viens otram pretī, pārmijuši pieklājības frāzes, turēja rokās ēdienkarti, izvēlējās ēdienu un zināja, ka, izdarot pasūtījumu, netiks pasūtīts alkohols. Neviens no viņiem nenojauta, ka viņu abu galviņās norisinās līdzīgas domas. Katrs no viņiem prātoja kādus attaisnojumus teikt, ja otrs piedāvās pasūtīt alkoholu. Esmu pie stūres? Lietoju medikamentus, kurus nav vēlams jaukt ar alkoholu? Jo vairāk domas aizslīdēja pie attaisnojuma meklējumiem, jo lielāks bija satraukums.

Tā kā viņi abi bija ārstējušies alkoholiķi, tad nedz pirmajā, nedz otrajā, nedz trešajā randiņā šāds jautājums neuzpeldēja, un abi atviegloti baudīja randiņus, kuros izdevās veiksmīgāk iepazīties un saprast, ka starp viņiem veidojas patiesi spēcīgas jūtas.

Tomēr, atgriežoties mājās, viņi prātoja, kā paziņot šo savu apkaunojošo vēsti cilvēkam, kuru lēnām sāk iemīlēt.

Kādā randiņā viens no viņiem beidzot saņēmās atklāt patiesību par sevi, jo atkarīgam cilvēkam dzīvot melos ir gaužām kaitīgi. Tā viņi uzzināja patiesību un nolēma palikt kopā un atrast veidu, kā saglābt attiecības.

Šis stāsts ir balstīts uz patiesu notikumu, izklāstīts manā marinādē, taču tajā ir parādīta realitāte, ar ko sastopas atkarīgie, kaut viņi ir ārstējušies un ārstēšanas procesā iemācījušies, ka meli ir ātrs ceļš uz ieslīgšanu atpakaļ atkarībā. Latvijā viņiem nākas slēpties, jo sabiedrībā valda gaužām nosodoša attieksme pret atkarībām, neizpratne un neziņa. Liela daļa sabiedrības joprojām uzskata, ka alkoholisms ir rakstura slimība, nolaidība, kas savukārt veicina tikai to, ka cilvēki nemaz nemēģina ārstēties un tie, kas to ir izdarījuši tur noslēpumā. Taču, ja nebūtu vajadzība slēpties, mēs varētu uzzināt daudz skaistu stāstu, remdēt apkārt valdošos mītus par ārstniecības iestādēm vai anonīmajām alkoholiķu/narkomānu vai spēlmaņu sapulcēm. Būt sev pašam, būt mierā ar sevi un nedzīvot kaunā ir labākais ceļš uz laimīgu dzīvi, tāpēc ir svarīgi spēt atzīt savu pagātni un pieņemt tagadni.

Diemžēl šo stāstu esmu aizņēmusies no cilvēka, kuru nepazīstu un nezinu kā atrast, lai pavaicātu atļauju dalīties ar mirkli no viņa dzīves. Ceru, ka šis īsais, mazais stāsts no kāda cilvēka dzīves aizceļos līdz viņa acīm vai ausīm. Ja tas tā notiks, es lūdzu stāsta īpašnieku sazināties ar mani, nobārt mani par uzdrīkstēšanos šo uzrakstīt vai dot savu piekrišanu atstāt šo stāstu publisku, vai pat vēl labāk izstāstīt visu savu dzīvesstāstu.

Raksta autors: Zane Nuts

Alkoholiķu bērna stāsts

Wed, 12 Sep 2018 19:41:00 +0000

Sveiki, mani sauc Zane Nuts (īstajā vārdā Zane Riekstiņa), esmu projekta "Putnu būris" autore un, tā kā ar šo projektu vēlos mudināt cilvēkus nebaidīties no saviem dzīvesstāstiem, tad būs tikai godīgi, ja pirmā dalīšos ar savējo.

Es uzaugu mazā pagastā Priekuļi, kur, līdzīgi kā vairumam manu vienaudžu, arī mani vecāki sirga ar alkoholismu. Tiesa, problēmas ģimenē katram bērnam bija citādas - kādam vecāki malkoja vairākus aliņus dienā, bet allaž ieradās darbā un viņus neviens par dzērājiem nesaukāja, citam “dropēja” tikai viens no vecākiem un otrs visiem iespējamiem līdzekļiem centās piesegt savu laulāto draugu. Manā ģimenē alkohola varā bija abi vecāki un viņu dzeršanas stils bija: kārtīgs “kodiens” un tad - vairāku nedēļu skaidrības laiks.

