Putnu Būris - Interesanti

Kas ir līdzatkarība, un kur to dranķi iebāzt?

Wed, 27 Feb 2019 08:41:00 +0000

Iztēlojieties situāciju: jauks, normāli funkcionējošs, jautrs cilvēks, tik viens netikums - šim cilvēkam patīk braukt dzērumā. Tuvinieki ir izmēģinājuši visu - runājuši, lamājušies, slēpuši atslēgas, bet šis pilsonis tik un tā pamanās piesēsties pie stūres reibumā. Reizēm žvingulis ir viegls, citreiz pamatīgāks, taču lēmumu braukt tas neietekmē. Niķis ir un paliek šī cilvēka niķis. To, ka viņš/viņa mēdz braukt dzērumā zina jau krietns cilvēku pulks - to nojauš kaimiņi, kolēģi, draugi un paziņas. Kādu dienu pēc kopīga pasākuma darbā, kur tika malkoti sīvie dzērieni, kāds no draugiem uzzvana policijai un paziņo, ka šis jaukais cilvēks sēdās pie stūres dzērumā. Policija noreaģē un "čiki-briki" autovadītāja apliecība nost, naudas sods pamatīgs, apkaunojums vēl pamatīgāks. Dzīve šim normāli funkcionējošajam cilvēkam ir sabrukusi.

Kas gan tas par draugu, vai ne? Kas gan tas par cilvēku, kurš bezsirdīgi nodeva šoferīti policijai? Neticami, bet šādi domā lielākā daļa sabiedrības. Šādā situācijā primāri tiek nosodīts cilvēks, kurš nodeva dzērājšoferīti policijai, nevis alkoholiķis, kurš izvēlējās sēsties pie stūres reibuma stāvoklī. Iespējams, jūs domājiet: "muļķības, es tā nekad neesmu domājis", taču padomājiet vēlreiz, vai tiešām? Cik bieži jūs paši esiet izsaukuši policiju, kad redziet, ka cilvēks sēžas pie stūres dzērumā? Personīgi es, nekad, lai gan esmu bijusi lieciniece šādām situācijām simtiem reižu. Es vienmēr atrodu iemeslu, kāpēc šoreiz to ignorēt.

Lūk, šī ir līdzatkarība. Es šo saucu par "sabiedrības līdzatkarību". Nemaz nezinu, vai tāds jēdziens eksistē, bet šis ir tas, kā es izvēlos izskaidrot līdzatkarības jēdzienu tiem, kas domā, ka viņus tā neskar.

Līdzatkarība ir slimība, neticami līdzīga ikvienai citai atkarībai, bet krietni grūtāk pierādāma. Alkoholiķis pļēguro, un ikvienam ir skaidrs, ka viņa rīcība ir neadekvāta, savukārt līdzatkarīgais ir atkarīgs no atkarīgā cilvēka, un arī viņa rīcība beigu beigās nav diez ko adekvāta, tomēr to ir grūti secināt.

Piemērs ar dzērājšoferīti ir pārspīlēts, taču tas ilustrē cilvēku neloģisko, jeb neadekvāto rīcību. Proti, braukšana alkohola reibumā nav droša ne pašam autovadītājam, ne pārējiem satiksmes dalībniekiem. Dzērājšoferītis ir tikpat bīstams, kā mērkaķis ar pielādētu ieroci, jautājums ir tikai: "kad mērkaķis izšaus un, kurš cietīs?" Esmu pārliecināta, ka ka neviens nedotu mērkaķim pielādētu šaujamieroci, tad kāpēc mēs pieļaujam braukšanu dzērumā? Atbilde - mēs esam līdzatkarīgi un lidzatkarīgajiem loģika attiecībā uz visu, kas saistīts ar atkarīgajiem nedarbojas. Gandrīz ikvienam no mums ir kāds draugs, radinieks vai mīļš kolēģis, kurš sirgst ar atkarību. Tāpēc situācijās, kad vajadzētu paņemt telefonu un izsaukt policiju, mēs sākam prātot: "ak, bet nabadziņš zaudēs autovadītāja apliecību", "ak, ja viņam uzliks sodu, par ko viņš/viņa baros bērnus", "ak, kāds tas būs apkaunojums viņa ģimenei" vai kāds cits nodomā: "eh, tā nav mana darīšana, lai brauc!"

Tā mēs veicinām šī šoferīša slimību, jo viņš nesaskaras ar smagajām sekām. Nekas taču nenotiek? Dzeru, braucu un viss kārtībā! Viņš taču tā dara jau gadiem, viņš taču ir lielisks autovadītājs! Līdz reizei. Līdz reizei, kad tiek notriekts kāds nevainīgs bērns, kurš šķērsoja gājēju pāreju. Līdz reizei, kad šis jaukais, iedzert mīlošais cilvēks izraisa avāriju un zaudē dzīvību (un tad vairs nav cilvēka, kurš baros bērnus, un ģimenes apkaunojuma vietā ir sēras.)

Ja kāds domā, ka man viegli moralizēt, jo neesmu saskārusies ar tuvinieku, kurš dzer un brauc, tad padalīšos ar savu pieredzi. Mans tētis bija viens no "izcilajiem šoferīšiem", kurš varot dzert un braukt, un viņš to arī darīja. Līdz reizei, protams, kad izraisīja avāriju. Viņš zaudēja tiesības vadīt automašīnu, zaudēja darbu šī atgadījuma dēļ, saņēma sodu un, diemžēl, nodzērās vēl pamatīgāk. Par laimi, avārijā cieta tikai koks un automašīna. Vairs nav vērts spriedelēt, kā būtu biji, ja viņš ātrāk būtu saņēmis sodu, pirms bija nodzēries tik tālu, ka izkļūt no alkoholisma bija kļuvis neiespējami. Tomēr par spīti šim atgadījumam, vainīgs nebija policists, kurš noņēma tētim autovadītāja apliecību, vainīgs bija alkoholisms, kura vadīts viņš sēdās pie stūres.

Par spīti tam, ka esmu piedzīvojusi negatīvas sekas, es tik un tā uzskatu, ka labāk savlaicīgi atņemt autovadītāja apliecību, uzlikt sodu, apkaunot vai citādi likt izjust alkoholiķim savas rīcības sekas, nekā ļaut viņam turpināt slīgt atkarībā un riskēt ar savu vai citu dzīvību. Galvenais ir atcerēties, ka šis atkarīgais nav slikts vai ļauns cilvēks, viņa rīcību vada atkarība, kura ir atņēmusi normālas loģikas sekas.

Kāds sakars šim visam ar līdzatkarību?

Līdzatkarībai nav vienas unikālas definīcijas, un šajā rakstā es arī nerunāšu par šīs slimības teorētisko pusi. To visu jūs variet uzzināt daudzos interesantākos rakstos, piemēram, klikšķinot: šeit, šeit, vai šeit! Es centīšos jums pastāstīt par savu, kā līdzatkarīga cilvēka emocijām un ceļu uz atveseļošanos.

Ikviens, kurš ir izlasījis manu dzīvesstāstu, zina, ka mani vecāki bija alkoholiķi. Man paveicās, un šobrīd mani tuvinieki alkoholu vairs nelieto, taču savas līdzatkarības sekas es jūtu joprojām.

Cilvēks, kurš ilgstoši uzturas kopā ar atkarīgu cilvēku, laika gaitā pārņem šī atkarīgā deformēto domāšanu, neloģisko rīcību un sāk dzīvot atkarīgā cilvēka dzīvi. Pašam to neapzinoties, tuvinieks sāk slimīgi glābt savu atkarīgo, un patiesi tic, ka citas iespējas viņam nav. Līdzatkarīgais ir pārliecināts, ka viņa dzīve ir atkarīga no kāda cita. "Es būšu laimīgs, kad viņš/viņa vairs nedzers.", "Es beidzot atpūtīšos/izgulēšos, kad viņš/viņa vairs nespēlēs azartspēles.", "Es parūpēšos par savu veselību, kad man vairs nebūs jārūpējas par sava narkomāna dzīvi." Šīs ir tipiskas līdzatkarīgo domas. Viņi nemāk mīlēt sevi un dzīvo cita cilvēka dzīvi. Tomēr tas nav veselīgi. Lai spētu mīlēt citus, vispirms ir jāiemācās mīlēt sevi.

Diemžēl problēma ir tāda, ka ir sasodīti grūti nebūt līdzatkarīgam. Pat, ja mistiskā veidā kādam izdodas izsprukt no iegrimšanas līdzatkarības ķepnās, un viņš prot attiecībās ar atkarīgo ieņemt novērotāja pozīciju, sabiedrībā iedibinātie principi un paražas spiež justies vainīgam par savu pasivitāti. Iespējams, šīs ir tikai manas, kā līdzatkarīga cilvēka maldīgas domas (līdzatkarīgajiem ir ierasti just vainu tur, kur nemaz tā nebūtu jājūt), un patiesībā neviena dzīva būtne nekad uz mani nav izdarījusi spiedienu, taču tā es to jutu. Redziet, es centos aizbēgt no saviem tuviniekiem - alkoholiķiem. Pie pirmās iespējas es pārcēlos dzīvot uz citu pilsētu, un iekārtoju sev citādu dzīvi. Taču ģeogrāfiskais attālums nemazināja manu tieksmi kontrolēt, nepazuda trauksmes sajūta, es turpināju neizrādīt emocijas, nepazuda vainas sajūta un kompleksi. Šim sajūtu kokteilim nepalīdzēja arī citu cilvēku lūgumi "parunāt" ar saviem dzerošajiem tuviniekiem, vai aicinājumi "darīt kaut ko", vai atgādinājumi: "viņi taču nodzers visu!", "var taču notikt kāda nelaime" un nemitīgas čalas un klačas par to, ko kārtējo reizi viņi ir sastrādājuši.

Bez nemitīgajiem atgādinājumiem, es jau tāpat jutos draņķīgi. Lai cik tālu es būtu, es regulāri zvanīju vecākiem. Ikreiz, kad telefonā skanēja izsaukuma signāls, man kaklā bija kamols, sirds pukstēja straujāk, jo es nezināju kādā stāvoklī viņi pacels telefonu. Ja viņi bija skaidrā, es biju priecīga un visu dienu staigāju laimīga. Ja balsī bija dzirdams reibums, es pārskaitos, sāku kliegt vai vienkārši nometu klausuli, un atlikušo dienu centos apslāpēt smacējošās sajūtas sevī.

Kad braucu ciemos, vienmēr sev nosolīju - es viņiem nepalīdzēšu. Vecāki gandrīz nekad man nelūdza palīdzību, bet viņu izmisums spraucās laukā pa visām vīlītēm. Tāpēc reizēm es pa kluso sapirku pārtiku un ieliku ledusskapī vai samaksāju kādu rēķinu, bet, kad turējos pie sava solījuma un nedarīju neko, jutos kā pasaules sliktākais cilvēks. Tikai vēlāk es uzzināju, ka tieši neiejaukšanās var palīdzēt sasniegt zemāko punktu un nonākt pie atziņas, ka ir jāārstējas.

Es nevainoju sabiedrību, ka kādreiz jutos slikti. Tā nav neviena vaina. Diemžēl atkarību problēma ir tik izplatīta, ka vairums cilvēku nemaz nezina par ko citu, lai runā, kā vien par kopīgi pazīstamo atkarīgo. Tas, ko es daru tagad, kad runāju ar kādu cilvēku, kura mīļotais cilvēks ir atkarīgs, es neiesaistos diskusijā par un ap viņa nodarījumiem, bet vairākkārt atgādinu šim līdzatkarīgajam, ka tā nav viņa vaina un dodu padomus, kur tieši šis līdzatkarīgais, nevis viņa atkarīgais draugs, var vērsties pēc palīdzības. Es nezinu vai šī ir pareizākā rīcība, taču no savas pieredzes spriežot, man būtu gribējies, ka tā kāds saka man. Tā vietā, lai teiktu: "klau, es redzēju tavu tēvu braucam dzērumā, varbūt aizbrauc un noņem viņam atslēgas", es saku: "Kā jūties? Es nojaušu cik tev ir smagi, vai vēlies parunāt par savu tēvu/sievu/māti/brāli/draugu!" Es dalos ar savu pieredzi un ceru, ka tas palīdz.

Visbiežāk gan es netieku sadzirdēta. Gluži tāpat, kā tas ir ar atkarīgu cilvēku, arī līdzatkarīgais dzīvo noliegumā. Viņš neredz savas rīcības slimīgumu, viņš pat vairs neatpazīst savas emocijas. Savas līdzatkarības atpazīšana nāk lēnām un nevienam nav jāuzspiež kāds zīmogs vai jāuzstāda diagnoze. Ir pagājuši seši gadi, kopš es uzzināju, ka esmu līdzatkarīga, atzinu to un sāku ar sevi strādāt, taču joprojām manī ir kaudze neatrisinātu konfliktu, un es turpinu sevi atklāt. Pat šī mājas lapa ir man sava veida terapija ar kuru ceru palīdzēt gan sev, gan citiem cilvēkiem.

Manuprāt, svarīgi ir runāt par līdzatkarību. Padarīt šo vārdu plaši zināmu, interesantu, un lai ikviens sāktu interesēties: "vai gadījumā arī es neesmu līdzatkarīgs?"

Sapulcēs esmu dzirdējusi stāstus, kur alkoholiķis atgriežas mājā pēc Minesotas programmas vai citas rehabilitācijas. Tur viņu sagaida mīlošs tuvinieks, kurš gadiem ilgi ir cietis no atkarīgā izgājieniem un tagad vajadzētu sākties laimīgajai dzīvei, taču tāda nesākas. Alkoholiķis esot programmā ir izglītots par atkarībām, viņam ir mācīts runāt par savām sajūtām, viņam ir mācīts kā atsākt dzīvi no jauna, taču šis līdzatkarīgais nav saņēmis nekādu informāciju. Līdzatkarīgais joprojām dzīvo vecajā dzīve, viņām nav bijusi iespēja izrunāt savas sajūtas, iepazīt savas emocijas. Gadiem dzīvojot kopā ar atkarīgo, viņš ir iemācījies ideāli uzvesties, kamēr alkoholiķis ir skaidrā, jo baidījies izraisīt dzeršanu. Tagad, alkoholiķis ir atgriezies no programmas un nedzer. Līdzatkarīgais sev ierastā manierē uzvedās prātīgi, ieturēti, apspiež dusmas vai citas emocijas, jo baidās izraisīt alkoholiķa dzeršanu. Taču alkoholiķis kā nesāk, tā nesāk dzert. Paiet mēnesis, bet alkoholiķis nedzer, vēl viens mēnesis un šis joprojām nedzer. Taču līdzatkarīgais vairs nespēj uzvesties ideāli. Viņš bija pieradis, ka tās emocijas, kas sakrājas skaidrības posmā, var izlikt tad, kad dzērājs piedzeras. Tad var kliegt, raudāt, kaukt, dusmoties, viss ir atļauts. Toties tagad šis kā nedzer tā nedzer!

Mēs visi esam cilvēki, un mūs mēdz nokaitināt ikdienišķas lietas - nevietā nomestas zeķes vai nenomazgāti trauki. Veselīgi funkcionējošās ģimenēs, cilvēki izkašķējas par šiem niekiem un turpina dzīvot laimīgi. Taču līdzatkarīgie visu patur sevī, līdz vairs nespēj un, kad sāk gāzt ārā visu, kas sakrājies, tad ir traki.

Līdzīgs piemērs ir ar līdzatkarīgā vēlmi kontrolēt. Dzīves laikā līdzatkarīgais bija iemācījies visu kontrolēt, būt vagars un grožu turētājs. Iepriekš neviens viņa lomai netraucēja. Lai gan viņš sapņoja par dienu, kad nebūs jāuzņemas atbildība pilnīgi par visu, tomēr šādam brīdim pienākot, viņš nezina ko iesākt. Kad nedzerošais tuvinieks atgriežas no ārstēšanās un vēlas atgūt kontroli pār savu dzīvi, līdzatkarīgais nemāk atdot tik sen turētos grožus, un ģimenē atkal sākas nesaskaņas.

Kad mana mamma iznāca no programmas, es domāju, ka nu tik sāksies dzīve. Saule būs spožāka un zāle zaļāka. Taču izrādās mana mamma arī ir tikai cilvēks, un viņa māk nokaitināt arī nedzerot. Uj, ka māk! Man paveicās, ka mana atveseļošanās sākās vienlaicīgi ar mammu, un es iemācījos veselīgi atjaunot attiecības ar nedzerošu mammu. Pirmajā gadā pēc mammas iznākšanas no programmas, es necik daudz nebiju sasniegusi savā atveseļošanā no līdzatkarības un uzvedos kā nenormāla. Es nemitīgi kontrolēju mammu. Zvanīju uzriez kā viņa beidza darbu, lai pārliecinātos, ka viņa ir bijusi darbā. Zvanīju katru vakaru, lai pārliecinātos, ka nav sākusi dzert. Zvanīju pirms katras AA sapulces un atgādināju, ka viņai tur jābūt. Es dzīvoju savas mammas dzīvi, nevis savu. Kad iemācījos atlaist mammu, mums izveidojās veselīgas attiecības, mēs katra sākām dzīvot savu dzīvi. Es iemācījos domāt par sevi, man pārstāja sāpēt mugura (pirms tam 10 gadus mocījos sāpēs,un neviens fizioterapeits nespēja palīdzēt), es beidzot varēju pievērst uzmanību savai ģimenei.

Ko darīt līdzatkarīgajam vai cilvēkam, kurš ir saskāries savā dzīvē ar atkarīgu cilvēku. Pirmā lieta - nekautrējieties doties uz grupu nodarbībām. Grupas darbojas līdzīgi kā AA sapulces, tikai tur tiekas atkarīgo tuvinieki. Latvijā ir divas kustības - Al-Anon un PAB (Pieaugušais alkoholiķu bērns).

Al-Anon grupās tiekas alkoholiķu tuvinieki un draugi, savukārt PAB sapulces paredzētas alkoholiķu vai citādi neveselīgā ģimenē augušiem bērniem, kuri tagad ir pieauguši.

Šajās sapulcēs valda patīkama atmosfēra. Tā ir viena no retajām vietām, kur mēs varam būt atklāti, justies nožēlojami,un mūs saprot, jo visi esam vienādi.

Sapulcēs viens no galvenajiem principiem ir anonimitāte, tāpēc nekas, kas tiek runāts grupās, netiek iznests ārpus telpām. Tajās neviens netiek spiests runāt pret viņa gribu, tajās netiek reģistrēta dalība vai prasīta obligāta maksa.