Nav labo vai slikto alkoholisma veidu, ikviena no ģimenēm nesa sev līdzi skarbu dzīves bagāžu, un mēs, bērni, dzīvojām kā pratām. Patiesībā, man ir gaužām paveicies, jo jau agrā bērnībā iepazinu īstu draudzību. Gandrīz visiem maniem tuvākajiem draugiem bija kāda problēma ģimenē, mēs par to nerunājām, neņirgājāmies un vienmēr, bez vārda runas, atbalstījām cits citu. Ne visiem cilvēkiem ir paveicies ar tik lieliskiem draugiem bērnībā, tādēļ vien man ir iemesls svinēt dzīvi.

Jau agrā bērnībā es ievēroju, ka ar maniem vecākiem kaut kas nav kārtībā. Kad viņi bija skaidrā, tad man bija brīnišķīgi vecāki – gudri, asprātīgi un mīloši, taču, kad pie apvāršņa parādījās “pūķis”, viņi kļuva par absolūti citām būtnēm. Viņiem pārstāja eksistēt realitāte, es varēju raudāt, kliegt, ārdīties, bet es uz to laiku viņiem pārstāju eksistēt. Man, kā bērnam, tas bija smagi – regulāri piedzīvot vecāku zaudējumu un izmisīgi gaidīt, kad viņi atgriezīsies. Tā kā man bija spilgta iztēle, tad viņu “plostošanas” reizēs es iztēlojos, ka viņi kļūst par zombijiem vai viņos iemiesojas nelabais gars, un centos pārciest šo laiku, jo zināju, ka viņi atgriezīsies. Sākumā es meklēju veidus, kā viņiem pavēstīt to, cik traģiski cilvēki viņi paliek, kad piedzeras. Es rakstīju stāstus, aprakstus un vēstules, kurās atspoguļoju visu briesmīgo, ko viņi ir izdarījuši dzeršanas laikā, bet, kad viņi “nokāpa no plosta”, es nespēju šo informāciju nodot - man tik ļoti viņu bija žēl, jo kaut kādā veidā spēju iztēloties, cik smagi būtu dzirdēt tādu patiesību. Vērojot viņus skaidrības brīžos, es redzēju, cik smagi ir dzīvot ar to milzīgo vainas apziņu, kas viņos mīt, ar kaudzi melu, kas alkoholisma dēļ ir jāvelk sev līdz, jo par šo tēmu ne ar vienu nedrīkst runāt. Dažreiz es pat vēlējos, lai viņi turpina dzert, jo tad es drīkstēju viņus ienīst, es drīkstēju dusmoties un bļaut uz viņiem, es drīkstēju izlikt visu savu sāpi ārā, taču, kad viņi bija skaidrā, mani grauza žēlums un man sāpēja redzēt, cik viņi ir nelaimīgi. Man nebija neviena, ar ko par to parunāt, nebija neviena, kas man paskaidro kaut ko par šo slimību, kas man pasaka, ka mani vecāki nav slikti cilvēki, bet, ka viņi ir saslimuši. Taču man nebija neviena. Apkārt bija tikai aizspriedumi, tenkas un čuksti. Sarunas par to, cik slikti vecāki viņi ir, čuksti par to, cik slikta izaugšu es, tenkaspar to, cik vājš raksturs ir manai mātei, un tā tālāk. Es augu problemātiskā ģimenē un piedzīvoju tik plašu emociju gammu, kādu nenovēlu piedzīvot citiem bērniem. Es biju mazs, nobijies, izmisis, vientuļš bērns, kam vienam pašam bija jātiek galā ar savām emocijām. Pieaugušie vai nu nenojauta, ka es saprotu viņu teikto, vai viņiem tas nerūpēja, taču tieši viņu teiktais sāpēja visvairāk. Intuitīvi es apzinājos, ka mani vecāki ir lieliski cilvēki, tikai slimi, taču apkārtējās čalas visām varītēm centās man laupīt šo vienīgo cerības un ticības salmiņu, pie kā turēties. Dzīvot ar apziņu, ka vecāki ir slimi, ir daudz vieglāk, jo ir cerība, ka viņus var izārstēt, un ir atvieglojums, ka viņi nav slikti. Taču man tika teikts tikai tas, ka mana mamma ir nolaidīga, vāja un arī es tāda būšu. Man nācās dzirdēt, ka man nav nākotnes.