Ja cilvēka netīk doma par sapulču apmeklēšanu, tad var apmeklēt individuāli psihoterapeitu. Tas būs dārgāks prieks, taču, ja izdodas atrast speciālistu, kuram uzticies, tad atveseļošanās var būt gana sekmīga.

Ja arī šī opcija nav sirdij tuva, tad var sākt ar sevis izglītošanu un meklēt informāciju par atkarībām. Iesaku sākt ar grāmatām: "Pieugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi.", autors Džons Frīls un Linda Frīla un "Pārtraukt līdzatkarību", autors Melodija Bītija.

Ja pienāks diena, kad mums nebūs jākaunas par atkarībām, līdzatkarībām vai jebkādām citām kaitēm, kas mūs vai mūsu ģimeni piemeklējušas, tad visa sabiedrība kopumā kļūs veselīgāka, un pasaule drošāka. Tad nevienam prātā nenāks aizvērt acis, redzot cilvēku sēžamies pie stūres dzērumā, un mūs nevajās vainas sajūta par pareizu rīcību - šajā gadījumā, policijas iesaistīšanu.

Autors: Zane Nuts

Ko lieto mūsdienu jaunieši?

Wed, 06 Feb 2019 09:20:00 +0000

Vienmēr esmu apzinājusies savu naivumu, taču tā apmērus uzzināju vien nesen, kad aktīvi sāku izjautāt jauniešus par viņu eksperimentiem ar narkotikām. Man šķita, ka es uzaugu apstākļos, ko var dēvēt par "geto dzīvi" un domāju, ka zinu daudz par narkotikām, - galu galā pati esmu pīpējusi marihuānu, dzērusi un eksperimentējusi ar tabletēm, manā paziņu lokā ir gana daudz alkoholiķu, narkomānu un cilvēku, kas savus paradumus joprojām dēvē par eksperimentēšanu. Es esmu pārliecināta, ka katra nākamā paaudze ir gudrāka par iepriekšējo un, sarunājoties ar jauniešiem, savā veidā guvu apliecinājumu savai pārliecībai. Jauniešiem mūsdienās ir viedoklis, un viņi nebaidās to paust. Lai gan esmu priecīga, ka jaunieši ir gudri un zinoši, tomēr nespēju saprast - kāpēc viņi tik vieglpārtīgi izturas pret narkotiku lietošanu? Tāpat es domāju, ka narkotiku aprite strauji samazinās, salīdzinot ar manu bērnību, bet nekā tamlīdzīga - šķiet, narkotikas šobrīd dejo savu uzvaras deju. Katrā ziņā informācija, ko ieguvu sarunājoties ar jauniešiem, man likās gana interesanta un pārsteidzoša, tāpēc nolēmu ar to padalīties.

Šajā rakstā es apkopoju jautājumus, ko esmu uzdevusi daudziem dažādiem jauniešiem dažādās Latvijas vietās, un atbildes ir tieši tādas, kādas tās saņēmu. Atbildēs minētie fakti nav pārbaudīti un tāpēc lasiet tos kritiski. Informāciju nodošu jums tieši tādu, kādu saņēmu. Intervija ir rakstīta, it kā es sarunātos ar vienu cilvēku. Šādu formu izvēlējos, lai atvieglotu lasīšanu, taču atbildes ir apkopota no vairāku jauniešu atbildēm.

Vai jaunieši lieto narkotikas? Kādas un cik bieži?

Jā un nē. Protams, ir palielinājis jauniešu skaits, kas lieto narkotikas, bet tādi nav visi. Tie, kas lieto, lielākoties izvēlas marihuānu jeb zālīti. Taču, arvien vairāk tiek lietotas arī MDMA jeb ekstazī tabletes un kodeīna kokteilis līns, kā arī recepšu medikaments Xanax. Īpaši retie ir lietojuši arī LSD jeb markas, kokaīnu un retos gadījumos arī heroīnu vai metamfetamīnu.

Reģionos populārāk ir pīpēt zāli, to lieto gandrīz visi vai košļāt SNUS (košļājamā tabaka), daudzi lieto arī Xanax, bet kokaīns un MDMA gan nav populārs.

Kā jūs iegādājieties narkotikas?

No dīleriem. Parasti tie ir paziņas vai paziņu draugi. Sazināšanās notiek dažādos veidos: sazvanoties vai sarakstoties dažādās platformās, izmantojot segvārdus. Populārākie segvārdi ir "stunda", "spēle" vai kļavu lapas emotikons, kas apzīmē vienu gramu marihuānas. Pārējās narkotikas apraksta ar to iepriekš minētajiem "ielu" nosaukumiem. Populārāka kļūst sazināšanās Snapchat platformā, jo platforma, dzēšot visus datus par saziņu, ir drošāka, izvairoties no policijas.

Kas ir šie dīleri?

Dīleri visbiežāk ir jaunieši 15-24 gadu vecumā, protams, ir arī izņēmumi. Šie dīleri parasti ņem no kāda marihuānas audzētāja vai cita paziņas "reli" jeb realizācijas apjomu. Šis apjoms var būt sākot ar 10 gramiem, atkarībā no dīlera nosacījumiem. Realizācijas procesā dīleris ir parādā savam dīlerim noteiktu naudas summu, kas parasti ietver divas trešdaļas kopējās summas. Tātad, ja grams marihuānas maksā 15€, tad dīlerim 10€ ir jāatgriež savam dīlerim, kas atstāj 5€ peļņā. Šis var atšķirties pie dažādiem dīleriem, ņemot vērā to atrašanās vietu. Atrašanās vietas iedalās pēc apgabaliem. Rīgā šo apgabalu ir daudz: Pļavnieki, Ulbroka, Centrs (kas dalās vēl sīkākās daļās), Ziepniekkalns, u.c. Šajos apgabalos ir vismaz viens audzētājs jeb piegādātājs, kas sadala dīleriem visu preci tālākai pārdošanai. Apgabali dažreiz arī savā starpā ķildojas un dīleri nereti ir bruņoti vai ar "lielu muguru" jeb plašu draugu loku, kas sargā dīleri no apzagšanas vai izrēķināšanās ar citiem fiziski.

Vai tas nav bīstami - būt par dīleri? Kāpēc jaunieši piekrīt tā riskēt?

Būt dīlerim ir riskanti, neapšaubāmi. Jāizvairās gan no policijas, gan ķēmiem, kas ceļu līdz policijai saīsina, gan citiem dīleriem, kas negrib zaudēt klientus, gan neapmierinātiem klientiem. Jaunieši piekrīt dīlera darbam, jo vēlas ātru un vieglu naudu. Cilvēkiem ar plašāku draugu loku būs vieglāk sadabūt sev klientus, taču populāri kļūst arī veidot šaurus lokus pastāvīgiem klientiem. Šauri loki pēc savas būtības ir labākie - klienti ir uzticami un pazīstami, neviena cita dīlera darbs netiek smagi ietekmēts un nereti klienti saņem vairāk preces, nekā ir samaksājuši. Šaurā loka dīleri "dīlo" tikai vieglās naudas dēļ. Nereti šie dīleri ir no trūcīgākām ģimenēm, kur iegādāties skaistas drēbes nav tik viegli. Taču dīlera amats uz ilgu laiku sabojā cilvēka imidžu draugu acīs, tā kā naudu šie dīleri pelna no saviem draugiem. Lielākie dīleri ir ar plašu klientu loku un ļoti stingriem noteikumiem, lai izbēgtu no policijas starpniecības. Ja noteikumi netiek ievēroti , klients par to fiziski smagi cieš. No lielākajiem dīleriem parasti veido dīlera imidžu filmās un jauniešu pamācībās, jo šādi dīleri tiešām ir bīstami.

Vai narkotikas lieto pārsvarā jaunieši no nelabvēlīgām ģimenēm?

Narkotikas lieto dažādu finansiālo apstākļu jaunieši. Ģimenes stāvoklis patērētāja intereses ne pārāk bieži ietekmē. Protams, labvēlīgākas ģimenes bērns būs spējīgs iegādāties vairāk narkotiku, bet tas neliedz sakrāt naudu un narkotikas iegādāties arī trūcīgākam cilvēkam. Narkotikas maksā 15€ par marihuānas gramu, 10€ par MDMA tableti, 15€ 500ml līna kokteilis, 5€ xanax tablete, 15€ LSD "marka", un aptuveni 150€ kokaīna grams. Katras narkotikas patēriņa daudzums atkarīgs no personas tolerances un pieredzes ar vielu.

Kāpēc jaunieši izvēlieties lietot narkotikas?

Narkotikas sagādā iepriekš neizjustas emocijas un maņas. Marihuāna nomierina un uzlabo atmosfēru, tāpat kā alkohols, bet izpaliek paģiru efekts nākamajā dienā. Pārējās narkotikas tiek lietotas pēc marihuānas, kad marihuānas efekts vairs nešķiet tik aizraujošs vai patīkams un eiforisks. Viens pamatojums lietot citas narkotikas ir tiekties pēc stiprāka eiforijas stāvokļa - MDMA, līns un/vai abi kopā, kā arī xanax. Šis var novest arī līdz heroīna lietošanai.

Cits pamatojums ir ziņkāre - marihuāna ir neparedzama un brīžiem neizprotama savos efektos, tāpēc rodas vēlme lietot kaut ko interesantāku - LSD, kokaīnu, PCP, bet šādi gadījumi ir retāki. Viens no biežākajiem pamatojumiem ir mediju ietekme - mūziķi raksta mūziku par narkotikām, kas rada vēlmi pamēģināt ko jaunu un tik ļoti izslavinātu. Dažkārt rodas arī atkarība no vielām - dažas no tām izraisa fizisku atkarību, bet dažas vien garīgu atkarību. Marihuānai parasti piemīt garīgās atkarības efekts, tā kā tā sagāda mieru un labsajūtu.