Nav viegli uzrakstīt šīs atmiņas un es dziļāk tajās neieslīgšu, tikai, kamēr esmu vēl šajā savas dzīves posma aprakstā, lūgšu cilvēkus piedomāt pie tā, ko jūs sakāt bērna klātbūtnē. Jums, iespējams, šķiet, ka bērns neko nesaprot, taču viņš saprot visu. Es sapratu! Es dzirdēju un uztvēru katru sarunu par un ap maniem vecākiem, es uztvēru katras nievas, katru pārmetumu, nicinošo piezīmi... Un to dzirdēt bija daudz smagāk un sāpīgāk, nekā dzīvot alkoholiķu ģimenē, jo sabiedrība man mēģināja pateikt – tavi vecāki ir slikti, nekam nederīgi cilvēki ar vāju raksturu un arī tu tāda būsi. Šis nav patīkams zīmogs, ar kādu uzaugt.

Tagad es saprotu, ka neviens cilvēks tieši nevēlēja man vai manai ģimenei ļaunu, neviens nevēlējās aizskart mūs. Alkoholisms vienkārši ir līdz galam neizprasta lieta, un cilvēkiem ir grūti iztēloties, kā citi cilvēki spēj nolaisties tik zemu, kā tas mēdz būt ar alkoholiķiem. Tāpēc arī ceru, ka, vairāk un atklātāk runājot par atkarību problēmu, cilvēki kļūs iecietīgāki un zinošāki.

Turpināšu savu stāstu. Laikam ejot, es sāku veidot savus dzīves principus, balstoties uz bailēm. Es sāku ticēt, ka mani vecāki ir vāji, nolaidīgi cilvēki un man ir lemts būt tādai pašai. Skolā es mācījos ļoti labi, taču neatkarīgi no tā, cik priekšzīmīgs bērns es biju, nekas nemainījās. Nāca pusaudžu gadi un papildus jau tā neapskaužamajām emocijām, kas manī mita, sāka plosīties hormoni un protestanta gars. Es izmēģināju alkoholu un darīju to ar vērienu – ja dzēru, tad līdz krišanai. Dzeršana bija pretīga, man riebās alkohola garša un smaka, riebās paģiras un riebās, ka man tas riebjas. Taču dzeršana bija mans veids, kā varēju justies drosmīga, vienaudžiem varēju parādīt, cik bezbailīga esmu, vecākiem parādīt, ka viņi ir sačakarējuši manu dzīvi, sabiedrībai parādīt vidējo pirkstu un iztēloties, ka man nerūp apkārtējo viedoklis. Pēc pāris pārdzeršanās epizodēm, marihuānas izmēģināšanas, dažādu medikamentu testēšanas un vispārējas ilūzijas par skaistu dzīvi sabrukšanas, man piezvanīja māsīca, kas dzīvoja Rīgā - viņai bija mazs bērniņš, kam bija nepieciešama aukle. Viņa piedāvāja man iespēju piepelnīties un – pats galvenais – iespēju aizbraukt no Priekuļiem. Es biju tik pārsteigta, ka kāds cilvēks manī saskata ko vairāk par bērnu bez nākotnes, ka no pārsteiguma jutu, ka aizžņaudzas kakls. Mana māsīca man uzticējās un ticēja, ka esmu gana atbildīga, lai pieskatītu bērnu. Šī sajūta, ka man kāds tic, bija kaut kas grūti aprakstāms, tik patīkams, tik silts un mīļš! Es, ne mirkli nešauboties, piekritu.

Tā es pavadīju vasaras Rīgā - pa darba dienām auklēju bērnu, bet brīvdienās atgriezos mājās. Māsīca ar mani daudz runāja, interesējās par maniem sapņiem, nākotnes plāniem un bieži apbrīnoja manas idejas, manas zināšanas, un es beidzot jutu sevī mostamies cerību uz normālu nākotni un pārliecību, ka esmu gudra, skaista un spēcīga. Tā kā viņa centās pret mani izturēties, kā pret pieaugušu cilvēku, tad reiz, kādās dzimšanas dienas svinībās, simboliski ielēja man ābolu sidru. Es iemalkoju saldo dzērienu un sajutu pazīstamo riebumu, taču noriju malku un sniedzos pēc nākamā. Tomēr, tad es sapratu, ka neesmu Priekuļos un man nevienam nekas nav jāpierāda, man nav nepieciešama alkohola sniegtā drosme – es esmu pie cilvēka, kas man uzticas. Savā pusaudža prātā es izdomāju, ka esmu alkoholiķe. Es izdomāju, ka esmu bezspēcīga alkohola priekšā un tāpēc nekad mūžā nedošu “zaļajam pūķim” iespēju sev piezagties. Es aizgāju uz virtuvi, izlēju atlikušo sidru un nosolījos nekad mūžā nelietot alkoholu. Tā es pasargāju sevi no alkoholisma, bet man nebija iespējas pasargāt sevi no līdzatkarības.