Jums nav bail?

No kā?

No sekām, piemēram, ka pārdozēsiet vai varbūt ka jums iesmērē sliktu mantu?

Bailes ir nepamatotas. Internetā ir brīvi pieejama informācija par narkotiku drošu lietošanu. Aprakstītas sekas, ieteikumi, potenciālie riski. Tādā veidā ir iespējams ar drošu sirdi pamēģināt sev vēlamās narkotikas, ja tās ir pieejamas. Protams, ziņas par kāda nāvi apbēdina un liek uzmanīgāk izvērtēt narkotiku lietošanu, bet svarīgākais ir visu darīt ar prātu -neviena mērķis nav mirt. Protams, iespējams arī nesaņemt to, ko vēlies, kad narkotikās ir bīstami piemaisījumi - xanax tabletēs fentanols, līnā paracetamols, LSD piemasījumi no 2PC, marihuāna appūsta ar citām narkotikām vai bīstamām vielām u.c., bet Latvijā šis nav īpaši populāri.

Vai nekad nav gadījušās ķibeles un kļūdas?

Ir gadījušās ķibeles, katram tādas bijušas. Gluži kā ar alkoholu - kāds reizēm novests līdz vemšanai vai bezsamaņai. Vienīgā atšķirība - par šo citi nesmiesies, jo likumdošana iedzinusi mūs bailēs no narkotikām atšķirībā no alkohola. No marihuānas nereti kļūst slikti, kad kāda norma ir pāršauta pār strīpu. Tas noved līdz paranojai, vemšanai, suicidālām domām utt., bet tas ir tikai no neuzmanīgas lietošanas. Tas pats ir ar visām citām narkotikām - neuzmanīga lietošana noved pie nevēlamām sekām. Reizi pa reizei uzpeld arī stāsti, kur kādai precei ir piemaisīta cita viela, bet šie ir retumi, un par to vēlāk cieš dīleris.

Man šīs izklausās pēc pamatīgām "ķibelēm"! Tas jūs neattur turpināt lietot?

Tas neattur no narkotiku lietošanas, jo, kā jau minēts, process ir līdzīgs alkohola lietošanai. Ja pirmā reize bijusi smaga, nav garantijas, ka otra arī būs smaga.

Vai jauniešu vidū ir populārs alkohols?

Alkohols ir starta etaps visām narkotikām. Mūsdienās alkoholu sāk lietot jau diezgan agrā vecumā - ap 12 gadu veci jaunieši. Alkoholu lieto diezgan lielās devās, līdz apnīk. Kādam šī apnikšana iestājas pirms vidusskolas, vidusskolā vai uzreiz pēc tās. Vēlāk alkoholu lieto mazās devās un nelieto pārmērīgi. Bērni alkoholiķi vairs nav tik bieži sastopama parādība - tā ir tikai fāze.

Cik gados parasti sākas eksperimentēšana ar narkotikām?

Narkotikas parasti uzrodas īsi pirms vidusskolas vai vidusskolas vecuma laikā. Tas ir atkarīgs no katra draugu loka un interesēm. To precīzi ar pirkstu būs grūti norādīt.

Vai jaunieši nepaliek atkarīgi?

Jaunieši bieži jauc atkarību ar fāzi. Var iestāties brīdis, kad rodas atkarība no kādas vielas, bet tas neilgst pārāk ilgi. Protams, tabaka ir ļoti populāra jauniešu vidū, tā arī būtu viena no īstajām atkarībām.

Vai ir kāds iespējamais veids, kas jauniešus atturētu no narkotiku mēģināšanas? Piemēram, ja no to lietošanas būtu miruši gana daudz jaunieši?

Jauniešus atturētu vien neformāla rīcība. Vielu legalizēšana ietekmētu vecuma ierobežojumu - dīleriem vecuma ierobežojumu nav. Šo varētu vēl ietekmēt mediju saturs - mūzika ar narkotiku reklāmām provokatīvi izaicina jauniešus mēģināt lietot narkotikas. Narkotiku pieejamība arī ietekmēs lietošanas daudzumu - ja nebūs, ko lietot, nekas arī netiks lietots.

***

Lūk, aptuveni tā domā jaunieši, kurus satiku. Protams, tas nenozīmē, ka visi jaunieši šādi domā un rīkojas. Kāds, iespējams, ir krietni bezatbildīgāks par maniem avotiem, bet cits krietni priekšzīmīgāks.

Ņemot vērā Eiropas Narkotiku un narkomānijas centra datus, vismaz 14% jaunieši 2017.gadā ir pīpējuši marihuānu (sk. attēlu* par narkotiku lietošanu ES).

Liela daļa cilvēku, kuri ir mēģinājuši narkotikas, šodien dzīvo pilnīgi normālu dzīvi, ir labi darbinieki un brīnišķīgi vecāki bērniem. Tomēr ir gana daudz cilvēku, kuriem "eksperimentēšana" kļuva par pamatīgu atkarību un ir novedusi līdz pagrimušam dzīves veidam, noziedzībai vai pat nāvei. Kaut arī daudzi no mums domā, ka šī nav mūsu problēma, jo mūsu paziņu lokā narkomānu nav, šāda ilūzija ir maldinoša. Katrs noklīdušais narkomāns uz ielām ir mūsu problēma, jo var apdraudēt citus cilvēkus, uzbrukt, zagt un galu galā atņemt sev dzīvību. Katra cilvēka dzīvība ir vērtība. Narkomāna dzīvība nav mazāk vērta kā cita cilvēka, kurš sirgst ar kādu nāvējošu slimību. Tikai atšķirība ir tāda, ka no atkarības ir iespējams izglābt cilvēkus un no atkarībām varētu pilnībā izvairīties, ja sabiedrība kopumā pārstātu tik vieglprātīgi izturēties pret alkoholu un narkotikām.

Diemžēl man joprojām nav skaidrs, kā īsti risināt šo narkotiku problēmu. Savā ziņā jauniešu piedāvātais risinājums - legalizēt narkotikas, iespējams, radītu tādu efektu: ja reiz tas ir likumīgi, tad nav tik aizraujoši. Pat ja šāda efekta nebūtu, vismaz valsts budžetā nodokļu veidā ienāks kaudze naudas, par kuru varēs strādāt pie cilvēku izglītošanas un - to, kuri neizglītosies, - ārstēšanas. Galu galā alkohols taču ir legāls, un liekulis ir tas, kurš slavē alkoholu un noliedz narkotikas. Kā viens, tā otrs ir atkarību izraisošs, un kā vienam, tā otram ir baisi pierādījumi to postošajam efektam.

Ceru, ka uztvērāt manu priekšlikumu ar ironiju. Es neaicinu tagad varas iestādes legailzēt kokaīnu. Ja man būtu izvēle, es jebkādas apreibinošās vielas aizslaucītu no zemes virsas, taču tas nav iespējams. Tāpēc ir svarīgi katram cilvēkam sākt ar sevi, mācīties baudīt dzīvi bez apreibināšanās un rādīt piemēru saviem bērniem.

Un kāds viedoklis ir Jums, lasītāji? Vai kādam ir kāda spoža ideja narkotiku lietošanas samazināšanas jautājumā? Ja tā, padalieties :)

Autors: Zane Nuts

Ja arī jūs savā dzīvē esiet saskāries ar atkarībām, lūdzu dalieties ar savu stāstu. Jūs variet sazināties ar mums rakstot uz biedribaputnuburis@gmail.com, un mēs atradīsim veidu kā pierakstīt jūsu stāstu. Anonimitāti garantējam.

*Avots: Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs (2018), “Eiropas 2018. gada ziņojums par narkotikām – tendences un aktualitātes”, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga.

Vai Tev ar alkoholu nav problēmu?

Tue, 11 Dec 2018 12:16:00 +0000

Tikpat kā katrs no mums savā mūžā kādu mutīti alkohola ir nogaršojis. Vai arī, teiksim tā, vairākas mutītes. Vai tā ir problēma? Vai mūsu pašu paradumi ir veselīgi? Kur ir robeža starp to, kas ir veselīgi un kas ir kaitīgi? Kur ir robeža starp atkarību un pilnībā kontrolētu lietošanu?

Uz šiem jautājumiem ir grūti atbildēt, neredzot "mērauklu". Pasaules veselības organizācija ir izveidojusi šādu mērauklu, un arī mums ir iespēja ikkatram uzzināt, vai esam riska grupā, vai esam, tā teikt, normāli, vai arī nupat ir pēdējais laiks atzīt, ka alkoholisms ir mūsu personīgā problēma.

Mēs esam sagatavojušas interaktīvu šīs te mērauklas jeb Alkohola lietošanas traucējumu identifikācijas testa versiju. Aicinām to aizpildīt IKVIENU - ne tikai tos, kas satraucas par to, vai tikai personīgie alkohola lietošanas paradumi jau nebalansē uz atkarības robežas. Kāpēc aicinām visus? Jo rezultātus (protams, protams, anonīmus un pilnībā konfidenciāli) mēs apkoposim, analizēsim un piedāvāsim Jums ieskatam kopainu par mūsu sabiedrību, tās paradumiem un tendencēm, ko varēs novērot caur sniegtajām atbildēm. Pat ļoti vērtīgi būtu, ja Jūs palīdzētu aizpildīt šo testu arī vecāka gadagājuma cilvēkiem no sava radu un paziņu loka, lai mūsu dati aptvertu pēc iespējas plašākus demogrāfiskos rādītājus. Laipni lūgti arī dalīties ar šo rakstu vai testa linku:

https://www.flexiquiz.com/SC/N/6e3e306f-ab51-42fd-b365-3ae714f55728

Autore: Inta Grunska

__________________________________

Testa sagatavošānā izmantotais avots: http://www.vm.gov.lv/images/userfiles/Nozare/Ieteikumi__gim_arsti_alko_atkaribas_arstesana.pdf

Lillā pasaka par cilvēkiem pillā

Sun, 25 Nov 2018 11:35:00 +0000

Viņdien lasīju Imanta Ziedoņa krāsainās pasakas dēlam un uzgāju, šo brīnišķo pasaku, kura kā radīta šai interneta vietnei. Nezinu, ko Imants tajā laikā ir ēdis, ka spēja radīt, ko tik murgaini pasakainu un pamācošu. Lai kas tas arī būtu, es arī vēlētos nobaudīt gabaliņu no tā radošuma pīrāga.

Kopsavilkumu tam, ko no pasakas var mācīties, sniegšu zemāk. Tagad baudiet mirkli atpūtas:

Lillā pasakaDzīvoja reiz cilvēks, kuram ļoti garšoja šņabis. Tikko viņš iedzēra šņabi, sāka griezties galva, un tas viņam patika. Sāk griezties uz vienu pusi — arvien ātrāk, arvien ātrāk, dūkdama kā vilciņš, un — stop! — apstājas. Raibs gar acīm, cilvēks pieturas pie staba, lai nenogāžas, un gaida: jā, sāk griezties atpakaļ uz otru pusi, arvien ātrāk, ātrāk, ātrāk, — un atkal apstājas. Skaidrs, ka viņš gāja, vienmēr streipuļodams, jo kā gan var noiet taisni cilvēks, kam galva griežas! Citi cilvēki teica: — Kā tev nav bail, ka tev galva nenogriežas nost? Griezīsies, griezīsies un pēkšņi ātrumā nogriezīsies nost un ieripos grāvī. — Hē, — teica cilvēks ar šņabi galvā, — nekur viņa viena neieripos! Kad galva krīt grāvī, es tai vienmēr krītu līdzi. — Nu labi vēl, ka tev galva, — kad viņa griežas un griežas, un pēkšņi apstājas — apstājas tā, kā bijusi, — ar degunu uz priekšu. Bet ja nu apstājas ar degunu mugurpusē? Ko tad? — Mana galva nav nekāda muļķa galva. Mana galva nav ūdens galva, bet šņabja galva. Viņa pati zina, kā griezties un kā apstāties, — atbildēja cilvēks, kam šņabis galvā. Viņš bija neaizrunājams, un cilvēki atstāja viņu mierā. Bet vienreiz: nāk visi mājās no balles, skatās: cilvēks guļ grāvī, bet galva sagriezusies otrādi — tur pret kaklasaiti nav vis zods, ne deguns, bet pakausis. Apgrieza cilvēku atpakaļ, bet kā tu sapratīsi, kā ir atpakaļ, kā nav atpakaļ: kā nogulda uz muguras, tā deguns smiltīs, kā nogulda ar degunu uz augšu, tas pats guļ uz vēdera. Visi sāka gudrot: vajadzētu pagriezt galvu atpakaļ, pamēģināja, tā vārīgi un saudzīgi, — neiet. Stiprāk griezt baidījās, ka nenobendē cilvēku. Tad cilvēks grāvī sāka lūgties, lai iedodot viņam vēl šņabi. Jā, kā iedod šņabi, galva sāk atkal griezties. Griežas, griežas un — stop! — atkal nepareizi, šoreiz deguns uz vieniem sāniem. — Nu, — teica cilvēki, — tiec nu pats galā, apnicis ar tādu! — un gāja mājā. Cilvēks ar šņabi galvā arī gāja mājā — kad galva sāniski, tad jau var kaut kā iet un redzēt, kur iet. Mājās aizgājis, cilvēks iedzēra vēl, un galva, kā par laimi, atgriezās atpakaļ pareizi. Bet no tā laika cilvēku ar šņabi galvā atkal un atkal redzēja šķību, greizu galvu staigājam, dzēra viņš daudz, galva griezās vienā griešanā un, kad apstājās, tad kā kuro reizi: reizēm šķībi, reizēm iešķībi, reizēm pavisam otrādi. Cilvēkam bija motocikls, bija arī motocikla vadītāja tiesības, bet drīz tās viņam milicija atņēma, jo kā gan var braukt ar motociklu, ja galva uz sāniem vai pavisam otrādi? Ļoti grūti cilvēkam ar šņabi galvā bija arī mājās. Sieva nekā nezināja, kā klāt galdu. Ja vīram galva otrādi, tad nācās viņu sēdināt ar muguru pret galdu, tad mute gan bija galda pusē, bet rokas? Kā lai viņš paēd? (Iedomājieties jūs paši, ka mute jums būtu tur, kur tagad pakausis, un pamēģiniet aizcelt karoti aiz galvas — nav nemaz viegli.) Cilvēks ar šņabi galvā nekā tādās reizēs neprata paēst un sievai vajadzēja viņu ēdināt. Bieži tēti kā maziņu ēdināja viņa paša bērni.Cilvēks ar šņabi galvā strādāja par laivu taisītāju. Ja galva taisītājam bija stāvējusi pareizi, laivām nebija nekādas vainas, priekšgals, kur priekšgalam jābūt, pakaļgals, kur pakaļgalam jābūt. Bet, ja galva bijusi ačgārni, tad nevarēja saprast, kur laivas priekšgals, kur pakaļgals. Vienu dienu it kā būtu būvējis priekšgalu uz šo galu, otrā dienā — uz to galu. Ja galva bijusi šķībi uz vienu pusi, tad laiva arī, ielaista ūdenī, vilka šķībi uz vienu pusi — kā pīrāgs. Stūrē, cik taisni gribi, laiva gāja šķībi. Tad cilvēku ar šņabi galvā atlaida no laivu meistara darba un gudroja, kādu darbu tam dot. Nolēma, ka ļaus tam strādāt kolhozā par ganu. Bet kur nu! Kā lai viņš būtu izskrējis, kad galva otrādi, govīm līdzi! Reizēm viņš dzina govis riņķī vien, riņķī vien, reizēm uz priekšu, reizēm atpakaļ — kā nu viņai, sagriezušamies galvai, likās vajadzīgs. Tad kolhoza valde lēma — ko darīt? Un nolēma tā: cilvēks vēl jauns, pensijas gadu vēl nav, darbs jādod. Lai strādā kolhoza dārzniecībā par putnubiedēkli. Galva viņam griežas? Griežas. Tas ir labi. Pret strazdiem ķiršu dārzā taisni kaut ko tādu vajag, kas griežas. Un, ja vēl uz galvas uzliek tādu kā veļas katla vāku vai velosipēda riteni un tam piekarina tukšas konservu bundžas, kas, apkārt griezdamās, spīd un skan, tad iznāk tāds kā mazs karuselis un neviens strazds ir tuvumā nerādīsies. Tā arī izdarīja, un cilvēks ar šņabi galvā stāv kolhoza dārzā vēl šodien. Galva griežas, bundžas skan, un strazdi laižas apkārt ar lielu līkumu. Ja vien nav nomiris. Cik tad ilgi cilvēks var dzīvot ar galvu, kas griežas, griežas un nepārtraukti griežas. Cilvēkam ar šņabi galvā sāka krāsoties deguns, ar katru dienu vairāk un vairāk tas kļuva sarkans, tumši sarkans, līdz pārvērtās koši lillā krāsā. Visā apkārtnē nevienam nebija tik koši lillā deguna. Ja viņa degunu iemērca vāzē, kurā ielikti baltie ceriņi, tad tie drīz vien nokrāsojās lillā kā visi ceriņi. Viņa bērni nemaz negāja uz veikalu tinti pirkt — tikai palūdza, lai tētis iemērc degunu glāzē. Brītiņu paturēja, un tinte kļuva īsta, stipra lillā tinte. Kolhoza priekšsēdētājs, redzēdams šo koši lillā degunu, tūliņ iedomājās: varbūt tas ir īsts kālija permanganāta deguns, varbūt kolhozs var atpirkt no cilvēka ar šņabi galvā degunu un uzcelt mazu kālija permanganāta fabriciņu (jūs jau zināt, kas ir kālija permanganāts. Tie ir lillā graudiņi, kurus izšķīdina ūdenī un skalo rīkli, kad kakls sāp vai iekaisušas mandeles).Bet cilvēks degunu pavisam neatdeva. Aizlienēja gan, piemēram, uz lielajām masku ballēm kultūras namā vai pašdarbniekiem, kad tiem bija jāspēlē teātris un lugā darbojās kāds dzērājs. Reizītēm gan cilvēkam par savu degunu kļuva tā kā kauns, tad viņš mēģināja to pārkrāsot, bet kāda krāsa tad uz dzīvas miesas turas? Un jāmazgājas taču arī ir katru rītu! Krāsa lobījās nost, deguns kļuva plankumains un galu galā lillā, lillā un lillā. Tad ar degunu notika kaut kas pavisam savāds, tas kļuva ne tikai lillā, bet arī tā kā lielāks un apaļāks, un vienreiz kādos svētkos, kur bija daudz visādu krāsu baloniņu (cits lidinājās piesiets, cits, vēja nests, lidoja pāri galvām), cilvēka lillā deguns ieraudzīja lillā baloniņu un kaut ko sajauca, laikam iedomājās, ka viņš arī ir baloniņš vai ka tas baloniņš ar ir deguns. Viņš pēkšņi atrāvās no šņabja galvas, uzlidoja un, priecīgi šūpodamies, sāka lidot prom. "Deguns, mans deguns!" iekliedzās cilvēks ar šņabi galvā. Un visi rādīja ar pirkstiem un kliedza: "Deguns! Deguns! Ķeriet! Tas ir viņa deguns!" Bet degunu tā arī nenoķēra. Cilvēks ar šņabi galvā drīz nomira, vai nu sirds bija slima un šņabja nomocīta, vai nevarēja pārdzīvot to kaunu, ka paša deguns no viņa aizbēdzis, bet beigts viņš bija. Drīz ļaudis sāka runāt, ka citiem dzērājiem arī esot aizbēguši viņu lillā deguni un paši dzērāji drīz vien nomiruši, — tā esot tāda degunu slimība. Bet citi teica, ka gluži otrādi — ne deguni, bet paši cilvēki ar šņabi galvā esot slimi, tāpēc deguni no tiem bēgot. Cilvēki ar lillā deguniem no tā laika sāka nēsāt mazus uzpurnīšus vai, pareizāk sacīt, mazus uzdeguņus, lai deguns neaizbēg. Kad jūs redzat cilvēku ar lillā degunu, pavaicājiet, kāpēc viņš nenēsā uzdeguni, citādi taču deguns var aizbēgt!