Lai gan biju izdomājusi, kā pasargāt sevi no alkoholisma, manī joprojām bija palikušas bailes būt tādai, kādas īpašības piedēvēja maniem vecākiem – vājai, nolaidīgai, bezrūpīgai, tāpēc sāku darīt visu, lai tāda nekļūtu. Es trenēju sevi neraudāt, būt stingrai un skarbai, es neļāvu cilvēkiem sev palīdzēt un gāju pa dzīvi maksimāli neatkarīga. Ilgu laiku pat biju pārlieku auksta pret savu vīru, jo baidījos par daudz viņam pieķerties. Es centos kontrolēt visu un ikvienu ap sevi un ik mirkli dzīvoju bailēs no izgāšanās, bailēs, kuru esamību noliedzu pat sev. Ikvienu notikumu dzīvē ap mani es uzskatīju par savu atbildību un pienākumu to atrisināt. Ja problēmu izdevās atrisināt jutos nogurusi, bet priecīga, taču katru neveiksmi gremoju sevī ar milzīgu vainas apziņas devu.

Ar burvīgām sekmēm es pabeidzu vidusskolu, ļoti labi pabeidzu universitāti un veiksmīgi veidoju savu karjeru galvaspilsētā, kas bija prom no mana dzimtā pagasta. Lai kā es centos aizbēgt no savām saknēm, es allaž atgriezos pie vecākiem, skaļiem vārdiem tos lamāju, centos viņus pierunāt ārstēties un vienmēr aizbraucu ar sajūtu, ka esmu izgāzusies.

Kādu dienu smagi saslima mans tēvs un tas bija pagrieziena punkts manas ģimenes dzīvē. Mamma piekrita doties uz Minesotas programmu ārstēties, tēti ievietoja slimnīcas reanimācijas nodaļā, un es uzzināju, cik “sačakarēti” ir mani dzīves virzītāji.

Dienā, kad kopā ar māti ierados Jelgavā, Ģintermuižā, psiholoģe pēc sarunas ar manu mammu iesauca mani savā kabinetā un pavaicāja: “Kā tu jūties?”. Es apstulbu no viņas jautājuma, biju pārliecināta, ka tikšu izprašņāta par mammas veselības stāvokli, ka man prasīs veikt priekšapmaksu par ārstēšanu vai kādas citas formālas lietas. Šķiet, mana neizpratne par viņas jautājumu bija lasāma manā sejā, tāpēc viņa paskaidroja: “Tava mamma izstāstīja, kas ir noticis. Šis ir bijis smags laiks tev, izmanto iespēju par to parunāties!”

Es jutu, kā sāpīgs kamols iesēžas man kaklā, sen apslāpētās asaras vēlas izlauzties ārā, taču es nedrīkstēju būt vāja. Es neesmu vāja! Tāpēc kļuvu gaužām lietišķa un pastāstīju, ka vecāki man nav tuvi un es jau gandrīz desmit gadus dzīvoju no viņiem šķirti, ka esmu šeit tikai tāpēc, ka likums liek rūpēties par viņiem, bla-bla-bla. Skaidrs, ka psiholoģe nenoticēja manam stāstam, šķiet, šim stāstam ticēju tikai es pati, taču viņa pieklājīgi pieņēma manu atbildi, novēlēja man atpūsties un mēs šķīrāmies.

Dažas dienas vēlāk es saņēmu zvanu no slimnīcas. Tētis bija miris. Diemžēl, viņam no alkohola važām izdevās atbrīvoties skumjākajā veidā. Pēc bērēm mamma pabeidza Minesotas programmu. Dienā, kad mamma iznāca no programmas, sev ierastā kontrolēšanas manierē es noskaidroju visu, kas mammai turpmāk jādara – jāapmeklē AA sapulces, jāturpina rakstīt dienasgrāmatu un vēlams ierasties uz programmas īstenotajām pēcārstēšanās dienām, kas notiek reizi mēnesī. Mamma atgriezās mājās, bet es viņu nobēru ar telefona zvaniem, pastāvīgi atgādināju par AA sapulcēm, par dienasgrāmatu un, lai mamma nevarētu izvairīties no braukšanas uz pēcārstēšanās dienu, pieteicos viņu izvadāt.