(Avots: www.pasakas.net)

Skaista, krāsaina pasaka, kas māca:

- Nedzer tik daudz, lai galva sāktu griezties...var iepatikties tā griešana un tad nebūs labi'

- Dzerot par daudz, var autovadītāja apliecību, ģimenes cieņu un darbu pazaudēt;

- Turpinot dzert par daudz, var pat savu degunu un dzīvi nozaudēt.

Autors: Zane Nuts

P.S. Gadījumā, ja publicējot I.Ziedoņa pasaku, esmu pārkāpusi kādas autortiesības, lūdzu, informējiet mani, pirms to izdara bargās institūcijas.

Cik tad īsti drīkst lietot alkoholu?

Wed, 21 Nov 2018 10:46:00 +0000

Ir tāds teiciens: "Viena glāze vīna ir zāles, divas - inde". Teiciens ir skaists un norāda uz mums visiem tik zināmo laimīgas dzīves atslēgu - mērenību. Taču dzīvē viss nav tik vienkārši. Kad runa ir par alkoholu, kādam glāze vīna ir piliens jūrā, tas ir kā garšviela pie pusdienām, viņš pat nesajūt reibumu un spēj apstāties. Cits pēc vienas glāzes izmisīgi alkst nākamo un atradīs jebkādu attaisnojumu, lai to malkotu, savukārt, vēl citam jau galva būs dulla un kājas streipuļos (es, starp citu, esmu šajā kategorijā).

Tā kā šis ir tikai teiciens, turklāt gana nekonkrēts, nolēmu uzmeklēt informāciju, cik tad īsti drīkst lietot alkoholu, lai, atbilstoši zinātniskiem pētījumiem, tas būtu "normāli".

Organizācija "International alliance for responsible drinking" ir apkopojusi informāciju no dažādās valstīs izstrādātajām alkohola lietošanas vadlīnijām, kurās norādīts alkohola daudzums, kura patēriņš konkrētā valstī tiek uzskatīts par "nekaitīgu"[1]. Apkopotajā sarakstā nav Latvijas. Pilnu sarakstu variet aplūkot šeit: http://www.iard.org/resources/drinking-guidelines-general-population

Norādītais alkohola daudzums attiecas uz pieaugušu, veselu cilvēku. Tas nozīmē: ja esi alkoholiķis, šis daudzums uz tevi neattiecas - alkoholiķi joprojām nedrīkst dzert vispār; ja esi grūtniece vai zīdi bērnu, tad arī šis nav attiecināms uz tevi; tāpat, ja sirgsti ar kādu psihisku slimību, kas var saasināties alkohola un narkotiku ietekmē.

Lūk, Zviedrijā par normu tiek uzskatīts, ka nedēļā izdzer 500 ml viegla alus vai 330ml stipra alus, vai 120-150ml vīna, vai 40ml degvīna. Tātad, ja jūs nedēļā izdzeriet puslitru viegla alus vai mazu glāzi šņabja, tad, pēc Zviedru speciālistu domām, lielu skādi savai veselībai nenodarīsiet.

Savukārt angļi ir alkohola lietošanai labvēlīgāki, kā zviedri. Tie ir izpētījuši, ka nedēļā pieļaujams izlietot līdz 14 vienībām alkohola.

Saskaņā ar kādu Britu mājas lapu, lūk cik daudz alkohola ir vienā vienībā[1]:

Latvijā par alkohola lietošanas riskiem un to ieteicamo lietošanas apjomu, ir izstrādāti “Ieteikumi ģimenes ārstiem alkohola lietošanas profilaksē”. Tajos ir teikts – lai ievērotu zema riska dzeršanas līmeni, alkohola patēriņš nedrīkst pārsniegt 20 gramus alkohola dienā piecas dienas nedēļā un ir jābūt vismaz divām dienām nedēļā, kad alkohols netiek lietots. Tātad Latvijā par saprātīgu alkohola lietošanu tiek atzīts puslitrs viegla alus, pusotra glāze vīna vai divi mazi malki stiprā alkohola dienā, bet ne biežāk kā piecas dienas nedēļā[2].

Ja kāds domā: “ko tad īsti nozīmē, veselībai nekaitīga dzeršana? Bez potenciāla alkoholisma, kādas citas sekas, tad rada alkohols?” Tad paskaidrošu, ka šis rekomendētais alkohola daudzums nav aprēķināts, lai pasargātu cilvēkus no alkoholisma, jo to, cik daudz alkoholu drīkst izdzert, lai nekļūtu par alkoholiķi, nav aprēķinājis vēl neviens zinātnieks. Šis daudzums ir noteikts tāds, kas cilvēkiem dod iespēju samazināt risku saslimt ar tādu slimību, kā ļaundabīgais audzējs jeb vēzis vai citām kaitēm. Saskaņā ar Pasaules Veselības Organizācijas datiem, 25% vēža gadījumu ir saistīti ar pārmērīgu alkohola patēriņu. Mutes dobuma, barības vada, aknu, rīkles, resnās zarnas, krūšu dziedzeru un balsenes vēzis ir tie vēža veidi, kas pārliecinoši saistīti ar alkohola patēriņu[3].

Attiecībā uz izdzertā alkohola daudzuma saistību ar alkoholismu, man patīk Kaspara Sidraba teiktais grāmatā “Dzērāja Memuāri”:

“Daba ir nolikusi katram savu alkohola “mucu”, kuru mēs varam savas dzīves laikā izdzert un tomēr nekļūt par alkoholiķi. Sliktā ziņa ir tā, ka šīs mucas izmēru neviens no mums nezina. Vienam tā var būt dažas kastes degvīna, citam – cisterna ar spirtu. Un arī otrajā gadījumā vēl nav teikts, ka cilvēks jau ir kļuvis par alkoholiķi. Viņa reakcija un sajūtas nākošajā dienā pēc dzeršanas var būt tādas pašas kā parastam cilvēkam – galvassāpes, slikta dūša un nepatika pret alkoholu. Bet kas tad īsti notiek, kad mēs šo savu, dabas noteikto un pilnīgi neparedzamo “mucu” esam izdzēruši? Notiek sekojošais – mūsu organisms pēkšņi sāk darboties citādāk. Ja līdz tam aknu fermenti sašķēla alkoholu tikai noteiktās vielās, kas mūsu pašsajūtu jūtami pasliktināja dienā pēc dzeršanas, tad, iestājoties alkohola atkarības stadijai, notiek krasas izmaiņas tieši pašā aknu fermentācijas darbībā. Līdzās vielām, kas rodas, aknām šķeļot alkoholu, fermenti izstrādā jaunu joku, un papildus visam, ko tie ar alkoholu darīja pirms tam, tagad tie rada savu īpatnēju blakusproduktu. Šī ķīmiskā viela ir dabiska narkotika, kura savā iedarbībā ir spēcīgāka kaut vai par to pašu heroīnu. Pats par sevi saprotams, ka šī viela taisnā ceļā nonāk mūsu smadzenēs. Tieši šī viela ir galvenais vaininieks tam, kāpēc alkoholiķis, atšķirībā no parasta cilvēka, nākošajā dienā nevis nespēj pat paskatīties alkohola virzienā, bet ir gatavs jau no paša rīta “lāpīt paģiras”. Šī viela kopā ar psiholoģiskiem atkarības iemesliem ir tas dēmons, kas liek alkoholiķim trīcošām rokām meklēt alus pudeli vai degvīna glāzi, lai “uzlāpītos”.Katrā ziņā, gan jauniešiem, gan pieaugušajiem vajadzētu ņemt vērā, ka pirmie signāli par to, ka cilvēks no vienkārša “iedzērāja” sāk kļūt par alkoholiķi, ir diezgan labi pamanāmi. Tas varētu dot iespēju laicīgi mēģināt apstāties un neturpināt šo lejupceļu. Ja kaut kas no turpmāk minētā attiecas arī uz jums, sāciet gatavoties visai nepatīkamam atklājumam – jūs kļūstat par alkoholiķi.Simptomi ir šādi:

lai noreibtu, nepieciešama arvien lielāka alkohola deva;
zūd vemšanas reflekss, ja ir izdzerts par daudz;
cilvēks sāk piedzerties līdz “bezfilmai”;
nākošajā dienā pēc dzeršanas ir nevis normāls riebums pret alkoholu, bet tieši otrādi – rodas nepieciešamība “uzlāpīties”;
dzērumā sastrādātās muļķības un kļūdas nevis rada kauna sajūtu, bet tiek maskētas ar bravūru un plātību.

It kā diezgan zināmas patiesības, bet cilvēkam ir raksturīgi pievērt acis uz nepatīkamām lietām, kas skar viņu pašu. Tāpēc, ja kāds no šiem simptomiem ir jums labi pazīstams – piesargieties. Jūs esiet nostājies uz ļoti riskanta ceļa.”

Secinājumi par tēmu “Cik daudz drīkst dzert, lai tas būtu “normāli”?”. Tas ir atkarīgs no katra cilvēka. Ja vēlaties izvairīties no alkohola veicinātām veselības problēmām, tad ievērojiet ārstu izstrādātos ieteikumus - to variācijas ir gana plašas, atliek vien izvēlēties, vai dzersiet kā zviedri, vai kā angļi, vai kā argentīnieši un - uz priekšu. Ja vēlaties dzert tik daudz, lai nekļūtu par alkoholiķi, tad drošākais veids ir nedzert nemaz. Savukārt, ja jūs neuztrauc ne veselība, ne alkoholisms, jo dzeršana ir jūsu vienīgais dzīves prieciņš, tad … tad man īsti nav ko teikt, taču apsolu par šo uzrakstīt atsevišķu rakstu.

Autors: Zane Nuts

__________________________________________________________________________

[1] https://www.drinkaware.co.uk/alcohol-facts/alcoholic-drinks-units/what-is-an-alcohol-unit/

[2] Slimību profilakses un kontroles centra izstrādātie ieteikumi ģimenes ārstiem alkohola atkarību profilaksē, 8.lpp (2015,gads). Pieejams: http://www.vm.gov.lv/images/userfiles/Nozare/Ieteikumi__gim_arsti_alko_atkaribas_arstesana.pdf

[3] Pasaules Veselības Organizācijas Eiropas reģionālais biroja prezentācija. Pieejama: http://www.vm.gov.lv/images/userfiles/Sabiedribas%20lidzdaliba/_PVO__2017.pdf

Kā pierunāt alkoholiķi ārstēties?

Fri, 16 Nov 2018 12:19:00 +0000

Ja vien būtu kāds maģisks paņēmiens, kā palīdzēt atkarīgam cilvēkam atzīt savu atkarību un pieņemt palīdzību, tad mūsdienu kapitālismā tas droši vien būtu patentēts un pieejams tikai par maksu. Diemžēl šāda paņēmiena nav. Pat par maksu nav. Mums visiem ir tikai pieredze un varam ar to dalīties, lai kāds tajā spētu rast ko noderīgu.

Ja esat atvēris šo rakstu ar izmisīgu cerību atrast revolucionāru veidu, kā pierunāt savu tuvo līdzcilvēku ārstēties, tad, iespējams, esat līdzatkarīgs. Tas nav slikti, patiesībā lielākā daļa cilvēku savā veidā ir līdzatkarīgi. Raksta virsraksts solīja, ka dalīšos ar padomiem, kā pierunāt alkoholiķi ārstēties, tāpēc par līdzatkarību pastāstīšu citreiz.

Pirms ķeros klāt padomiem, informēšu, ka nav vienas izcilas metodes, kā to paveikt, kā parādīt alkoholiķim to, ko redzam mēs, kā izvilkt viņu no nolieguma, kurā viņš dzīvo, kā vispār ar viņu sarunāties. Es neesmu psihoterapeits, un tas, ko rakstīšu, ir ņemts no manas dzīves pieredzes vai informācijas, kuru esmu lasījusi. Kāds gudrāks cilvēks, iespējams, pārmestu man veltu cerību došanu tuviniekiem. Kāds cits, iespējams, pārmestu, ka ar saviem padomiem iedzenu izmisušus tuviniekus dziļāk līdzatkarībā. Taču es zinu, kāda ir tā bezspēcības sajūta, kad tavi mīļie cilvēki nodzeras, bet tu nespēj neko darīt. Ir sajūta, ka vēlies darīt kaut ko, jebko, lai cik muļķīgi tas būtu, ir vajadzīga cerība. Tādēļ arī došu šos padomus, varbūt kādam tas palīdzēs.

Pirmais padoms:

Dzīvo sev! Šis nav viegli. Es zinu, ka nav. It īpaši mātēm, kurām bērns sirgst no kādas atkarības. Taču šis ir svarīgi, jo, izpostot savu dzīvi, lai glābtu savu tuvinieku, tu nevienam nepalīdzi, pat pašam alkoholiķim nē. Daudzi alkoholiķi spēj ilgstoši funkcionēt un dzīvot savas atkarības noliegumā, tieši pateicoties mīļajiem tuviniekiem, kas savāc visus mēslus aiz viņiem.

Kā dzīvošana sev palīdz alkoholiķim? Jo ātrāk slimais tuvinieks sasniegs savu zemāko punktu, jo ātrāk viņš atzīs savu bezspēcību alkohola priekšā. Savā ziņā šī zemākā punkta sasniegšana kalpo kā motivācija. Kādam šis zemākais punkts var būt apziņa, ka zaudēs savu sievu, ģimeni, citam tas ir zaudēts darbs, citam atņemta autovadītāja apliecība. Taču, ja gadiem ilgi dzīve ap viņu tiek uzturēta kārtībā, viņam ir vieglāk dzīvot noliegumā. Piemēram, vīrs dzer un neaiziet uz darbu. Sieva sazvana ģimenes ārstu, kurš pazīst jauko, dzerošo vīrieti visu mūžu un, būdams tikpat līdzatkarīgs sabiedrības loceklis vai aiz žēluma pret sievu, izraksta alkoholiķim slimības lapu. Vīrs nezaudē darbu, pēc dropes atgriežas darbā un dzīvo ilūzijā, ka viss ir kārtībā. Es saprotu, ka ģimenei ir vitāli svarīgi šī vīra ienākumi, un, zaudējot darbu, finansiāli ciestu visa ģimene. Tāpēc mans ieteikums ir - strādā ar sevi, apdomā iespējas, kā dzīvot bez šī alkoholiķa, kā ļaut viņam nokrist un kā sevī atrast mieru ar to. Nav jāpārstāj mīlēt šo cilvēku, bet ir jādod viņam iespēja pašam dzīvot ar savu slimību un tās sekām. Garantijas, ka, ļaujot vīram zaudēt darbu, viņš nāks pie apgaismības un piekritīs ārstēties, nav, bet, ļaujot sabeigt savu dzīvi, jūs nodarāt tikai lielāku ļaunumu, it īpaši, ja jums ir mazi bērni, kuri gadiem vēro neveselīgas attiecības ģimenē.

Ir grūti uzrakstīt šo padomu, jo tas nav ietērpjams vienā rindkopā. Atkarība un dzīve ar atkarībām ir tik sasodīti sarežģīta, ka gribētos Dievam, liktenim, evolūcijai vai sazin kam vēl iespert pa pakaļu un iespļaut sejā, ka ko tādu ir radījuši.

Tas ko cenšos ieteikt - ir jāiemācās atšķirt palīdzību no glābšanas. Iepriekšējais piemērs ilustrēja glābšanu. Jūs ziedojat savu dzīvi, savus nervus, lai glābtu savu tuvinieku, lai gan viņš to nav lūdzis. Palīdzēt nozīmē ļaut cilvēkam tikt galā ar sekām pašam. Palīdzēšana - tā ir iesaistīšanās, tad, kad palīdzība tiek lūgta, un tikai veidā, kādā tas tiešām var palīdzēt - aizvedot līdz slimnīcai, sniedzot informāciju par anonīmajiem alkoholiķiem vai kā citādi. To, ko es vēlos pateikt, lieliski ilustrē grāmata "Vīna un Rozes dienas", - ja varat, izlasiet šo grāmatu.