Kā šodien atceros to dienu. Man nebija nojausmas, kas notiek šajās pēcārstēšanās dienās. Pieņēmu, ka sēdēšu kādā uzgaidāmajā telpā, kamēr alkoholiķi pārrunās dzīvi pēc programmas. Pirms sapulces sākšanās psiholoģe aicināja visus tuviniekus nākt uz blakus telpu, es pieņēmu, ka tā būs tā uzgaidāmā telpa, taču tur bija aplī salikti krēsli, un viņa aicināja mūs tajos sēsties. Nolēmu, ka papļāpāšana ar citiem tuviniekiem par ļaunu nenāks, un ļāvos visam, kas notiek. Mūs aicināja sākumā pateikt, kas esam un kāpēc esam ieradušies.

Pirmā sāka runāt kāda sieviete, kas šādā sapulcē bija jau piedalījusies. Viņa padalījās ar stāstu par atkarīgo vīru un izteica vēlmi uzzināt, kā lai palīdz vīram, līdzīgi viņas piemēram, arī pārējie grupas dalībnieki atklāja savu vārdu, īsu informāciju par atkarīgo tuvinieku un savas sajūtas. Jo vairāk es klausījos, jo spēcīgāk izjutu sāpes krūtīs, kas lauzās ārā. Vienlaikus baisi un atbrīvojoši bija dzirdēt cilvēkus vaļsirdīgi runājam par atkarīgajiem tuviniekiem. Līdz šim es biju radusi par viņiem dzirdēt vien kārtējos briesmu stāstu un izlikties maksimāli nejūtīga tos dzirdot, taču šeit cilvēki nebaidījās ļaut asarai notecēt gar vaigu un atzīt, cik sāpīgi ir būt atkarīgā tuviniekam.

Kad pienāca mana kārta, es spēju pateikt vien: “Labdien, mani sauc…” un mana balss sāka raustīties, jutu, kā asaras izvirst - visas līdz šim apslāpētās sajūtas lauzās ārā un pirmo reizi es nekaunējos no tām. Jutu, ka kāda sieviete pasniedz man salveti, pacēlu acis augšup un redzēju, ka pārējo grupas locekļu acīs ir asaras un viņi saprotoši raud līdz ar mani. Nebija nosodījuma, pārmetumu, un es pirmo reizi nebaidījos būt vāja. Lai gan raudāju, kā mazs bērns, taču jutos stipra. Tikai pēc mirkļa atguvu spēku pabeigt teikumu. Tajā dienā es neko daudz nepateicu, vairāk klausījos. Pēc iepazīšanās, psiholoģe pastāstīja daudz noderīgas un interesantas informācijas par atkarībām un līdzatkarību. Es atstāju sapulci ar nejustu vieglumu un jaunu enerģiju. Kopš tās dienas es sāku strādāt ar sevi, apmeklēju šādas līdzatkarīgo grupas, uzsāku psihoterapijas kursu, daudz lasīju, izzināju. Kopš tās dienas ir pagājuši seši gadi. Es esmu ieguvusi brīvību un šajā jaunajā brīvībā ar katru dienu atklāju tik daudz skaista. Esmu kļuvu pašpārliecinātāka, bezbailīgāka, jautrāka, īstāka.

Mana mamma, kopš nelieto alkoholu, ir pierādījusi, ka nekad nav bijusi vājš, nolaidīgs vai slinks cilvēks. Viņa ir viens no visspēcīgākajiem cilvēkiem, ko es pazīstu, viņa ir jautra, gudra, strādīga un neiedomājami mīloša. Tagad viņa cenšas būt stipra un, cik iespējams, būt mans balsts brīžos, kad tas ir nepieciešams man. Taču es redzu, cik ļoti viņa pārdzīvo par katru nelaimi, kas notiek manā dzīvē un priecājas par katru manas dzīves laimes brīdi. Viņa ir lieliska vecmāmiņa manam dēliņam. Es viņu ļoti mīli!

Autors: Zane Nuts