Otrais padoms:

Atrodiet sava alkoholiķa "enkuru'. Par to, kas ir "enkurs", es citēšu Kasparu Sidrabu:

"Pareizi argumentējot un pārliecinot, var alkoholiķi piespiest aizdomāties, vai tiešām viņa dzīve ir tāda, kādu viņš to vēlētos. Un vēl kāda būtiska lieta, kas nepieciešama, lai alkoholiķī būtu saglabājusies vēlme mainīt sevi un apstākļus, ir tas, ko es saucu par "enkuru". Tas ir kaut kas, kas viņu vēl pietiekami stipri saista ar reālo dzīvi un kas var ietekmēt viņa vēlēšanos pārtraukt savu iesākto ceļu uz nekurieni. Šāds enkurs var būt jebkas - bērni, darbs, pienākuma sajūta, pašlepnums, draugi, hobiji. Lielai daļai no alkoholiķu tāds atradīsies, ja vien pameklēs. Svarīgi atcerēties - šādas sarunas ar alkoholiķi var notikt tikai viņa "gaišajos" brīžos. Ja viņš ir iedzēris, par runāšanu varat aizmirst."Paskaidrošu, ka zāģēšana krietni atšķiras no sarunas par enkuru. Kad cilvēks gadiem ir dzīvojis ar alkoholiķi, ir uzkrājušās dusmas, izmisums, skumjas, kauns, vainas sajūta, un šīs emocijas ir jāizliek no sevis ārā, tāpēc mēs, tuvinieki, bieži ārdāmies kā traki, cenšoties dzērāju pārliecināt. Bļaujam, lamājamies, raudam, taču nekas nelīdz. Gadu gaitā ir izveidojies pat tāds kā paradums - kad cilvēks atkal ir pilns kā mārks, mēs liekam ārā žulti, jo tā ir vienīgā iespēja mums izlaist ārā to emociju elli, kas sēž mūsos iekšā. Kad mīļotais cilvēks ir atžirdzis, mēs staigājam kā pa trauslu ledu, baidīdamies izraisīt nākamo kodienu. Taču šim visam nav jēgas. Runāt ar dzērāju, kad alkohols ir asinīs, ir bezjēdzīgi, un nerunāt, kad ir skaidrā, ir vēl bezjēdzīgāk. Šķiet, ir jāiemācās ar alkoholiķi runāt tā, lai viņš saprot, ka tu nevaino viņu, bet gan slimību. Ir jāatrod veids, kā viņam parādīt potenciālos zaudējumus, ja viņš turpinās dzert. Diemžēl precīzi, kādi vārdi būs tie pareizie, nav zināms nevienam. Tāpēc varu tikai atvainoties par gaužām abstraktu padomu un lūgt sabiedrību būt iecietīgiem pret alkoholiķa tuviniekiem, nebārstieties ar tādām frāzēm kā "es redzēju tavu vīru braucam dzērumā, parunā ar viņu, viņš taču kādu var notriekt", ticiet man, sievas jau runā. Ja redzat dzērāju braucam reibumā, izsauciet policiju, lieciet mierā viņa sievu. Nesakiet mātēm: "Tava meita atkal staigāja apkārt galīgi pārdzērusies!" Viņa to zina, viņa ir māte, viņas sirds jau mokās agoniskās sāpēs par savu bērnu. Tā vietā sakiet: "Kā varu tev palīdzēt? Vai man parunāt ar viņu? Pazīstu kādu ārstējušos alkoholiķi, kurš varētu parunāt ar viņu." Vispār nesakiet neko, vienkārši palīdziet paši, ja varat.

Trešais padoms:

Iemāniet informāciju! Visos alkoholiķu stāstos, kuri atraduši ceļu uz skaidru dzīvi, es dzirdu vienu un to pašu - pirms viņi piekrita ārstēties, kāds viņus ilgstoši bija informējis par ārstēšanās iespējām un kāda smagāka plosta beigās viņi nonāca pie sajūtas, ka beidzot kaut kas ir jādara. Alkoholiķi parasti palīdzību lūdz dzeršanas pēdējās dienās, paģiru stadijā, brīdī, kad vēl ir neliels skurbulis, bet nav sākušās morālās paģiras. Ir svarīgi, lai, pirms pienāk šis liktenīgais punkts, viņam būtu jau zināms par ārstēšanas iespējām.

Esmu saskārusies ar vairākiem gadījumiem. Viens variants ir, ka palīdzību lūdz neinformēts alkoholiķis. Kā ierasts, šajā apgaismības brīdī viņš izsaka šos vitāli svarīgos vārdus: lūdzu, palīdzi man, esmu gatavs ārstēties. Taču viņš nezina, kādas ir ārstēšanas iespējas. Tuvinieks vai draugs cenšas internetā sameklēt kādu informāciju, pirmā ko atrod ir par torpēdām un ampulām, tad šo to izlasa par Minesotas programmu vai ko citu. Viņš sāk skaidrot iespējas alkoholiķim, bet kamēr notiek šī runāšana, alkoholiķis jau ir nobijies. Minesota viņu baida, iespējams, ka kāds pudeles brālis jau paspējis izstāstīt, ka tas nekam neder un ka vispār viņam palīdzību nevajag. Pietiek ar vienu dienu, reizēm pat dažām stundām, lai alkoholiķis jau teiktu - es visu apdomāju, es spēšu pats tikt galā, es vienkārši tik daudz vairs nedzeršu. Protams, ka viņa apņemšanās naiva un nākamais kodiens stāv jau turpat aiz stūra.

Otrs variants ir, ka alkoholiķim jau mēnešiem, gadiem ir skaidrības brīžos stāstīts par to, kas ir Minesotas programma, kas ir anonīmie alkoholiķi, kas ir torpēdas, ampulas, kas ir terapija u.c. Viņam galvā ir šī informācija, kaut kur smadzeņu stratosfērā tā lidinās. Šajā smagākajā paģiru posmā viņš parasti saka - ved mani ārstēt, vienalga kur. Viņš zina par opcijām, viņš ir gatavs ļauties. Svarīgi ir vest, dabūt prom viņu. Diemžēl neviena ārstēšanas iestāde neuzņem alkoholiķus šajā paģiru posmā, taču svarīgi ir kaut vai viņu aizvest uz tikšanos ar, piemēram, Minesotas programmas darbinieku, vai uzsākt detoksikāciju (to var veikt slimnīcās, piemēram, Ģintermuižas slimnīcā), ja pēc tās ir sarunāta vieta programmā vai viņš ir apņēmies apmeklēt anonīmos alkoholiķus. Galvenais ir iedot viņam sajūtu, ka kaut kas notiek, ka viņš ir spēris pirmo soli. Tā pa solītim vien viņš sāks ārstēties.

Kā informāciju par ārstēšanās iespējām iebarot alkoholiķim? Lūk, šī ir daļa, kur var noderēt sabiedrības, sociālo darbinieku, ģimenes ārstu palīdzība. Kad runā alkoholiķa tuvinieks, reizēm ir sajūta, ka viņš nemaz nedzird mūsu teikto. Taču viņš ieklausās citos cilvēkos. Nav jābūt īpaši apdāvinātam ārstam, lai spētu pēc vizuālā izskata pamanīt, ka cilvēkam ir alkoholisma problēmas. It īpaši, ja cilvēks pie ārsta vēršas ar sūdzībām par slimībām, kuras bieži izraisa alkohols - podagra, aknu, nieru, kunģa problēmas. Šādos gadījumos būtu noderīgi, ja ārsts pastāstītu arī par alkoholismu un tā ārstēšanu. Protams, saruna nebūs patīkama, būs apkaunojoša, bet šāda saruna var izglābt kāda alkoholiķa dzīvi. Līdzīgi arī sociālajiem darbiniekiem, kad dzērājs pie viņa vērsies pēc sociālās palīdzības, vajadzētu informēt par ārstēšanās iespējām. Tāpat arī katrs no mums var mest kaunu pie malas un savam paziņam, kas malko par daudz, pastāstīt par ārstēšanos. Iespējams, šis cilvēks uz jums dusmosies, jutīsies aizvainots, bet pēc nākšanas pie skaidrības viņš būs pateicīgs.

Ceturtais padoms:

Uztaisiet iejaukšanās sapulci! Ko tas nozīmē? Tiesa, šis drīzāk palīdzēs atvērtajiem amerikāņiem, nekā kautrajiem latviešiem, taču varbūt kāda ģimene spēj paveikt arī šo.

Iejaukšanās sapulce ir draugu, radu kopīga sanākšana ar mērķi pastāstīt alkoholiķim, kā viņi jūtas, kad viņš lieto alkoholu. Pasākums ir gaužām nepatīkams, tas prasa spēku pateikt savas sajūtas, tas prasa spēju saglabāt mieru, lai teiktais nebūtu kā pārmetums, bet paskaidrojums. Alkoholiķim ir jādzird, ka jūs visi viņu mīlat un esat norūpējušies par viņa dzeršanu, viņam ir jādzird patiesība, kāds viņš kļūst, kad iedzer un cik daudz jums ir darījis pāri. Vienlaikus šis nedrīkst būt par dusmu izgāšanas pasākumu, jo šim nabaga dzērājam jau ir grūti dzirdēt teikto un redzēt skumjas viņa mīļoto acīs. Viņš ir apjucis, jo nespēj aptvert dzirdēto, viņš nenojauta, ka kādu sāpina ar savu dzeršanu.

Lai no šīs iejaukšanās sapulces būtu kāda jēga, ir svarīgi, lai visi sapulces dalībnieki ir vienoti savās domās, atzīst alkoholiķa problēmu. Diemžēl esmu bijusi šādā sapulcē, kur vairāki cilvēki sāk stāstīt alkoholiķim - tu vienkārši nemāki dzert, paskaties uz mani, es iedzeru dažas glāzes un beidzu dzert, arī tu vari tikai dažas glāzes. Nē! Šādi nedrīkst teikt neviens. Cilvēkiem ir jāsaprot, ja kādsir alkoholiķis, viņam alkohols ir tabu, un viņš, lai saglabātu skaidrību, nedrīkst pat paostīt alkoholu. Nekāds "tev jāiemācās dzert!" scenārijs ar alkoholiķi nedarbojas.

Šie ir padomi no manas dzīves pieredzes. Ja arī Jums ir kāds padoms, lūdzu padalieties ar to. Visus padomus apkopošu un publicēšu šajā vietnē.

Lai Jums veicas!

Autore: Zane Nuts